Sestdien pēc ilga pārtraukuma aizgāju uz „Lidl“ tikai pēc piena un maizes: pie kases sapratu, ka inflācija nekontrolējami kāpj augšup

Sestdien pēc ilga pārtraukuma aizgāju uz „Lidl“ tikai pēc piena un maizes: pie kases sapratu, ka inflācija nekontrolējami kāpj augšup
Sestdien pēc ilga pārtraukuma aizgāju uz „Lidl“ tikai pēc piena un maizes: pie kases sapratu, ka inflācija nekontrolējami kāpj augšup Attēls: Ilustratīvs attēls

Sestdien pēc ilgāka pārtraukuma iegriezos „Lidl“. Ne jau lielai plānotai iepirkšanās reizei, ne nedēļas produktiem, ne pilniem iepirkumu ratiem. Tikai pēc piena un maizes. Tāds vienkāršs iepirkšanās apmeklējums, kas agrāk pat nešķita kā iepirkšanās. Ieej, paņem divas lietas, varbūt pa ceļam vēl kaut ko sīku, un izej. Bez saraksta, bez skaitīšanas, bez tās nepatīkamās sajūtas, ka katrai precei plauktā jau ir savs svars maciņā.

Bet šoreiz viss citādi bija jūtams jau pirms kases. Gāju starp plauktiem un automātiski skatījos uz cenām, lai gan biju atnācis tikai pēc piena un maizes. Varbūt tāpēc, ka pēdējā laikā cenas pamani pat tad, kad negribi. Maize, piens, sviests, olas, siers, gaļa, kafija – šķiet, vienkārši produkti, bet katrs no tiem ir sadārdzinājies tik ļoti, ka vairs nevari izlikties, ka nekas nenotiek. Agrāk veikalā vairāk izvēlējos pēc garšas vai ieraduma, tagad arvien biežāk – pēc cenas un akcijas krāsas.

Paņēmu pienu. Tad maizi. Un, kā tas bieži notiek, nodomāju: nu, ja jau esmu atnācis, paņemšu vēl šo un to. Nekā grezna. Nekāda vīna, nekādu zivju, nekādu saldumu kārbu. Vienkārši to, kas mājās tāpat būs vajadzīgs: desu vai sieru sviestmaizēm, varbūt jogurtu, varbūt olas, varbūt banānus. Tādas lietas, kas agrāk šķita sīkumi. Bet tagad šie sīkumi ļoti ātri pārvēršas par summu.

Veikalā atnācu bez saraksta un ātri to nožēloju

Agrāk varēju doties uz veikalu bez saraksta. Zināju, ka paņemšu to, kas vajadzīgs, un, ja ielikšu vēl kaut ko papildus, lielas traģēdijas nebūs. Tagad šāda iepirkšanās bez saraksta sāk izskatīties pēc kļūdas. Jo veikals darbojas ļoti vienkārši: ej pēc piena un maizes, bet pie piena ieraugi jogurtu, pie maizes – sieru, tad atceries, ka beigusies kafija, un turklāt mājās nav olu. Un katrs „ai, paņemšu“ tagad maksā nevis dažus desmitus centu, bet eiro, divus, trīs vai piecus.

Pie olu plaukta apstājos ilgāk. Joprojām ir savādi redzēt, cik tagad maksā tas, kas kādreiz bija viens no vienkāršākajiem produktiem mājās. Olas vairs nav vienkārši olas. Sāc skatīties, cik gabalu ir iepakojumā, kāds ir to izmērs, vai akcija ir īsta vai tikai skaisti uzrakstīta. To pašu pamanīju arī pie siera. Neliels gabaliņš, ko agrāk gandrīz nedomājot ieliku grozā, tagad jau liek paskatīties uz kilogramu cenu.

Un tad pieķer sevi ļoti ikdienišķā, bet nepatīkamā stāvoklī: stāvi veikalā un prātā kārto nevis vakariņas, bet budžetu. Vai ņemt šo vai lētāko? Vai tiešām vajag šodien? Varbūt var pagaidīt? Varbūt mājās vēl ir? Šādi jautājumi agrāk radās, pērkot dārgākas lietas. Tagad tie rodas pie ikdienas produktiem.

Gadiem ilgi izvēlējāmies liesus piena produktus, taču jaunie dati liek šaubīties
Gadiem ilgi izvēlējāmies liesus piena produktus, taču jaunie dati liek šaubītiesAttēls: Pexels / Gustavo Fring

Pie kases viss kļuva redzams vis स्पष्टāk

Kad piegāju pie kases, grozs nebija pilns. Pat ne tuvu pilnam. Tajā atradās piens, maize un vēl daži produkti, ko daudzi cilvēki pērk katru nedēļu. Nekādas greznības. Nekādas lielas iepirkšanās. Tāpēc arī summa ekrānā pārsteidza visvairāk. Tā nebija tāda, ko cilvēks vairs nespētu samaksāt. Bet tā bija tāda, kas liek sevī nodomāt: pagaidi, par ko tik daudz?

