Ieej „Lidl“ vai „Norfa“ tikai pēc maizes, bet izej ar pilnu grozu: kā veikali to panāk bez jebkādām akcijām

Vai arī jums ir gadījies, ka ieejat „Lidl“ vai „Norfa“ tikai pēc maizes, bet pie kases pēkšņi nākas likt arvien pilnāku grozu? Maize, piens, jogurts, kaut kas vakariņām, vēl kāds sīkums bērniem un, protams, prece, kuras mājās it kā nemaz netrūka. Izejat ar garāku čeku, uz brīdi esat uz sevi dusmīgs, bet nākamreiz vēsture atkārtojas gandrīz tāpat.

Visbiežāk tas notiek nevis tāpēc, ka cilvēks nemāk plānot vai ir pārāk viegli pārliecināms. Veikalos iepērkamies noguruši pēc darba, steidzoties mājās, domājot par vakariņām, rītdienas brokastīm un vēl dažiem nepadarītiem darbiem. Šādā brīdī lēmumus pieņemam ne tik aukstasinīgi, kā šķita, veidojot īsu iepirkumu sarakstu.

Un nav jāgaida spilgta atlaižu cenu zīme, lai grozā iekristu papildu prece. Dažkārt pietiek ar ērti izveidotu maršrutu, patīkama izskata stendu vai domu: „Kādreiz jau noderēs.“ Tieši no šādiem maziem lēmumiem arī izveidojas pilnais grozs, ar kuru uz veikalu jūs noteikti neplānojāt doties.

Ceļš līdz maizei reti ir taisns

Ikdienas preces veikalā bieži neatrodas tur, kur tās varētu paņemt uzreiz pēc ieiešanas pa durvīm. Maize, piens, olas vai citi bieži pirkti produkti nereti liek paiet garām augļiem, ledusskapjiem, uzkodu plauktiem un sezonas precēm. Cilvēks ierodas ar vienu skaidru mērķi, taču pa ceļam saņem vairākas iespējas atcerēties to, kā mājās it kā vēl trūkst.

Šī taktika darbojas tāpēc, ka mūsu iepirkumu saraksts bieži vien nav uz papīra, bet gan galvā. Ieraugot makaronus, cilvēks atceras, ka beidzas mērce. Pie dzērienu plaukta viņš iedomājas par nedēļas nogali. Savukārt pie konditorejas izstrādājumiem var ļauties vienkāršai domai, ka svaiga bulciņa pie kafijas vismaz uz brīdi uzlabos vakaru.

Īpaši viegli šādi iepirkties ir vecākiem ar bērniem. Kamēr pieaugušais meklē vajadzīgo produktu, bērns jau pamana krāsainu iepakojumu, saldumu vai uzkodu. Pat ja lūgums paliek neizpildīts, apstāšanās pie plaukta palēnina tempu, bet lēnāks temps bieži nozīmē vairāk pamanītu un neplānotu preču.

Senioram vai cilvēkam, kurš uz veikalu dodas retāk, grozs piepildās cita iemesla dēļ. Viņš nevēlas pēc dažām dienām atkal doties ārā, gaidīt autobusu vai nest pirkumus uz mājām. Tāpēc lēmums paņemt „katram gadījumam“ šķiet nevis impulsīvs, bet gluži racionāls.

Atlaide nav nepieciešama, ja prece šķiet vajadzīga

Daļa pirkumu grozā nonāk nevis cenas, bet situācijas dēļ. Kārtīgi izkārtoti dārzeņi atgādina par veselīgākām vakariņām, pie kasēm esošie sīkie produkti šķiet kā nevainīgs papildinājums, bet sezonas plaukti rada sajūtu, ka tagad ir īstais laiks parūpēties par mājām. Cilvēks nepērk tikai lietu – viņš pērk risinājumu nelielai nākotnes rūpei.

Te darbojas arī pazīstamības sajūta. Ja produktu jau esam redzējuši, nogaršojuši vai vienkārši atpazīstam tā iepakojumu, tas šķiet drošāka izvēle. Nav ilgi jādomā, jāsalīdzina vai jāmeklē informācija – pietiek to ielikt grozā un doties tālāk. Jo mazāk pūļu prasa lēmums, jo vieglāk tas tiek pieņemts.

Lielu ietekmi rada arī veikala atmosfēra. Svaigu konditorejas izstrādājumu smarža, kārtīga augļu rinda, labi apgaismota nodaļa vai pilni plaukti sūta vienkāršu vēstījumu: te ir no kā izvēlēties, te var parūpēties par mājām. Nogurušam cilvēkam šāds skats dažkārt kļūst spēcīgāks par iepriekš doto solījumu nopirkt tikai maizi.

