Vīramāte piedāvāja vedeklai dzīvot kopā, bet pirmā nedēļa mainīja ģimenes viedokli

– Nē, neliec tās kastes uz galda, tur ir mani rēķini, – Rasa no virtuves durvīm pamāja ar karoti tik strauji, ka uz linoleja nokrita kartupeļu miza.

Ieva, vēl ar lietus notašķītu jaku, sastinga pie vecā ēdamistabas galda. Uz tā jau gulēja puse viņas mantu: bērna zīmējumu mape, aptiekas maisiņš, divas grāmatas un zila krūze ar ieplaisājušu osiņu. Koridorā šņaukājās viņas četrgadīgais Matas, apskāvis plīša suni. Toms, Rasas dēls un Ievas vīrs, tikmēr vilka iekšā koferi, it kā neko nebūtu dzirdējis.

Doma uz kādu laiku apmesties pie Rasas vienkārša šķita tikai sarunājoties pa telefonu. Ievai un Tomam vajadzēja izvākties no īrētā dzīvokļa – saimnieki bija nolēmuši to pārdot, bet jaunu vietu tik ātri atrast neizdevās. Rasa, piecdesmit deviņus gadus veca, dzīvoja viena trīsistabu dzīvoklī vecākā rajonā un pati piedāvāja:

– Jums taču ir mazā istaba. Padzīvosiet, kamēr kaut ko atradīsiet. Kāpēc te mētāt svešiem naudu.

Toms tad acīmredzami atviegloti uzelpoja. Ieva – ne gluži. Septiņu gadu laikā viņa jau bija pieradusi pie Rasas kārtības: dvieļi karājās pēc izmēra, maize nonāca saldētavā, bet puķes tika laistītas ceturtdienās. Taču, kad telefonā krājās neatbildēti sludinājumi par mājokļiem, nebija par ko strīdēties.

Pirmajā vakarā Rasa izvārīja vistas zupu un nolika uz galda trīs dažādus šķīvjus – ceturtais bija ieplaisājis. Matas atteicās ēst, jo zupā, pēc viņa vārdiem, „peldēja lapas“. Tie bija dille. Toms iesmējās, Ieva mēģināja pierunāt bērnu, bet Rasa klusējot aiznesa savu šķīvi pie izlietnes.

– Pie mums pie galda ēdienu nekomentē, – viņa sacīja.

– Viņam ir četri gadi, Rasa. Viņš vienkārši negrib.

– Var pateikt „negribu“, nevis tēlot.

Toms iesaistījās tikai tad, kad abas jau bija aizkaitinātas:

– Mammu, liec mierā. Ieva, tu arī liec mierā.

Neviena neko neatstāja mierā. Zupa atdzisa, bet Matas zem galda sadrupināja maizi.

Nākamajā rītā sākās tie sīkumi, kuru dēļ mājās ātri sāk trūkt gaisa. Rasa pamodās pussešos, virtuvē ieslēdza radio un pacēla žalūzijas. Ieva, kas naktī vairākas reizes bija cēlusies pie Matasa, gulēja mazajā istabā ar vaļējām acīm un klausījās, kā karotīte dauzās pret krūzi. Toms jau bija aizgājis uz darbu. Viņš strādāja noliktavā, atgriezās noguris un parasti atkārtoja, ka abām pusēm ir sava taisnība.

Trešajā dienā Rasa pārlocīja Ievas izmazgātās drēbes, jo, pēc viņas domām, tās pārāk ilgi bija karājušās vannasistabā. Ieva atrada krūšturus kārtīgi saliktus gultas malā līdzās Matasa zeķēm. Viņa neko neteica, tikai aiznesa veļas grozu uz istabu un aizvēra durvis. Pēc stundas Rasa pajautāja, vai viņa dusmojas.

– Nē, – atbildēja Ieva. Un pati sadzirdēja, kā tas izklausās.

– Es tikai gribēju palīdzēt.

– Es saprotu. Bet, kad tu visu pārņem, man vairs nešķiet, ka tu palīdzi.

Rasa apsēdās pie virtuves galda un noslaucīja no tā drupačas. Vairāk neko viņa neteica. Vakarā Toms pārnesa mājās picu un mēģināja izlikties, ka šīs būs mierīgas vakariņas. Matas aizmiga uz dīvāna, bet Rasa pateica, ka pēc astoņiem virtuvē neēd. Picas kaste palika uz palodzes līdz rītam.

