„airBaltic“ cenšas iegūt līdz 257 milj. eiro finansējumu ar 25 % procentiem: kad uzņēmumu vēl ir vērts glābt, bet kad jau ir par vēlu?

Latvijas nacionālās aviokompānijas „airBaltic“ finansiālais stāvoklis pēdējo nedēļu laikā atkal nonācis uzmanības centrā. Uzņēmums vienojies par iespēju saņemt līdz 257 milj. eiro pagaidu finansējumu, kura procentu likme sasniedz 25 %, bet Latvijas valdība 8. septembrī atbalstīja finanšu stabilizācijas procesa turpināšanu. Tomēr šādi stāsti rada daudz plašāku jautājumu, kas ir aktuāls arī Lietuvas uzņēmējdarbībai: kad papildu nauda patiešām var glābt uzņēmumu, bet kad tā tikai atliek problēmu uz dažiem mēnešiem vai gadiem?

Uz šo jautājumu neatbild tikai parāda apmērs. Uzņēmums var būt smagi parādā, bet tam var būt funkcionējošs un ienesīgs bizness, kuram vienkārši pietrūcis laika. Citam uzņēmumam var būt ievērojami mazāki parādi, taču tas katru mēnesi tērē naudu un tam nav reāla plāna, kā apturēt zaudējumus. Tieši šī atšķirība, kā norāda advokātu biroja COBALT Bankrota un restrukturizācijas prakses grupas vecākā juriste dr. Ieva Strunkienė, nosaka, vai restrukturizācijai ir jēga.

Liels parāds vēl nenozīmē, ka uzņēmums ir nolemts neveiksmei

Uzņēmuma finanšu krīze var sākties nebūt ne tāpēc, ka pats bizness ir slikts. Dažkārt vienlaikus pienāk liela aizdevuma atmaksas termiņš, svarīgākais klients kavē maksājumu, negaidīti pieaug izejvielu vai enerģijas cenas, bet naudas kontā vienkārši nepietiek visiem tuvākajiem maksājumiem.

Šādā situācijā uzņēmums var kavēt saistību izpildi, lai gan tā produkts joprojām tiek pirkts, klienti nekur nav pazuduši, darbinieki strādā, bet pamatdarbība joprojām spēj pelnīt naudu. Šādam uzņēmumam papildu laiks var būt tieši tas, kas nepieciešams.

Lietuvā restrukturizācija ir paredzēta tieši tam – nevis par katru cenu saglabāt dzīvu uzņēmuma nosaukumu, bet palīdzēt saglabāt dzīvotspējīgu uzņēmējdarbību, kurai ir reāla iespēja nākotnē izpildīt savas saistības.

Pasākumi var būt ļoti dažādi: kreditori var piekrist atlikt daļu maksājumu, mainīt parādu atmaksas grafiku, daļu parāda konvertēt kapitālā, var tikt meklēts investors, pārdoti nevajadzīgi aktīvi vai zaudējumus nesoša uzņēmējdarbības daļa, samazinātas izmaksas un pārstrukturēta pati darbība.

Tomēr tam visam ir jēga tikai tad, ja pēc pārstrukturēšanas paliek uzņēmējdarbība, kas spēj nopelnīt vairāk, nekā iztērē.

Viens jautājums ļoti ātri atklāj patieso problēmu

Vērtējot uzņēmumu, var uzdot diezgan nežēlīgu jautājumu: ja šodien samazinātu parādu slogu un dotu tam vēl divus gadus, kas pēc šiem diviem gadiem būtu citādi?

Ja atbilde ir konkrēta – samazinātas izmaksas, ienesīgāki līgumi, jauns investors, pārdota zaudējumus nesoša darbība, palielinājušies ieņēmumi vai mainīts uzņēmējdarbības modelis –, restrukturizācijai var būt loģika.

Ja atbilde aprobežojas ar „ceram, ka situācija uzlabosies“, sākas pavisam cits stāsts.

Iedomāsimies uzņēmumu, kas šogad nevar atmaksāt lielu aizdevumu. Kreditors piekrīt nogaidīt divus gadus. Ja šajā laikā uzņēmums atgriežas pie rentablas darbības un uzkrāj naudu parāda segšanai, atlikšana tam patiešām ir palīdzējusi.

Bet, ja pēc diviem gadiem paliek tas pats vecais aizdevums, bet līdzās tam jau ir jauni parādi piegādātājiem, darbiniekiem un valstij, papildu laiks neko neatrisināja. Tas tikai atlika to pašu krīzi.

