Māsa dzīvo 200 kilometru attālumā, bet manam brālim joprojām šķiet, ka mammu apciemoju pārāk reti
– Atkal tikai svētdien? – Mants pajautāja tā, it kā es būtu teikusi, ka pie mammas iegriezīšos Ziemassvētkos. – Rasa, viņai vajag nevis ziņas ar sirsniņām, bet cilvēku virtuvē.
Stāvēju veikala stāvvietā, ar vienu roku turot telefonu, bet ar otru mēģinot satvert no bagāžnieka izripojušu piena paku. Bija trešdienas vakars. Pēc darba vēl vajadzēja aizvest vienpadsmitgadīgo Luku no treniņa un iegriezties pie zobārstes salauztas plombas dēļ. Mamma dzīvoja pilsētas otrā galā, aptuveni divdesmit piecu minūšu brauciena attālumā, ja pie tilta nebija sastrēguma. Māsa Eglė – vairāk nekā divsimt kilometru attālumā. Viņa atbrauca, kad varēja: dažkārt reizi mēnesī, dažkārt arī retāk.
– Biju pirmdien, – es teicu. – Nopirku zāles, iztīrīju ledusskapi, atstāju zupu.
– Tu visu saskaiti, – brālis atcirta. – It kā tas būtu darbu saraksts.
Es neteicu, ka arī viņš skaita. Tikai viņa skaitīšana kaut kā vienmēr beidzās ar manu vārdu.
Mammu sākām apciemot biežāk pēc tam, kad ziemā viņa paslīdēja pie kāpņu telpas. Kauls saauga, vismaz tā teica ārsti, bet kopš tā laika viņa staigāja lēnāk, uz vannasistabu ņēma līdzi plastmasas ķeblīti. Vēl pati gatavoja, rēķinus pierakstīja rūtainā kladē. Tikai dažkārt aizmirsa, vai jau bija iedzērusi zāles.
Mants, četrdesmit astoņus gadus vecs, dzīvoja divu autobusa pieturu attālumā, bet strādāja maiņās noliktavā. Es, četrdesmit četrus gadus veca, strādāju grāmatvedībā. Pēc darba visbiežāk biju tā, kas iegriežas: aiznes smagāku maisu, nomaina spuldzīti, uzklausa stāstu par kaimiņieni, kura atkal ne tur bija atstājusi atkritumu maisu.
Eglė, piecus gadus jaunāka par mani, dzīvoja Šauļu pusē. Mammai zvanīja katru otro vakaru, internetā pasūtīja uztura bagātinātājus, sūtīja garas balss ziņas. Mants uz to raudzījās šķībi.
– Pazvanīt ir viegli, – viņš teica kādā sestdienā, kad abi karinājām mammai jaunus aizkarus. – Lai pamēģina atbraukt, kad tek krāns.
Mamma sēdēja pie galda halātā, mati saņemti ar mazu brūnu sprādzi. Uz galda kūpēja mannas putra, ko viņa gandrīz neēda.
– Jums te nav jāsacenšas, – viņa klusi teica. – Es vēl neesmu slimniece.
Mants pamāja ar roku. Man kļuva kauns, lai gan nebūtu varējusi pateikt, tieši par ko. Varbūt tāpēc, ka tie aizkari pēkšņi šķita kā kaut kāds mūsu rūpju pierādījums. Varbūt tāpēc, ka mamma tajā rītā divreiz jautāja, vai Eglė jau ir atgriezusies mājās, lai gan viņa bija aizbraukusi pirms nedēļas.
Pēc sarunas stāvvietā es tomēr tajā pašā vakarā aizbraucu pie mammas. Ne tāpēc, ka Mants būtu pavēlējis. Vismaz tā es sev teicu. Pie mājas bija sanests dubļu, kāds uz gaišajām kāpņu telpas flīzēm bija sanesis smiltis. Mamma durvis neatvēra uzreiz. Aiz durvīm dzirdēju, kā viņa darbojās ar ķēdīti, pēc tam meklēja atslēgu.
Virtuvē uz palodzes stāvēja trīs nenomazgātas krūzes. Vienā bija sastingusi kafijas puta, otrā – karotīte ar apkaltušu cukuru. Ledusskapī atradu vakar vārītu zupu, kurai pat nebija pieskāries. Mamma sēdēja pie galda un gludināja galdauta stūri.
