DEPO plauktā ieraudzīju cenu 0,72 € un apstājos: citur tāds pats kefīrs maksā 1,85 € – par ko mēs maksājam?

Uz DEPO braucu nemaz ne pēc pārtikas. Vajadzēja būvmateriālus, tāpēc par kefīru, pienu vai nedēļas pirkumu grozu pat nedomāju. Taču, ejot garām pārtikas nodaļai, ar acīm aizķēros aiz zaļā „Vilkyškių“ kefīra iepakojuma un cenas zem tā. 1 kilograms, 2,5 procentu tauku kefīrs – 0,72 eiro. Sākumā pat nodomāju, ka nepareizi izlasīju etiķeti. Piegāju tuvāk – nē, cena tiešām tāda bija.

Tad ziņkārības pēc paskatījos, cik tas pats produkts maksā citur. „Maxima“ interneta veikalā tāds pats 1 kg „Vilvi“ kefīrs ar 2,5 procentu tauku saturu tajā laikā tika pārdots par 1,85 eiro. Starpība – 1,13 eiro par vienu iepakojumu jeb vairāk nekā divarpus reizes. Un tieši tad man radās pavisam vienkāršs jautājums: kā tas pats Lietuvā ražotais kefīrs vienā veikalā var maksāt 72 centus, bet citā – 1,85 eiro?

Jo te vairs nav runa par 10 vai 20 centu starpību, ko varētu neņemt vērā un teikt, ka vienā vietā vienkārši ir nedaudz lētāk. Runa ir par vairāk nekā divkāršu cenu. Un, kad šādas atšķirības ieraugi nevis internetā, bet pats savām acīm plauktā, sāc pavisam citādi raudzīties uz ikdienas iepirkšanos.

Par 10 iepakojumiem starpība jau būtu vairāk nekā 11 eiro

Aprēķināju pavisam vienkārši. Ja 1 kg kefīra DEPO maksā 0,72 eiro, par desmit šādiem iepakojumiem samaksātu 7,20 eiro. Ja katrs maksātu 1,85 eiro – jau 18,50 eiro. Starpība – 11,30 eiro.

Protams, parasti neviens nepērk desmit kefīra iepakojumus vienā reizē. Taču arī kefīra daudzums šeit nav pats svarīgākais. Man daudz interesantāks kļuva cits jautājums: ja šādu cenu starpību var atrast vienā pilnīgi ikdienišķā produktā, cik līdzīgu atšķirību mēs nepamanām, pērkot pienu, sviestu, sieru, makaronus, kafiju, konservus vai sadzīves ķīmiju?

Visbiežāk uz veikalu dodamies nevis veikt cenu pētījumu. Vajag pienu – paņemam pienu. Vajag maizi – ieliekam grozā maizi. Ieraugām akciju, priecājamies, ka esam ietaupījuši 30 centus, un braucam mājās. Rets cilvēks, stāvot pie ledusskapja, izvelk telefonu un sāk pārbaudīt piecu dažādu tirgotāju cenas.

Bet, kad vienā vietā redzi 0,72 eiro, bet citā 1,85 eiro, gribot negribot sāc domāt, vai mēs vispār zinām, cik par ikdienas produktiem maksāt ir normāli.

Vai tas nozīmē, ka tirdzniecības tīkls no kefīra nopelna vairāk nekā eiro? Ne obligāti

Te ir ļoti viegli izdarīt skaļu, bet ne obligāti pareizu secinājumu: ja viens veikals var pārdot kefīru par 72 centiem, tātad otrs, kas to pārdod par 1,85 eiro, starpību vienkārši ieliek kabatā. Taču mazumtirdzniecības cenu veidošana nedarbojas tik vienkārši.

72 centu cena var būt īslaicīga akcija, izpārdošana, konkrētas partijas piedāvājums, tirgotāja lēmums pārdot produktu ar ārkārtīgi mazu peļņas maržu vai pat ar zaudējumiem, lai pircējs atnāktu uz veikalu un vienlaikus nopirktu arī citas preces. Atšķiras arī tirdzniecības tīklu loģistikas, darbinieku, telpu, dzesēšanas, uzglabāšanas un citas izmaksas. Tāpēc tikai pēc divām cenām plauktā nav iespējams pateikt, cik konkrēti tirgotājs nopelnīja.

Taču man kā pircējam tas nemaina galveno jautājumu. Ja produkts vienā vietā faktiski tiek pārdots par mazāk nekā pusi no cenas citā veikalā, tas ir ļoti nopietns signāls par to, cik ļoti var atšķirties galīgā summa, ko samaksājam tikai izvēlētā veikala dēļ.