Tieši šī sajūta ir visnepatīkamākā. Ne tad, kad pērc kaut ko īpašu un zini, ka tas būs dārgi. Tad vismaz pats saproti, kāpēc maksā. Bet, kad aizej tikai pēc piena un maizes, bet izej ar čeku, kas vēl pirms kāda laika šādam grozam būtu šķitis pārāk liels, tu sāc redzēt patieso cenu kāpumu. Nevis statistikā, ne ziņojumos, ne ekonomistu komentāros, bet čekā, ko turi rokās.

Atceros, vēl pavisam nesen par līdzīgu summu no veikala izgāju ar krietni pilnāku maisu. Varbūt tur bija vairāk dārzeņu, vairāk piena produktu, kāds našķis bērniem vai kaut kas vakariņām. Tagad par tādu pašu vai lielāku summu grozs izskatās pieticīgāks. Un tad ļoti skaidri saproti: inflācija nav kaut kāds vārds televizora ekrānā. Tā ir tad, kad tā pati iepirkšanās kļūst dārgāka, bet tu neko vairāk nenopērc.

Visvairāk sadārdzinājās nevis greznība, bet ikdiena

Daudzi domā, ka vienkārši var atteikties no nevajadzīgām lietām. Un daļēji tā ir taisnība. Vari pirkt mazāk saldumu, retāk pasūtīt ēdienu uz mājām, atteikties no kafijas pilsētā, neņemt dārgāku sieru vai kūpinātas zivis. Bet ko darīt, kad sadārdzinās ne tikai nevajadzīgās lietas, bet pati ikdiena?

Piens, maize, olas, dārzeņi, putraimi, eļļa, gaļa, piena produkti – tās nav luksusa preces. Tas ir vienkāršs mājas ēdiens. Un, kad šo produktu cenas aug, cilvēks nevar vienkārši pateikt: „Nu, tad nepirkšu.“ Ēst tik un tā vajag. Bērniem brokastis tik un tā vajag. Vakariņas tik un tā ir jāpagatavo. Atšķirība tikai tā, ka tagad katrs šāds lēmums maksā vairāk.

Pirms dažiem mēnešiem vēl varēju veikalā ieiet vieglāk. Tagad biežāk ņemu groziņu, nevis iepirkumu ratus, jo rati piepildās bīstami ātri. Biežāk skatos uz akcijām. Biežāk salīdzinu ne tikai cenu, bet arī daudzumu iepakojumā. Jo pamanīju vēl vienu lietu: dažreiz cena šķiet līdzīga, bet produkta ir mazāk. Iepakojums izskatās pazīstams, bet iekšā ir mazāk gramu. Pircējs steidzas, nepamana, bet mēneša beigās tik un tā to sajūt.

Maizi ieliku saldētavā un pēc 3 dienām ieliku tosterī
Maizi ieliku saldētavā un pēc 3 dienām ieliku tosterīAttēls: Ilustratīvs attēls

Veikalā arvien vairāk cilvēku rēķina ar acīm

Stāvot rindā, pamanīju, ka ne tikai es skatos uz ekrānu rūpīgāk nekā agrāk. Kāda sieviete pirms manis vairākas reizes pārjautāja par akciju. Vīrietis aiz manis rokā turēja tikai dažus produktus un tomēr uzreiz pēc apmaksas ieskatījās čekā. Šādi sīkumi daudz ko pasaka. Cilvēki vairs nepērk tik brīvi. Viņi pārbauda, salīdzina, pārrēķina, dažkārt noliek preci atpakaļ vēl pirms kases.

Agrāk šķita, ka tā rīkojas tikai ļoti taupīgi cilvēki. Tagad tā kļūst par gandrīz normālu uzvedību. Un ne tāpēc, ka visi pēkšņi būtu kļuvuši skopi. Vienkārši cenas liek būt piesardzīgākiem. Kad viss pamazām kļūst dārgāks, cilvēks sāk aizstāvēties sev raksturīgā veidā: pērk mazāk, meklē akcijas, plāno, vairs neņem „tāpat vien“.

Atgriezies mājās, izliku pirkumus uz galda. Piens, maize, daži papildu produkti. Ļoti vienkāršs skats. Bet summa galvā joprojām griezās. Un tad nodomāju, ka tieši šādas iepirkšanās reizes vislabāk parāda, kas notiek. Nevis lieli pirkumi, ne remonts, ne ceļojums, bet vienkārša sestdienas ieiešana veikalā.

Kad ej tikai pēc piena un maizes, bet izej ar sajūtu, ka nauda izkūst ātrāk nekā agrāk, ļoti skaidri saproti: cenas aug nevis kaut kur tālu. Tās aug tepat, plauktos, pie kases, mūsu čekos un ikdienas izvēlēs. Un visvairāk satrauc tas, ka cilvēki pie tā jau sāk pierast, lai gan iekšēji katru reizi joprojām urda viena un tā pati doma: vēl pavisam nesen par tikpat daudz es nopirku vairāk.

Abonēt

Rīta vēstule ar 5 lasītākajiem rakstiem

Novērtējiet šo rakstu:

😡  
😕  
😐  
🙂  
😍  

Kraunami duomenys...

Dalīties

Komentāri

Esiet pirmais, kas komentē

E-pasts nav obligāts un netiks publicēts.

Vairāk par šo tēmu

Visas tēmas ziņas

Meklējat vairāk?

Atklājiet citus rakstus