Sieva vēlas šķirties, bet abiem vēl piecpadsmit gadus būs jāmaksā kopīgais aizdevums

– Es vairs nespēju tā dzīvot, – Ieva teica, stāvot pie virtuves darba virsmas un slaukot drupačas plaukstā. – Ne jau dzīvokļa dēļ. Mūsu dēļ.

Toms tajā vakarā atgriezās vēlu, ar slapjām džinsu starām un picas kasti padusē. Ārā kopš rīta smidzināja, priekšnamā žuva dēla Mata sporta apavi, uz radiatora karājās Ievas džemperis ar kafijas traipu pie piedurknes. Toms nolika kasti uz galda, gribēja pateikt, ka paņēmis picu ar papildu sieru, kā Matam patīk, bet ieraudzīja sievas seju un vairs neko neteica.

Viņiem abiem bija trīsdesmit astoņi gadi. Divistabu dzīvokli jaunākā daudzdzīvokļu namā viņi nopirka pirms septiņiem gadiem. Toreiz šķita, ka ģimenes rūpes būs veļas mašīna vai pārāk šaurs skapis. Tagad skapis bija pilns, veļas mašīna darbojās, bet viņi paši aizvien mazāk spēja sarunāties.

– Tu nopietni? – Toms jautāja.

– Nopietni. Es tev to esmu teikusi ne reizi vien. Tikai tu katru reizi dzirdēji, ka atkal pārmetu tev par traukiem vai darbu.

– Ko tad tagad darīt? Aiziet? Uz kurieni?

Ieva paraustīja plecus. Šo jautājumu viņi jau vairākas nedēļas bija apgājuši. Runa nebija tikai par to, ka laulība, šķiet, bruka. Bija arī aizdevums. Līdz tā beigām bija palikuši piecpadsmit gadi.

Pirmajās dienās pēc šīs sarunas viņi izturējās kaut kā pārāk pieklājīgi. Toms no rītiem uzvārīja kafiju un atstāja Ievai krūzi pie datora. Viņa uzrakstīja ziņu, ja vajadzēja nopirkt pienu. Vakaros abi sēdēja dažādos dīvāna galos, bet starp viņiem iekārtojies vienpadsmitgadīgais Mats planšetē skaļi skatījās videomateriālus par akvārija zivīm.

Mats, viņi cerēja, vēl neko nesaprata. Kādā sestdienā viņš no skapja izvilka vecu ceļojumu somu, kurā Toms glabāja urbjmašīnu, krāsas atlikumus un vadus.

– Tēti, kam šis koferis?

– Tas nav koferis, bet soma, – Toms automātiski izlaboja.

– Tad kam?

Toms paskatījās uz Ievu. Viņa stāvēja pie izlietnes un mazgāja ābolus.

– Veca. Nevajadzīga, – viņš beidzot teica.

Tajā vakarā, kad Mats aizmiga, viņi pirmo reizi sarunājās nevis par to, kurš kuru aizvainojis, bet par naudu. Uz galda gulēja rēķini, piezīmju grāmatiņa un tālrunis ar atvērtu izklājlapu. Toms ierosināja uz kādu laiku apmesties pie kolēģa, bet Ieva papurināja galvu. Viņa negribēja, lai Mats mētājas starp divām vietām. Arī pati atgriezties pie mammas viņa nevarēja – mazajā dzīvoklī jau dzīvoja jaunākā māsa ar mazuli.

Sieva vēlas šķirties, bet abiem vēl piecpadsmit gadus būs jāmaksā kopīgais aizdevumsAttēls: Pexels / Natalia Olivera

– Varbūt viens paliek šeit, bet otrs piedalās aizdevuma maksājumos un īrē kaut ko mazu, – klusi teica Ieva.

– Par ko? Mana alga nav no gumijas.

– Mana arī ne.

Viņi sāka strīdēties. Ne skaļi, bet asi. Toms teica, ka Ieva pārāk viegli gribot visu sagraut. Ieva atbildēja, ka māja jau kādu laiku turas uz viņas atgādinājumiem: samaksāt par pulciņu, nopirkt kaķim pakaišus, piezvanīt Mata audzinātājai. Toms apklusa. Viņš zināja, ka viņai nebija gluži nepareizi. Bet klausīties to vieglāk nekļuva.

Pēc dažām dienām viņi aprunājās ar cilvēku, kuru ieteica Ievas draudzene. Viņi vismaz gribēja saprast, kādi vispār varētu būt varianti. Viņi atgriezās ar vēl vairāk jautājumiem: būs jānoskaidro jautājumi par mājokli, aizdevumu un bērna dzīvi. Jāvienojas savā starpā. Varbūt būs jānovērtē dzīvoklis. Neviens viņiem neko vienkāršu nesolīja.

Tajā vakarā Toms iznesa atkritumus. Atgriezies viņš atrada Ievu virtuvē ar Mata mājasdarbu burtnīcu. Uz galda stāvēja pārvārīti makaroni, bet kaķis bija izkrāmējis no skapīša sauso barību.

– Mats pajautāja, vai mēs strīdamies naudas dēļ, – Ieva teica.

– Ko tu atbildēji?

– Ka pieaugušajiem dažkārt ir daudz darīšanu un viņi ne vienmēr prot tās normāli atrisināt.

– Labi pateici, – Toms mēģināja pasmaidīt, bet kaut kā neizdevās.

– Nezinu. Vienkārši tā pateicu.

Beidzot viņi vienojās vismaz pagaidām nesteigties. Ne tāpēc, ka pēkšņi viss būtu labojies. Vienkārši šķiršanās, bērna ikdiena un kopīgais mājoklis izrādījās viena liela, samudžināta lieta.

Ieva uz kādu laiku pārcēlās gulēt uz Mata istabu, kad viņš bija pie vecvecākiem, bet Toms palika viņu guļamistabā. Bija neērti. No rītiem viņi samainījās vietām pie vannas istabas, dažkārt sastrīdējās par atstāto gaismu gaitenī vai neiznestajiem atkritumiem. Toms sāka pats pārbaudīt skolas ziņas, negaidot, kad Ieva kaut ko pārsūtīs. Kādu vakaru Ieva pajautāja, kā viņam veicies darbā, un noklausījās līdz galam, lai gan šī tēma viņai, visticamāk, nemaz neinteresēja.

Vai viņi paliks kopā, neviens nezināja. Viņi joprojām skaidroja, vai kāds no viņiem kādreiz varētu uzņemties lielāku atbildību par dzīvokli vai arī būs jāmeklē cits risinājums. Pagaidām viņi vienkārši dzīvoja vienā dzīvoklī un centās nesaplēsties Mata klātbūtnē.

Kādā pirmdienā Toms atrada uz ledusskapja Ievas atstātu zīmīti: „Nopērc kaķim pakaišus. Un Mata darba burtnīcas.“ Apakšā bija piebilsts: „Vai vakarā varam mierīgi parunāt?“ Toms paņēma atslēgas un izgāja uz veikalu.