Mazais kājas pirksts šķiet nevajadzīgs, taču zinātnieki izskaidroja, kāpēc tas joprojām nav izzudis

Mazais kājas pirksts parasti tiek atcerēts tikai tad, kad sāpīgi atsitamies pret galda kāju, gultas stūri vai durvju stenderi. Tajā brīdī šķiet, ka šis pirksts pastāv tikai tāpēc, lai bojātu dzīvi. Tas ir mazs, īss, bieži saspiests kurpē, dažu cilvēku pēdā gandrīz nemanāms un no pirmā acu uzmetiena izskatās pilnīgi nevajadzīgs.

Tomēr zinātnieki uz šo mazo pirkstu raugās nopietnāk. Tā izmērs un forma nav nejaušība. Tas ir cilvēka ilgās evolūcijas rezultāts – pēdas vēstures nospiedums, kas parāda, kā mūsu senči pamazām pārgāja no dzīves kokos uz staigāšanu pa zemi.

Un, lai gan mazais pirksts mūsdienās vairs nav tik svarīgs, kāds tas varēja būt kādreiz, tas joprojām dara savu darbu. Klusi, nemanāmi, bet dara.

Kādreiz pēdai bija pavisam cits uzdevums

Lai saprastu, kāpēc mazais pirksts ir tik mazs, jāraugās nevis uz mūsdienu kurpi, bet gan ļoti tālā pagātnē. Lielajiem pērtiķiem ir garāki pirksti, kas palīdz pieķerties, satvert, rāpties un turēties uz zariem. Šādam dzīvesveidam garāki un elastīgāki pirksti ir noderīgi.

Tomēr, cilvēku senčiem arvien biežāk pārvietojoties pa sauszemi, pēdas funkcija sāka mainīties. Tai vairs nebija jāķer zari, bet gan stingri jābalstās pret zemi, jānotur ķermeņa svars, jāpalīdz staigāt, skriet un taupīt enerģiju garās distancēs.

Lielais pirksts laika gaitā nostājās vienā līnijā ar pārējiem pirkstiem un kļuva ļoti svarīgs, atgrūžoties no zemes. Savukārt pārējie pirksti, īpaši tie, kas atrodas pēdas ārmalā, pamazām zaudēja savu iepriekšējo nozīmi. Tie kļuva īsāki, mainījās to kauli, bet mazais pirksts kļuva par mazāko un vismazāk kustībā iesaistīto pēdas pirkstu.

Kāpēc īsāki pirksti cilvēkam bija noderīgi?

No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka garāki pirksti būtu labāki. Lielāks balsta laukums, lielāka elastība, vairāk iespēju. Tomēr, staigājot un skrienot pa sauszemi, tas ne vienmēr ir priekšrocība.

Garākiem pirkstiem nepieciešama lielāka muskuļu piepūle. Tie vairāk tiecas saliekties, vairāk noslogo pēdas struktūras un var padarīt kustības mazāk efektīvas. Īsāki pirksti ļauj pēdai darboties kā stabilākam balstam. Cilvēkam, kurš daudz staigā, skrien vai nes ķermeņa svaru uz divām kājām, tas kļūst svarīgi.

Tāpēc evolūcijas gaitā cilvēka pēda pirkstus nevis palielināja, bet, gluži pretēji, saīsināja un specializēja. Lielais pirksts palika galvenais palīgs atspērienam, bet mazais pirksts nonāca sānos un kļuva mazāk svarīgs pašam kustības mehānismam.

Vienkārši sakot, pēda kļuva nevis par „rokas aizstājēju”, bet gan par stingru balsta un kustību sistēmu.

Mazais pirksts nav tik vienāds, kā šķiet

Interesanti, ka mazā pirksta uzbūve cilvēkiem var būt ļoti atšķirīga. Dažiem cilvēkiem tas ir izteiktāks, kustīgāks un pamanāmāks, citiem – mazāks, īsāks vai it kā saspiests pie ceturtā pirksta.

Tekstā minēts 2018. gada pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 900 pieaugušo. Tajā tika pamanīts, ka aptuveni 40 procentiem cilvēku abi mazā pirksta ārējie kauli bija saauguši vienā kaulā. Pārējos pirkstos šādas pazīmes sastopamas daudz retāk.

Tas ļauj saprast, ka mazais pirksts cilvēka pēdā jau tagad ir savdabīga „mainīga” struktūra. Tas nav pilnībā izzudis, taču tā anatomija liecina, ka funkcija ir mazinājusies. Kad kāda ķermeņa daļa vairs neveic tik lielu darbu kā agrāk, evolūcijas gaitā tā var kļūt vienkāršāka, mazāka vai daudzveidīgāka pēc formas.

