Daudzi sacietējušu medu sabojā dažu minūšu laikā: viena populāra kļūda var būt visļaunākā

Atverat skapīti, izņemat vēl vasarā iegādāto medus burku, bet caurspīdīga zelta vietā tajā redzama gandrīz cieta, graudaina masa. Pirmā doma daudziem ir ļoti vienkārša: medus ir vecs, nekvalitatīvs vai tam kaut kas pievienots. Tad burka nonāk pie radiatora, karsta ūdens katlā, bet nepacietīgākie to vienkārši ieliek mikroviļņu krāsnī. Un tieši tad var sabojāt to, ko medū vismazāk gribētos zaudēt.

Svarīgākais vēstījums ir vienkāršs – kristalizējies medus nav sabojājies medus. Sacietēšana ir dabisks process, kura ātrums ir atkarīgs no konkrētā medus veida un tā cukuru sastāva. Viens medus var sākt sabiezēt diezgan ātri, bet cits šķidrs var palikt gadu vai pat ilgāk.

Tāpēc balts, biezs vai gandrīz ciets medus nav iemesls to izmest. Taču, ja vēlaties atkal iegūt šķidrāku, viegli lejamu medu, svarīgākais šeit nav ātrums, bet gan temperatūra.

Medus sacietējis? Tas var būt pilnīgi normāli

Kristalizācija sākas ar ļoti sīkām daļiņām, kas atrodas pašā medū, piemēram, ziedputekšņiem vai maziem kristāliņiem. Ap tiem pamazām veidojas lielāki cukura kristāli, tāpēc sākumā šķidrais medus kļūst biezāks, graudaināks un visbeidzot var gandrīz pilnībā sacietēt.

Dažādi medus veidi uzvedas atšķirīgi. Pļavu vai pavasara ziedu medus, kurā ir vairāk glikozes, mēdz kristalizēties ātrāk. Savukārt akāciju medus, kurā ir vairāk fruktozes, šķidrs var palikt ievērojami ilgāk. Lēnāk sacietē arī daži tumšākā meža medus veidi.

Interesanti ir arī tas, ka medus kristalizācijas ātrumu ietekmē uzglabāšanas temperatūra. Avotā norādīts, ka process īpaši strauji notiek aptuveni 13–14 °C temperatūrā, bet ļoti vēsi vai, gluži pretēji, siltāk uzglabāts medus kristalizējas lēnāk.

Tomēr no tā noteikti nevajadzētu secināt, ka medu būtu vērts pastāvīgi glabāt ļoti siltumā. Kad vēlamies sacietējušu medu padarīt šķidrāku, sākas cita problēma – pārāk augsta temperatūra.

Sliktākā doma – “uzsildīšu stiprāk, būs ātrāk”

Kad burka ir gandrīz cieta, dabiski rodas vēlme procesu paātrināt. Katlā ielej karstu ūdeni, burku novieto uz radiatora vai uz dažām minūtēm ieliek mikroviļņu krāsnī.

Tomēr tieši šeit ir vērts apstāties.

Klasiskā un vienkāršākā metode ir silta ūdens peldē, kuras temperatūra nepārsniedz aptuveni 40 °C, maksimāli 45 °C. Ūdenim jābūt patīkami siltam, nevis verdošam vai tik karstam, ka tajā tikko iespējams ielikt roku.

Burku var ievietot šādā ūdenī un ļaut medum pamazām sasilt. Process aizņems ilgāku laiku, taču šeit nav nekādas vajadzības steigties. Medu laiku pa laikam var apmaisīt, lai siltums sadalītos vienmērīgāk.

Avotā minēta arī cepeškrāsns ar precīzi regulējamu zemu temperatūru – ja tajā iespējams iestatīt aptuveni 40 °C. Ziemā burku var glabāt arī radiatora tuvumā, taču šeit svarīgi, lai tā netiktu tieši karsēta uz ļoti karstas virsmas.

Savukārt mikroviļņu krāsns ir viena no sliktākajām izvēlēm.