Tieši tāpēc, vērtējot finansiālās grūtībās nonākušu uzņēmumu, svarīgāks ir nevis tikai bankas konta atlikums šodien, bet tas, vai pamatdarbībai vispār ir ekonomiska nākotne.

Šīm pazīmēm jau vajadzētu ieslēgt sarkano gaismu

Situācija kļūst ievērojami bīstamāka, kad uzņēmums ne tikai vairs nespēj segt vecos parādus, bet ikdienas darbības rezultātā sāk veidot arvien jaunus.

Pastāvīgi kavēta darba samaksa, nesamaksāti nodokļi, augoši parādi piegādātājiem, kontu vai aktīvu aresti un piespiedu piedziņa jau liecina ne tikai par īslaicīgām neērtībām. Vēl viena ļoti skaidra pazīme – piegādātāji vairs nevēlas nodrošināt preces vai pakalpojumus bez priekšapmaksas, bet klienti un svarīgākie darbinieki sāk aiziet.

Tomēr visbīstamākais signāls parādās tad, kad jauni parādi nepieciešami nevis vecā parāda refinansēšanai, bet vienkārši ikdienas zaudējumus nesošās darbības uzturēšanai.

Tad nauda sāk darboties kā spainis, ar kuru ūdeni lej caurā traukā. Var saņemt vēl vienu aizdevumu, atlikt maksājumu vai atrast jaunu kreditoru, taču, ja uzņēmējdarbības modelis nemainās, parādi tikai pieaug.

Tāpēc arī uzņēmumi, kas saņēmuši lielu jaunu finansējumu, ne vienmēr kļūst droši. Dažkārt ļoti dārgs finansējums nav problēmas risinājums, bet gan iespēja iegādāties nedaudz laika, kura laikā jāveic būtiskas pārmaiņas.

Lielākā kļūda tiek pieļauta vēl pirms restrukturizācijas

Kā norāda I. Strunkienė, viena no biežākajām uzņēmējdarbības problēmām nav pati restrukturizācija, bet gan tas, kad par to sāk domāt.

Vadītāji bieži gaida: varbūt nākamajā mēnesī pārdošanas apjomi pieaugs, varbūt banka pagarinās aizdevumu, varbūt parādīsies investors, varbūt izdosies pārdot nekustamo īpašumu. Dažkārt tā arī notiek. Tomēr finanšu krīzes laikā katram gaidīšanas mēnesim ir sava cena.

Samazinās naudas rezerves, rodas jauni parādi, darbinieki sāk meklēt stabilāku darbavietu, piegādātāji saīsina norēķinu termiņus, bet kreditori kļūst arvien mazāk gatavi vienoties. Kad vadība beidzot nolemj restrukturizēt uzņēmumu, var izrādīties, ka uzņēmējdarbība, kuru vēl pirms pusgada bija iespējams glābt, jau ir zaudējusi svarīgākos klientus un darbiniekus.

Tāpēc restrukturizāciju nevajadzētu uztvert kā pēdējo pogu, kas tiek nospiesta dažas dienas pirms pilnīgas naudas izsīkšanas.

Lietuvas tiesībās būtisks kritērijs ir uzņēmuma dzīvotspēja – vai tā veiktā saimnieciskā darbība ļauj pamatoti cerēt, ka nākotnē uzņēmums spēs izpildīt savas saistības. Ja šādas perspektīvas vairs nav, ar vēlmi restrukturizēties vien nepietiks: process var beigties arī ar bankrota lietu.

„airBaltic“ gadījums šeit ir īpaši spilgts piemērs, lai gan pašai Latvijas kompānijai Lietuvas maksātnespējas tiesības nav piemērojamas. Jautājums būtībā ir tas pats: ko uzņēmums ar papildu laiku un naudu darīs citādi?

Ja jaunais uzņēmējdarbības plāns ļaus samazināt izmaksas, nostiprināt naudas plūsmas un sasniegt ilgtspējīgu darbību, pašreizējais finansēšanas posms var kļūt par tiltu no krīzes. Ja pēc kāda laika būs nepieciešams vēl viens dārgs finansējums tikai tāpēc, lai varētu turpināt to pašu darbību, tas jau būtu pavisam cits signāls.

Uzņēmējdarbībā dažkārt uzņēmums ir jāglābj. Tomēr ne mazāk svarīgi ir laikus saprast brīdi, kad vairs netiek glābtas darbavietas un funkcionējošs bizness, bet tikai atlikta neizbēgama problēma.