Četurtajā dienā Ieva devās apskatīt dzīvokli otrā pilsētas pusē. Sludinājuma fotogrāfijās virtuve izskatījās gluži labi, bet logs bija vērsts tieši uz autobusa pieturu, savukārt vannasistabā valdīja mitrums. Saimnieks runāja ātri un atkārtoja, ka gribētāju ir daudz. Ieva atgriezās ar samirkušiem apavu purngaliem un dusmojās ne tik daudz par šo dzīvokli, cik par to, ka viņai nebija, kur mierīgi novilkt jaku.

Pie Rasas durvīm viņa izdzirdēja Matasa raudas.

Vīramāte piedāvāja vedeklai dzīvot kopā, bet pirmā nedēļa mainīja ģimenes viedokliAttēls: Pexels / cottonbro studio

Virtuvē zēns stāvēja basām kājām, ar piesarkušu seju, bet Rasa turēja viņa plīša suni aiz ķepas. Pie izlietnes gulēja slapjš paklājiņš.

– Viņš izlēja tēju un pēc tam iemērca tajā rotaļlietu peļķē, – sacīja Rasa. – Es teicu, ka nedrīkst.

– Kur viņš bija, kad tu izgāji? – Ieva nometa atslēgas uz skapīša.

– Istabā. Es tikai uz īsu brīdi aizgāju uz vannasistabu.

– Viņam ir četri gadi. Viņu nevar atstāt vienu ar pilnu krūzi.

– Es izaudzināju Tomu, – Rasa atcirta. – Kaut kā taču izauga.

Ieva paņēma Matasu rokās, kaut arī viņš jau bija smags. Zēna bikses pie ceļiem bija slapjas, un suns pilēja uz viņas džempera. Rasa pagriezās pret izlietni. Ieva pamanīja, ka viņai trīc rokas.

Vakarā Toms pirmo reizi nemēģināja visu pārvērst jokos. Viņš apsēdās starp abām pie galda, sev priekšā noliekot neapēstu picas gabalu.

– Tā turpināties nevar, – viņš sacīja. – Mammu, tu mūs neielaidīji kā viesus. Tu gribi, lai te viss būtu tā, kā agrāk. Bet arī mēs uzvedamies tā, it kā būtu atbraukuši uz viesnīcu, un vēl dusmojamies par noteikumiem.

Rasa pacēla acis.

– Ko tad jūs gribat? Lai es izvācos no sava dzīvokļa?

– Nē, – klusāk atbildēja Ieva. – Vienkārši jāvienojas. Un Matass nedrīkst tikt ierauts mūsu nervozēšanā.

Rasa piecēlās, atvēra atvilktni pie plīts un izvilka salocītu lapu. Ieva sākumā nodomāja, ka tur atkal būs kaut kāds saraksts. Taču tie bija ar roku pierakstīti dzīvokļu sludinājumu adreses. Vairāki jau bija pārsvītroti.

– Vakar piezvanīju par diviem, – sacīja Rasa. – Viens atrodas netālu no Matasa bērnudārza. Negribēju teikt, kamēr nebija skaidrs, kāda tur ir vieta. Bet šodien man vienkārši… kļuva bail, ka jūs paliksiet ilgāk, nekā plānojāt. Esmu pieradusi dzīvot viena. Laikam nemāku te dzīvot kopā ar jums.

Neviena no viņām uzreiz nesteidzās viņu mierināt. Toms lūdza parādīt adreses, Ieva uzvilka Matasam sausas zeķes, bet Rasa vēlreiz pārlasīja vienu sludinājumu.

Pēc nedēļas viņi vēl nebija izvākušies. Vienu dzīvokli viņi atrada, bet bija jāgaida, kamēr saimnieks nokārtos savas lietas. Cik ilgi jāgaida, viņš pienācīgi nepateica. Uz ledusskapja parādījās lapiņa: „No rīta klusāk līdz 7.30“, „Matasa tēja tikai pie galda“, „Ievas veļai nepieskarties“. Toms gribēja pierakstīt punktu par picas vakaru, bet Rasa tikai nomurmināja, ka viņš visu pārvērš jokos.

Kādu vakaru Ieva atgriezās no veikala un atrada Rasu ar Matasu uz virtuves grīdas. Abi lika puzli, bet blakus stāvēja krūze ar vāciņu.

– Tās ir debesis vai peļķe? – Rasa jautāja, pacēlusi detaļu.

– Peļķe, – nopietni atbildēja Matas. – Bet suni vairs nemērcēsim.

Rasa pasmaidīja. Uz galda joprojām gulēja neapmaksāti rēķini, bet nākamās dienas dzīvokļa apskate atkal varēja beigties ar neko. Virtuvē vietas vairāk nekļuva. Vienkārši tajā vakarā neviens nesastrīdējās.