Tomēr būtu netaisnīgi visu atbildību uzvelt pircējam. Tirgotāji dabiski cenšas panākt, lai cilvēks veikalā atrastu vairāk un nopirktu vairāk – tā ir viņu uzņēmējdarbības daļa. No otras puses, darbinieki tikai uzrauga plauktus, papildina preces un apkalpo klientus; viņi nav tie, kas izlemj, kā tiks izveidots viss iepirkšanās maršruts.

Lielākais vājums – nevis alkatība, bet nogurums

Biežs cilvēks dusmojas nevis par papildus iztērētajiem dažiem eiro. Vairāk kaitina sajūta, ka atkal nav izdevies ievērot savu plānu, lai gan tas šķita tik vienkāršs. Tomēr pēc garas darba dienas smadzenes jau ir nogurušas no lēmumiem: ko atbildēt darbā, kā visu paspēt, ko gatavot, kad paņemt bērnus, par ko samaksāt šomēnes.

Tāpēc veikalā katra papildu izvēle šķiet nenozīmīga. Viens produkts nemaksā daudz, otrs varbūt noderēs, trešais taču tiks apēsts. Tikai pie kases šie mazie lēmumi savienojas summā, kas liek vēlreiz pārbaudīt čeku.

Steidzīgi strādājošie bieži pērk vairāk tāpēc, ka viņiem nav laika rīt atgriezties veikalā. Ģimene pilnāku ledusskapi uztver kā mieru uz dažām dienām. Cilvēks, kurš dzīvo viens, var ļauties domai palutināt sevi pēc smagas dienas. Visas šīs izvēles ir saprotamas, tāpēc vainot sevi par katru neplānotu pirkumu tiešām nav vērts.

Problēma sākas tad, kad šāda iepirkšanās kļūst par ieradumu un nemanāmi palielina mēneša izdevumus. Pilns grozs nav katastrofa, taču tas var liecināt, ka uz veikalu dodamies ne tikai pēc pārtikas. Dažkārt mēs tur dodamies pēc nelielas atelpas, ērtības vai mēģinājuma ar vienu apmeklējumu nokārtot visu atlikušo nedēļu.

Kā atgriezties mājās ar to, kas patiešām bija vajadzīgs

Ja vēlaties mazāk pārsteigties pie kases, palīdz nevis stingrs aizliegums sev kaut ko pirkt, bet gan dažas vienkāršas vienošanās ar sevi. Pirms došanās prom ir vērts kaut īsi ieskatīties ledusskapī un virtuves skapīšos, bet vajadzīgos produktus pierakstīt tālrunī. Tad veikala plaukti vairs tik viegli nepārliecina, ka mājās vispār nav no kā pagatavot vakariņas.

Ļoti palīdz arī vienkāršs jautājums pirms preces ielikšanas grozā: vai es to pērku šodienas plānam, vai tikai tāpēc, ka tā nonāca manā redzeslokā? Ja atbilde nav skaidra, preci var atstāt un atgriezties pie tās tikai beigās. Bieži vien, ejot tai garām otro reizi, cilvēks vairs nejūt tik lielu vēlmi to iegādāties.

Dodoties tikai pēc maizes, ir vērts paņemt nelielu groziņu, nevis ratiņus. Tas nav brīnumains veids, kā ietaupīt, taču pilns groziņš ātri atgādina, ka sākotnējais plāns jau sen ir mainījies. Ja iespējams, neejiet iepirkties ļoti izsalkuši vai pilnībā pārguruši – tad pat vienkārša uzkodu nodaļa var šķist nepieciešama.

Un tomēr nevajag iepirkšanos pārvērst par pastāvīgu cīņu ar sevi. Dažkārt papildu prece patiešām noder, bet spontāns gardums var būt gluži patīkams mazs prieks. Svarīgākais ir pamanīt atšķirību starp apzinātu izvēli un brīdi, kad veikals izlemj jūsu vietā.

Maizes ceļojumam uz veikalu nav obligāti jābeidzas ar pilnu grozu, taču vēl ne reizi vien tas tā beigsies. Ne tāpēc, ka esam vāji pircēji, bet tāpēc, ka ikdienā nogurums, steiga un mazi kārdinājumi darbojas kopā. Kad to saprotat, pie kases paliek nevis vaina par garo čeku, bet iespēja nākamreiz izvēlēties mazliet apzinātāk.