Pēc divpadsmit laulības gadiem viss mainījās. Sieva un vīrs sāka skaitīt, kurš cik daudz izdara mājās

– Tu atkal atstāji krūzi uz palodzes, – Rasa teica tik mierīgi, ka Dāris uzreiz saprata: runa nav tikai par krūzi.

Uz palodzes stāvēja balta krūze, pie kuras bija piekaltušas vakardienas kafijas paliekas, blakus – maizes drupatas un bērnu sporta pulciņa lapiņa, kas no mitruma jau bija saburzījusies. Dāris, 41 gadu vecs noliktavas vadītājs, tikko priekšnamā bija novilcis netīros apavus. Rasa, kurai bija 39 gadi, stāvēja pie plīts tajā pelēkajā adītajā vestē, ko no rītiem uzvilka, ejot ar suni.

– Labi, nomazgāšu, – viņš nometa atslēgas bļodiņā uz kumodes.

– Ne tikai krūzi. Varbūt reizēm arī paskaties apkārt.

Viņa pamāja uz virtuves pusi. Uz krēsla karājās Mato futbola forma, uz grīdas gulēja noslīdējusi mugursoma, no trauku mazgājamās mašīnas rēgojās tīri šķīvji, kurus neviens nebija izņēmis. Pie ledusskapja ar magnētiņu bija piestiprināts saraksts: piens, kaķu pakaiši, tumšā veļa, piezvanīt par zobārstu. Dāris šo sarakstu redzēja katru dienu. Vienkārši parasti pagāja tam garām.

Viņi bija precējušies divpadsmit gadus. Abi strādāja, audzināja divus bērnus – desmitgadīgo Matu un septiņgadīgo Ievu – un vecu kaķi Morku, kas naktīs ņaudēja pie vannas istabas durvīm. No malas viss izskatījās tāpat kā daudziem: svētdienās viņi brauca pie Rasas mammas, vasarā vismaz uz dažām dienām izraucās pie jūras, sastrīdējās par maršrutu, pēc tam apstājās paēst ceļmalā. Taču mājās viņi arvien biežāk ķildojās sīkumu dēļ.

– Es taču arī daudz ko daru, – pēc dažām minūtēm Dāris teica, liekot šķīvjus skapītī. – Aizvedu bērnus, salaboju mašīnu, nedēļas nogalē atnesu pirkumus.

Rasa uzlika katlam ar makaroniem vāku un pagriezās.

– Tu izdari, kad es palūdzu. Bet man vēl ir jāizdomā, ka tev tas jāpalūdz.

Šo teikumu Dāris atcerējās nākamajā rītā pie vannas istabas spoguļa. Bārdas skuveklis dūca, telefons kabatā bija gandrīz izlādējies, bet aiz durvīm Ieva īdēja, jo nevarēja atrast vienu zeķi. Viņš jau gribēja teikt, ka Rasa pārspīlē. Zeķi viņš atrada aiz radiatora, saritinājušos kopā ar putekļu kumšķi. Un kaut kā vairs negribējās strīdēties.

Vakarā Dāris ierosināja, kā pats vēlāk teica, ne pārāk gudru ideju: nedēļu pierakstīt visus mājas darbus. Kurš ko izdarīja. Uz tāfeles, ko Matas bija saņēmis dzimšanas dienā zīmēšanai ar krītu.

Rasa pacēla acis no telefona.

– Vai tiešām skaitīsim, cik reižu kurš iznesis atkritumus?

– Ja tu saki, ka es neredzu, tad varbūt abi paskatīsimies.

Viņa brīdi klusēja un noslaucīja no galda miltus.

Pēc divpadsmit laulības gadiem viss mainījās. Sieva un vīrs sāka skaitīt, kurš cik daudz izdara mājāsAttēls: Pexels / Lies

– Labi. Tikai nesāc pēc trim dienām skaidrot, ka tas viss ir muļķības.

