Septembra ābolus glabāt pagrabā vai spiest sulu: kas ziemā sagādā mazāk rūpju?
Septembrī āboli vispirms piepilda kastes, logu palodzes un automašīnas bagāžnieku, bet pēc dažām dienām rodas nākamais jautājums: kur to visu likt. Vieni nes ražu uz pagrabu, kārto kastēs un cer līdz pavasarim tikt pie pašu augļiem. Citi ved spiest sulu, jo jau ir pieredzējuši, kā janvārī viens sapuvis ābols var sabojāt pusi kastes. Šis strīds nav tikai par garšu – tas ir par laiku, vietu un to, cik daudz rūpju ziemas laikā gribas veltīt.
Pagrabā glabāti āboli sniedz lielāku izvēli
Svaigam ābolam ziemā ir priekšrocība, ko sula nevar aizstāt. To var paņemt līdzi uz darbu, sagriezt bērniem, izcept pīrāgā, sautēt kopā ar gaļu vai vienkārši apēst vakarā. Kad raža tiek glabāta, nav uzreiz jāizlemj, cik daudz sulas, cik ābolu ievārījuma un cik desertu gribēsies. Krājumus var izmantot pakāpeniski un atbilstoši to stāvoklim: vispirms apēd iebojātos, mazākos vai ātrāk mīkstošos augļus, bet stingrākos atstāj vēlākam laikam.
Šīs metodes piekritēji bieži saka, ka visvairāk darba ir nevis ziemā, bet gan ražas novākšanas dienā. Āboli jāsavāc tā, lai tos nesaspiestu, jāatlasa bojātie un jāsaliek seklās kastēs vai perforētos plauktos. Pēc tam atliek tos ik pa laikam pārbaudīt. Ja pagrabs ir vēss, bet nesasalst, tumšs un pietiekami mitrs, piemērotāku šķirņu āboli var saglabāties ilgi. Tas ļauj nesteigties iegādāties veikalā nopērkamus augļus, sulas vai saldas uzkodas, kamēr mājās vēl ir pašu krājumi.
Tomēr „salikt un aizmirst“ šeit parasti neizdodas. Āboliem neder silts katlumājas stūris, sauss pieliekamā plaukts vai pagrabs, kur temperatūra svārstās no vēsas līdz gandrīz istabas temperatūrai. Tie sažūst, kļūst mīksti un var iegūt pelējuma smaku. Kaste jāapskata vismaz ik pēc pāris nedēļām, jo bojāts auglis ātri ietekmē kaimiņus. Ziemā tas kļūst par nelielu, bet atkārtotu darbu.
Sula vienā reizē tiek galā ar bagātīgu ražu
Sulu spiešana ir pievilcīga ar to, ka uzreiz samazina kastu kaudzi. Sulai var izmantot ne tik glītus ābolus: dažāda izmēra, ar virspusējām rētām, nedaudz nobrūnējušus pēc nokrišanas. Protams, sapuvuši vai sapelējuši augļi neder arī spiešanai – tie noteikti jāizšķiro. Taču auglim nav jāizskatās tā, it kā tas būtu paredzēts veikala plauktam. Tas ir īpaši ērti dārzā, kurā vienlaikus nogatavojas daudz ābolu un nav cerību tos visus ātri apēst.
Pasterizētai sulai, kas sapildīta hermētiskos maisiņos vai pudelēs, nav nepieciešams pagraba mikroklimats. To var glabāt vēsākā skapītī, pieliekamajā vai citā no sala pasargātā stūrī. Ziemas laikā nav jāpārbauda katrs auglis. Pēc iepakojuma atvēršanas sula gan jāizlieto ātrāk un jāglabā ledusskapī, taču aizvērti krājumi parasti sagādā mazāk rūpju nekā vairākas kastes ābolu.
Otra puse – sulu spiešana nav tikai vienkārša aizvešana. Jāsavāc pietiekams daudzums augļu, jāvienojas par laiku, jābūt tīriem traukiem vai jāiegādājas iepakojumi. Vienai aptuveni 20–30 litru sulas partijai vajag diezgan daudz ābolu, bet precīzs daudzums ir atkarīgs no šķirnes, gatavības pakāpes un sulas spiedes iekārtas. Pēc tam mājās rodas vēl viens krājums: kaste ar maisiņiem vai pudelēm, kurām arī vajadzīga vieta. Ģimenei, kas sulu dzer reti, šāds daudzums var glabāties līdz nākamajai ražai.
Mazāk rūpju nenozīmē to pašu katrā pagrabā
Prakse rāda, ka glabāšanu visbiežāk apgrūtina nevis pats ābolu daudzums, bet nepiemēroti apstākļi un sajauktas šķirnes. Agrīnie, vasaras āboli paredzēti ātrai apēšanai, tāpēc tos glabāt „līdz pavasarim“ nav vērts. Vēlākiem, cietākiem augļiem parasti ir lielākas izredzes saglabāties ilgāk, ja tie novākti uzmanīgi, nav pārgatavojušies un tiek glabāti atsevišķi no dārzeņiem, kas izdala spēcīgu smaržu. Kartupeļi, sīpoli, mitrums uz sienām un sastāvējies gaiss nav laba kaimiņattiecība ābolu kastēm.
Spiežot sulu, svarīgākais ir neatstāt darbu uz pēdējo brīdi. Pārāk ilgi kaudzē turēti kritušie āboli sāk bojāties, un tad tos vairs nevar izmantot ne svaigam patēriņam, ne sulai bez zaudējumiem. Ērti ir ražu sadalīt uzreiz: skaistākos un stingrākos augļus atstāt glabāšanai, mīkstākos un nekomerciāla izskata augļus – ātrai cepšanai vai spiešanai. Šāds risinājums samazina gan ziemas pārbaudes rutīnu, gan risku, ka daļa ražas tiks aizmirsta.
Visbiežāk uzvar nevis viena metode, bet sadalīta raža
Glabāt pagrabā ir mazāk apgrūtinoši tad, ja ābolu nav pārāk daudz, mājās ir patiešām vēsa vieta un ģimene labprāt tos ēd svaigus. Spiest sulu ir mierīgāk, ja pagrabs ir silts vai sauss, raža ir bagātīga, bet aizbraukt uz sulas spiestuvi ir vienkāršāk nekā visu ziemu šķirot kastes. Ja dārzā aug vairāku šķirņu ābeles, vispraktiskāk var būt neizvēlēties vienu nometni: ilgākai glabāšanai atstāt tikai labākos vēlīnākos augļus, bet pārējos pārstrādāt. Tad ne pagrabs kļūst par noliktavu līdz griestiem, ne sula aizņem visu skapīti.
Kuru variantu izvēlaties jūs, kad septembra ābolu ir tik daudz, ka ar to apēšanu vien vairs nepietiek?
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?
Komentāri