Vai mazais pirksts kādreiz izzudīs?

Šādi jautājumi ir ļoti iecienīti: vai nākotnes cilvēkiem vairs nebūs mazo pirkstu? Vai tie kļūs vēl mazāki? Vai kurpes un mūsdienu dzīvesveids tos „likvidēs”?

Zinātnieki uz to raugās piesardzīgāk. Nav pamata apgalvot, ka mazais pirksts drīz izzudīs. Tas joprojām palīdz pēdai saglabāt stabilitāti, sadalīt slodzi un piedalīties balsta nodrošināšanā, īpaši tad, kad ķermenis kustas uz sāniem, maina virzienu vai stāv uz nelīdzenas virsmas.

Tas nav pēdas galvenais varonis, taču arī nav pilnīgi nevajadzīgs. Tas drīzāk ir palīgs, kuru pamanām tikai tad, kad tas ir vajadzīgs vai kad tas sāp.

Turklāt ir svarīgi saprast vienu lietu: ja cilvēks visu mūžu valkā ciešus apavus, tas nenozīmē, ka viņa bērniem piedzims mazāki mazie pirksti. Izmaiņas, kas rodas apavu, spiediena vai individuālas gaitas dēļ, netiek tieši nodotas nākamajām paaudzēm. Evolūcija nedarbojas tik vienkārši.

Kāpēc tad mazais pirksts tik bieži sāp?

Mazais pirksts atrodas pēdas malā, tāpēc tas visbiežāk cieš no triecieniem, ciešiem apaviem un nepiemērotiem apaviem. Tieši tas pirmais beržas pret apava malu, pirmais tiek saspiests šauros apavos un bieži pirmais atsitas pret mēbelēm.

Tāpēc cilvēkiem rodas iespaids, ka mazais pirksts vairāk traucē nekā palīdz. Tomēr problēma bieži vien nav pats pirksts, bet gan tas, kā mēs izturamies pret savām pēdām. Pārāk šauri apavi, augsti papēži, cieti apavi vai ilgstoša staigāšana nepiemērotos apavos var saspiest ārējos pirkstus un mainīt to stāvokli.

Mazais pirksts ir mazs, bet jutīgs. Kad tam trūkst vietas, tas ātri par to atgādina.

Ko tas joprojām dara staigājot?

Staigājot vislielākā loma ir papēdim, pēdas velvei un lielajam pirkstam, taču mazais pirksts palīdz saglabāt līdzsvaru. Tas palīdz pēdai sajust atbalstu gar ārējo malu, īpaši tad, kad virsma ir nelīdzena vai ķermenis nedaudz svārstās.

Stāvot, staigājot basām kājām, kāpjot, mainot virzienu vai pārvietojoties pa nestabilu virsmu, mazais pirksts palīdz sadalīt slodzi. Iespējams, tā loma nav tik acīmredzama kā lielā pirksta loma, taču to pilnībā nenovērtēt nevajadzētu.

Tas līdzinās mazai detaļai mehānismā. Kamēr viss darbojas, jūs to nepamanāt. Bet, kad tā ir savainota, deformēta vai sāp, pēkšņi kļūst skaidrs, ka pēda bez tās vairs nejūtas tik ērti.

Mazs pirksts, liels stāsts

Mazais kājas pirksts ir kā neliels evolūcijas atgādinājums. Tas parāda, ka cilvēka ķermenis nav radīts kā perfekts galīgais projekts. Tas ir vēstures rezultāts – pārmaiņu, pielāgošanās un kompromisu kopums.

Kādreiz mūsu senčiem bija vajadzīgas pēdas, kas varēja vairāk satvert un pieķerties. Vēlāk bija vajadzīgas pēdas, kas varētu efektīvi staigāt un skriet pa zemi. Tāpēc dažas struktūras kļuva svarīgākas, citas – mazāk nepieciešamas.

Mazais pirksts palika pēdas malā – mazs un pieticīgs, bet joprojām noderīgs. Iespējams, tas vairs nav galvenais spēlētājs, taču joprojām palīdz saglabāt stabilitāti un nodrošināt kustības.

Tāpēc nākamreiz, kad ar mazo pirkstu sāpīgi atsitīsieties pret mēbeli, varat atcerēties vienu ironisku lietu: šis mazais, bieži lādētais pirksts ir dzīvs atgādinājums par miljoniem gadu ilgo cilvēka ceļu no zariem līdz zemei.