Ne jau tāpēc, ka medus tajā brīnumainā kārtā “pārvēršas indē”, bet tāpēc, ka karsēšana notiek ļoti nevienmērīgi. Viena medus daļa vēl var būt tikai remdena, kamēr cita jau ir krietni pārkarsusi. Temperatūru kļūst grūti kontrolēt, tāpēc, mēģinot medu ātri padarīt šķidrāku, var pārkarsēt daļu tā masas.

Un te rodas vienkāršs jautājums: kāpēc steigties, ja medus nav sabojājies un nekur neaizbēgs?

Krēmveida medus – pavisam cits stāsts

Daži cilvēki veikalā ierauga baltu, matētu, biezu medu un arī nodomā, ka tas vienkārši ir sacietējis. Taču krēmveida medu ražo apzināti.

To ilgi maisa zemā temperatūrā, tāpēc cukura kristāli kļūst ļoti sīki, bet pats medus iegūst viendabīgu, maigu, pastai līdzīgu struktūru. Šāds medus nenotek no maizes, to ir viegli smērēt, un laika gaitā tas saglabā līdzīgu konsistenci.

To vispār nav jēgas kausēt.

Patiesībā tieši šāda struktūra daļai cilvēku ir ērtāka par šķidru medu. Uz galda nepaliek lipīgi pilieni, nav jāķer no karotītes tekošā strūkla, un uz grauzdētas maizes tas paliek tur, kur to uzsmērējāt.

Tāpēc pirms karsēšanas ir vērts padomāt, vai medum vispār kaut kas jādara. Ja to izmantojat tējai, cepumiem vai smērējat uz maizes, kristalizācija bieži vien nemaz netraucē.

Dažkārt problēma pastāv tikai tāpēc, ka esam pieraduši domāt, ka “labam medum” noteikti jābūt šķidram.

Vēlaties pretēju efektu? Pietiek ar vienu tējkaroti

Interesantākais ir tas, ka kristalizāciju var ne tikai palēnināt, bet arī apzināti veicināt.

Ja jums ir šķidrs medus un vēlaties, lai tas ātrāk iegūtu viendabīgu, biezāku struktūru, burkā var iemaisīt aptuveni tējkaroti jau kristalizējušā medus.

Tajā esošie kristāli kļūst par sava veida pamatu jaunu kristālu veidošanai. Tāpēc viss burkas saturs var sākt kristalizēties ātrāk un vienmērīgāk, nevis pārvērsties maisījumā, kur vienā vietā paliek šķidrums, bet citā veidojas lieli graudiņi.

Tas labi parāda, ka kristalizācija nav medus “bojāšanās”.

Tās ir vienkārši tā fizikālās struktūras pārmaiņas.

Un tieši tāpēc daudz dīvaināka šķiet nevis sacietējusi medus burka, bet mēģinājums to glābt ar verdošu ūdeni vai mikroviļņu krāsni.

Dažkārt vislabāk medu vispār neaiztikt

Ja medus ir kristalizējies, vispirms pajautājiet sev, kāpēc vēlaties to kausēt.

Ja tikai tāpēc, ka “tam jābūt šķidram”, varbūt nekas nav jādara. Kristalizējies medus lieliski der smērēšanai uz maizes, pievienošanai putrai vai izmantošanai tur, kur tā konsistence netraucē.

Ja tomēr vēlaties šķidrāku medu, tad noteikums ir vienkāršs: ne verdošs ūdens, ne spēcīga karsēšana un ne mikroviļņu krāsns. Labāk vairāk laika un zemāka temperatūra.

Silta, aptuveni 40 °C ūdens pelde nav iespaidīgs dzīves triks. Tā ir lēna, vienkārša un garlaicīga.

Bet šajā gadījumā tieši šāda metode ir visgudrākā.

Jo medus kristalizācija nav problēma, kas steidzami “jāsalabo”.

Daudz lielāka kļūda ir, mēģinot atjaunot šķidru konsistenci, pārkarsēt to, ko daba jau tā bija lieliski saglabājusi.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!