Revolūcija ielās? 30 km/h šajā valstī vajadzētu kļūt par jauno standartu

No pirmā acu uzmetiena tas izklausās pēc vēl viena ierobežojuma, kas kaitina autovadītājus. 30 km/h pilsētā? Vēl vairāk zīmju? Vēl lēnāka satiksme? Tomēr Norvēģijā šī ideja vairs netiek uzskatīta tikai par „aktīvistu sapni“. Tur arvien nopietnāk tiek runāts par to, ka apdzīvotās vietās 30 km/h vajadzētu kļūt nevis par izņēmumu pie skolas vai pagalmā, bet gan par atskaites punktu, no kura sāk vērtēt pilsētas ielu.

Būtība ir vienkārša: vairs nevajadzētu īpaši pamatot 30 km/h, bet gan pretēji – lielāku ātrumu. Ja uz ielas ir daudz bērnu, gājēju, velosipēdistu, skrejriteņu, šauri ietves, gājēju pārejas un iebrauktuves pagalmos, loģika būtu šāda: šeit vispirms jābūt droši cilvēkam, nevis ērti izbraukt pēc iespējas ātrāk. Vācijas transporta klubs VCD, aprakstot Norvēģijas ceļu pārvaldes publicētos jaunos kritērijus, norāda, ka, vērtējot ielu, 30 km/h kļūst par sākumpunktu, bet lielāks ātrums ir jāpamato ar konkrētiem apstākļiem.

Ko tas patiesībā nozīmē autovadītājam?

Svarīgākais ir saprast, ka runa nav par to, ka visi ceļi pēkšņi kļūst par 30 km/h zonu. Tas nav tāds princips, kad kādu rītu pamosties, bet visa valsts jau pārvietojas tikai ar trešo pārnesumu. Norvēģijas modeļa būtība ir smalkāka: pilsētās un apdzīvotās vietās vispirms tiktu jautāts, vai konkrētajā ielā tiešām ir droši ļaut braukt ātrāk par 30 km/h.

Ja iela ir plata, tajā ir nodalīti veloceliņi, skaidras ietves, maz gājēju konfliktu un tā ir svarīga tranzītam, tajā varētu palikt 40 vai 50 km/h. Taču, ja tā ir dzīvojamais kvartāls, iela pie skolas, bērnudārza, sporta laukuma, veikala vai vieta, kur bērni pastāvīgi šķērso ceļu, 30 km/h kļūtu par dabisku normu.

Lietuvā šāda diskusija arī nebūtu sveša. Daudzās pilsētās jau ir 30 km/h zonas, īpaši pie skolām, vecpilsētās vai dzīvojamos kvartālos. Tomēr bieži tās parādās pa gabaliem: vienā ielā 30, aiz stūra 50, pēc tam atkal 30, bet vēl tālāk nezin kāpēc atkal 50. Autovadītājam tas ir mulsinoši, gājējiem – nedroši, bet pilsētai – grūti kontrolējami.

Kāpēc tieši 30 km/h?

30 km/h ātrums ir svarīgs nevis tāpēc, ka kādam vienkārši patīk mazāki skaitļi uz ceļazīmēm. Mazāks ātrums nozīmē vairāk laika reaģēt, īsāku bremzēšanas ceļu un mazāku trieciena spēku, ja no avārijas izvairīties neizdodas. Pilsētas ielā, kur jebkurā brīdī no aiz stāvošas automašīnas var izskriet bērns, izbraukt velosipēdists vai parādīties skrejriteņa vadītājs, dažas sekundes kļūst ļoti vērtīgas.

Otra lieta ir troksnis un spriedze. Iela, kurā automašīnas traucas ar ātrumu 50 km/h, šķiet pavisam citāda nekā iela, kurā satiksme kustas lēnāk. Atšķiras ne tikai drošība, bet arī cilvēku uzvedība. Vecāki drošāk ļauj bērnam doties uz skolu, vecāka gadagājuma cilvēki mierīgāk šķērso ielu, velosipēdisti vairs nejūtas tā, it kā brauktu starp steidzīgām automašīnām.

VCD sniegtajā analīzē minēts, ka pēc 30 km/h zonu izvērtēšanas dažādās Eiropas pašvaldībās un Toronto kopējais ceļu satiksmes negadījumu skaits samazinājās par vairāk nekā 10 procentiem, bet smagāku seku rādītāji kritās vēl vairāk: ceļu satiksmes negadījumu ar cietušajiem kļuva par aptuveni 30 procentiem mazāk, smagi ievainoto – gandrīz par 40 procentiem mazāk, bet bojāgājušo – par 42 procentiem mazāk.

Vai tas nozīmē karu pret autovadītājiem?

Tieši šeit sākas lielākā nesaprašanās. Tiklīdz tiek pateikts „30 km/h“, daļa autovadītāju uzreiz sadzird: „jūs gribat mūs sodīt“. Taču patiesībā jautājums nav par sodīšanu, bet gan par ielas funkciju. Viena lieta ir pilsētas maģistrālā artērija, kur satiksmei jāplūst ātrāk un raitāk. Pavisam kas cits – iela starp daudzdzīvokļu namiem, kur bērns dodas uz skolu, cilvēks izved pastaigā suni, bet no pagalma ik pēc dažiem desmitiem metru izbrauc automašīnas.