Un te, manuprāt, jau ir vērts runāt ne tikai par vienu kefīru.

Cik patiesībā pārmaksājam par visu pirkumu grozu?

Iedomāsimies, ka līdzīga – ne obligāti tik milzīga – cenu starpība ir vēl desmit produktiem, ko pērkam katru nedēļu. Vienā vietā sviests ir par 50 centiem lētāks, citā siers – par eiro, vēl citur gaļa – par diviem eiro kilogramā, bet kafija – par trim eiro.

Atsevišķa cena nešķiet dramatiska. Taču mēneša beigās vairs nerunājam par dažiem centiem.

Tieši tāpēc tas 72 centu kefīrs man šķita tik interesants. Tas ļoti skaidri parāda, cik grūti patērētājam ir aptvert produkta patieso vērtību. Kad vienu nedēļu tā pati prece maksā 1,85 eiro, nākamajā ar lojalitātes karti – 1,29 eiro, bet kaut kur citur to atrodam par 0,72 eiro, galu galā vairs nezinām, kura cena ir normāla.

Vēl dīvaināk izskatās tas, ka lielveikalos mūs nepārtraukti ieskauj lieli dzelteni un sarkani uzraksti „akcija“, „tikai tagad“, „-30 %“. Dažkārt šķiet, ka praktiski viss veikals ir akcijā. Taču patērētājam daudz svarīgāka par procentu uz etiķetes ir galīgā cena salīdzinājumā ar to pašu produktu citur.

Un tieši šajā ziņā, manuprāt, Lietuvā mums vēl ir, kur augt.

Vai Lietuvā vajadzētu regulēt pārtikas cenas?

Ieraugot šādu starpību, pirmā emocija ir pavisam vienkārša: varbūt valstij beidzot vajadzētu iejaukties un noteikt, cik lielu uzcenojumu tirgotāji drīkst piemērot?

Arī es tajā brīdī par to iedomājos. Taču tieša pārtikas cenu regulēšana nav tik vienkāršs risinājums, kā varētu šķist. Nosakot maksimālās cenas vai peļņas maržas, var rasties arī nevēlamas sekas – dažu produktu daudzums var samazināties, tirgotāji izmaksas var pārcelt uz citām precēm, bet konkurence ne vienmēr uzlabotos.

Tomēr daudz lielāku cenu pārskatāmību gan ļoti gribētos. Ja cilvēks vienā vietā varētu viegli redzēt, cik tie paši galvenie produkti šodien maksā lielākajos Lietuvas tirdzniecības tīklos, cenu atšķirības kļūtu daudz acīmredzamākas. Un tirgotāji zinātu, ka cilvēkam vairs nav jābraukā pa pieciem veikaliem tikai tāpēc, lai saprastu, kur viņš pārmaksā.

Konkurence vislabāk darbojas tad, kad pircējam ir informācija. Ja nezinām, ka kilometra attālumā tas pats produkts maksā ievērojami mazāk, teorētiski mums ir izvēle, bet praktiski mēs to neizmantojam.

No DEPO izgāju jau domādams nevis par būvmateriāliem

Visa šī situācija man šķita tik absurdi ikdienišķa. Aizbrauc nopirkt kaut ko mājai, paej garām ledusskapim un ieraugi kefīru par 72 centiem. Tad uzzini, ka citur par to pašu 1 kg iepakojumu prasa 1,85 eiro, un pēkšņi jautājums vairs nav par kefīru.

Jautājums ir – cik daudz šādu produktu mēs katru nedēļu ieliekam grozā, pat neaizdomājoties?

Varbūt vienā veikalā pārmaksājam 40 centus par pienu, citā – eiro par sviestu, vēl citur – dažus eiro par veļas mazgāšanas līdzekli. Viena iepirkšanās reize mūs nepadarīs nabadzīgus, taču gada laikā sakrājas desmitiem veikala apmeklējumu un simtiem dažādu preču.

Tāpēc nākamreiz, ieraugot lielu uzrakstu „AKCIJA“, es vairs nesteigšos domāt, ka esmu atradis labu cenu. Vispirms paskatīšos, cik tas pats produkts maksā citur.

Jo pēc 72 centu kefīra man palika viena ļoti nepatīkama sajūta: varbūt mūsu lielākā problēma nav tā, ka pārtika ir dārga. Varbūt problēma ir tā, ka mēs vairs nezinām, cik tai patiesībā vajadzētu maksāt.