Pirmdien uz tāfeles parādījās slejas: „Rasa“, „Dāris“, „Kopā“. Bērniem sākumā tas bija izklaidējoši. Matas pie sava vārda ierakstīja „iznesu Morkas pakaišus“, lai gan patiesībā tikai pasniedza tētim maisiņu. Ieva uzzīmēja sauli un paziņoja, ka arī par to pienākoties punkts.

Pēc dažām dienām smieklīgi vairs nebija. Dāra pusē parādījās: aizveda Matu uz futbolu, nomainīja virtuvē spuldzīti, izsūca dzīvojamo istabu, nopirka ūdens filtru. Rasas pusē vietas ātri kļuva arvien mazāk: pagatavoja vakariņas, salika pusdienu kārbiņas, pierakstīja Ievu pie ārsta, izžāvēja un salocīja veļu, sakārtoja bērnu mugursomas, nopirka dāvanu Mato draugam, uzrakstīja audzinātājai, aizveda kaķi pie veterinārārsta, iztīrīja vannas istabu, atgādināja Dāram par viņa mammas dzimšanas dienu.

Trešdienas vakarā Dāris ilgi skatījās uz šo tāfeli. Sākumā viņam šķita, ka puse no punktiem nemaz nav darbi. „Uzrakstīja audzinātājai“ – dažas minūtes. „Atgādināja par dzimšanas dienu“ – viens teikums. Bet bez šī teikuma viņš mammai būtu piezvanījis pēc dažām dienām. Savukārt Mato drauga dzimšanas diena būtu pienākusi bez dāvanas, jo Dāris pat neatcerējās, kurā dienā tā notiks.

Piektdien viņš atgriezās vēlāk. Noliktavā bija ieilgusi kravas pieņemšana, bet pa ceļam viņš vēl iegriezās veikalā, jo Rasa uzrakstīja, ka beidzies tualetes papīrs. Mājās virtuvē dega tikai gaisma virs izlietnes. Uz galda gulēja atvērts jogurts, karotīte bija pielipusi pie apakštasītes. Rasa sēdēja pie klēpjdatora un spieda deniņus.

– Ieva aizmiga? – viņš klusāk pajautāja.

– Aizmiga. Matam ir paaugstinājusies temperatūra, rīt viņš uz turnīru nebrauks. Un vēl es aizmirsu apmaksāt mūzikas skolu.

Dāris nolika iepirkumu maisiņu uz grīdas. Viņš jau gandrīz pateica, ka viņa varēja atgādināt, bet atturējās. Tajā nedēļā viņi tik daudz ko viens otram atgādināja, ka mājās nemitīgi skanēja telefoni un pārmetumi.

– Dod datoru. Rīt paskatīsimies. Es salikšu pirkumus, bet tu ej nomazgāties.

Rasa nogurusi paskatījās uz viņu.

– Man nav vajadzīga tava „palīdzība“, Dāri. Tās ir arī tavas mājas.

– Es zinu, – viņš atbildēja. Šoreiz viņš neko vairāk nepiebilda.

Pēc nedēļas tāfeli nenovāca, tikai pārstāja pierakstīt katru krūzi vai atkritumu maisu. Svētdien, kamēr bērni dzīvojamā istabā skatījās filmu, viņi apsēdās pie galda un vienojās par dažām konkrētām lietām. Dāris rūpēsies par vakara virtuvi, bērnu vešanu uz futbolu un daļu pirkumu, negaidot sarakstu. Rasa paturēja to, ko negribēja nodot otram, bet piekrita vairs neteikt „tu neko nedari“ tajos vakaros, kad patiesībā bija dusmīga pavisam cita iemesla dēļ.

Protams, no tā visa uzreiz nekļuva ideāli. Pēc mēneša Dāris atkal vairākas reizes atstāja slapjus dvieļus uz gultas. Rasa joprojām dažkārt pirms aizmigšanas domāja par to, kas rīt jāatceras bērniem, mājām un viņiem abiem. Uz tāfeles palika Mato uzrakstītais „pakaiši“ un Ievas saule. Neviens to tā arī nenoslaucīja.

Taču strīdu par krūzēm it kā kļuva mazāk. Lai gan varbūt viņi abi vienkārši labāk saprata, ka krūze parasti nav tikai krūze.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!