No autovadītāja viedokļa 30 km/h var šķist liels zaudējums. Taču realitātē pilsētā laiku parasti „apēd“ nevis pats ātruma ierobežojums, bet luksofori, sastrēgumi, gājēju pārejas, pagriezieni, automašīnu novietošana un gaidīšana krustojumos. Ja braucat dažus simtus metru cauri dzīvojamam kvartālam, atšķirība starp 30 un 50 km/h bieži būs nevis minūtes, bet sekundes. Tomēr šīs sekundes var izšķirt, vai autovadītājs paspēs apturēt automašīnu.

Tāpēc šī ideja nav par to, ka visiem visur jābrauc lēni. Tā ir par to, ka pilsēta vairs nav tikai automašīnu kanāls. Ielās ir parādījies vairāk velosipēdu, skrejriteņu, gājēju, kurjeru, vecāku ar bērnu ratiņiem, senioru. Satiksmes dalībnieku kļūst vairāk, to ātrumi atšķiras, bet telpa ir tā pati. Vecie noteikumi vienkārši ne vienmēr atbilst jaunajai realitātei.

Kāpēc tas ir svarīgi Lietuvai?

Lietuvas pilsētām šis jautājums ir ļoti aktuāls. Viļņā, Kauņā, Klaipēdā un mazākās pilsētās ir daudz ielu, kurās formāli atļauts braukt diezgan ātri, bet realitātē tam nav ne vietas, ne drošības. Šauras ietves, automašīnas gar brauktuvi, slikti pārredzamas zonas pie gājēju pārejām, bērni ar mugursomām no rītiem un pēcpusdienās – tas viss liecina, ka iela nebūtu jāvērtē tikai pēc tā, cik automašīnu pa to izbrauc.

Īpaši jutīgas vietas ir skolu un bērnudārzu tuvumā. Tur bieži redzam paradoksu: vecāki paši ved bērnus ar automašīnām, apstājas, kur pagadās, steidzas, apgriežas, manevrē, bet tajā pašā laikā blakus iet citi bērni. Šādās vietās 30 km/h nav teorija. Tas ir ļoti praktisks veids, kā samazināt kļūdas cenu.

Šāda kārtība varētu būt noderīga arī daudzdzīvokļu namu kvartāliem. Daudzos no tiem ielas savulaik tika projektētas pavisam citam automašīnu skaitam. Tagad tur ir pilns ar stāvošām automašīnām, pārredzamība ir slikta, bet gājēji bieži neiet pilnīgi atbilstoši noteikumiem, jo infrastruktūra tam nav pielāgota. Šādās vietās mazāks ātrums nav ērtības jautājums – tā ir elementāra pielāgošanās realitātei.

Ko nevajadzētu darīt akli

Tomēr 30 km/h nevar ieviest, kā pagadās. Ja zīmes tiks uzstādītas haotiski, bez skaidras loģikas, autovadītāji tās ignorēs vai uzskatīs par vēl vienu birokrātisku muļķību. Šāda sistēma darbojas tikai tad, ja cilvēks, braucot pa ielu, pats saprot, kāpēc šeit ātrums ir ierobežots.

Labai 30 km/h zonai jābūt ne tikai ar zīmi, bet arī ar atbilstošu ielas vidi: šaurāku brauktuvi, skaidrām pārejām, labāku apgaismojumu, paaugstinātu gājēju pāreju risinājumiem, pareizi organizētu automašīnu novietošanu. Ja ceļš ir plats kā prospekts, bet zīme liek braukt ar ātrumu 30 km/h, daļai autovadītāju tas šķitīs nedabiski. Ja pati iela „pasaka“, ka šeit ir dzīvojamā zona, autovadītāji ātrumu samazina daudz vieglāk.

Tāpēc Norvēģijas piemēra būtība nav vienkārši salīmēt vairāk zīmju. Būtība ir mainīt domāšanu. Ielās, kur cilvēki dzīvo, iet, gaida autobusu, apmeklē skolu vai brauc ar velosipēdu, automašīnas ātrums nedrīkst būt galvenais kritērijs.

Neliels skaitlis, bet lielas pārmaiņas

30 km/h var šķist sīkums, kamēr par to runājam abstrakti. Taču pie skolas, daudzdzīvokļu namu pagalmā vai šaurā pilsētas ielā šis skaitlis kļūst pavisam citāds. Tā ir atšķirība starp „varbūt paspēšu apstāties“ un „man patiešām bija vairāk laika reaģēt“. Starp ielu, kuru gribas pēc iespējas ātrāk pārskriet, un ielu, kurā cilvēks jūtas kaut nedaudz drošāk.

Norvēģijas ideja ir interesanta ar to, ka tā apgriež jautājumu. Nevis „kāpēc šeit vajag 30?“, bet „kāpēc šeit patiešām drīkst braukt ar 50?“. Un, iespējams, tieši šāds jautājums arvien biežāk būs jāuzdod ne tikai Skandināvijā, bet arī Lietuvas pilsētās.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!