– Vai tu ēdi? – es pajautāju.
– Ēdu, protams. Tikai neko negribas.
– Ko tu šodien darīji?
– Eglutė zvanīja. Teica, varbūt atbrauks nākamajā nedēļas nogalē. Tu viņai nesaki, ka pie manis ir nekārtība, labi?
Viņa pasmaidīja, bet acis aizķērās aiz krūzēm. Viņa šo nekārtību redzēja. Tikai negribēja par to runāt.
Vēlāk vakarā atnāca Mants. Koridorā novilka apavus un, vēl nenovelkot jaku, atvēra ledusskapi. Viņam bija tāds ieradums: pārbaudīt, vai ir maize, piens, olas. Dažkārt tas kaitināja, jo šķita, ka viņš meklē, ko man pārmest. Toreiz viņš tikai izņēma zupas katlu un pacēla vāku.
– Kad šī ir vārīta?
– Vakar, – es atbildēju.
– Tad kāpēc viņa to neēd?
– Varbūt tāpēc, ka tu viņai nepajautāji, bet uzreiz lien ledusskapī, – man izspruka.
Mants aizvēra durtiņas stiprāk, nekā vajadzēja. Mamma sarāvās krēslā.
– Jūs abi beidziet, – viņa teica. – No jums man galva sāp vairāk nekā no asinsspiediena.
Pēc tam kādu brīdi klusējām. No vannasistabas pilēja krāns. Mants apsēdās pie galda, novilka darba cimdus, saspieda tos plaukstās. Tikai tad pamanīju viņa aplauztos nagus, pelēku putekļu svītru uz piedurknes.
– Es vienkārši nezinu, cik viņai ir slikti, – viņš jau mierīgāk teica. – Kad atnāku, viņa saka, ka viss ir labi. Kad tu atnāc, arī. Bet pēc tam atrodu, ka visu dienu dzērusi tikai tēju.
Es gribēju atbildēt, ka arī es nezinu. Ka man ir apnicis būt tai, kas brauc, jo dzīvo „tuvāk“. It kā mans laiks līdz mammai neko nemaksātu. Lukas stundas, darbs, mājas, kurās arī beidzas tualetes papīrs, salūzt veļas mašīna, jāpagatavo vakariņas. Bet mamma skatījās uz mums tā, it kā mēs atkal būtu pusaudži un strīdētos par to, kurš neiznesa atkritumus.
Tajā vakarā vienojāmies par neko īpašu. Eglė videozvanā teica, ka mēģinās atbraukt nevis „kad sanāks“, bet vienā konkrētā nedēļas nogalē mēnesī. Mants uzņēmās otrdienas un ceturtdienas, jo šajās dienās viņš biežāk strādāja vēlākajā maiņā. Es apsolīju iegriezties pirmdienās un vismaz vienā nedēļas nogales dienā, bet skaļi pateicu: ja Lukam būs slikti vai darbā viss sagāzīsies, es neizlikšos, ka varu pārplēsties uz pusēm.
– Labi, – Mants pamāja. – Tikai uzraksti. Nepazūdi.
– Es nepazūdu, – es teicu, lai gan zināju, ka dažkārt atbildu uz viņa ziņām pēc vairākām stundām tikai tāpēc, ka man nav spēka vēl vienai skaidrošanās reizei.
Nākamajā pirmdienā mamma atkal bija uzvārījusi par daudz tējas. Virtuvē smaržoja pēc āboliem, lai gan bļodā tie jau bija kļuvuši mīksti. Es nomazgāju krūzes, viņa grieza maizi un visu laiku jautāja, vai Mants tiešām iegriezīsies ceturtdien. Es teicu, ka viņam vajadzētu iegriezties.
Vai viņš atnāca, nezinu. Tajā vakarā viņš man neko neuzrakstīja. Varbūt atnāca, varbūt pēc darba bija noguris, varbūt atkal sastrīdējās ar mammu kāda sīkuma dēļ. Tagad kalendārā vismaz ir atzīmētas dažas dienas. Cik no tām mēs patiešām ievērosim, redzēsim.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?