Vai suņi patiešām saprot, ko mēs sakām? Jauns pētījums atklāja negaidītu viņu smadzeņu spēju

Ikviens, kam ir suns, vismaz reizi ir nodomājis: „Viņš patiešām saprata, ko es teicu.“ Pietiek izrunāt „iesim“, „ārā“, „kārums“ vai pat klusi pieminēt veterinārārstu, un suns reaģē tik ātri, it kā būtu klausījies katru vārdu. Dažkārt šķiet, ka viņi saprot ne tikai komandas, bet arī noskaņojumu, intonāciju un pat līdz galam nepateiktu teikumu.

Tomēr zinātniekiem šāds ikdienas iespaids rada daudz jautājumu. Vai suns patiešām saprot vārdu nozīmi? Vai arī vienkārši atpazīst pazīstamas skaņas? Varbūt cilvēku valodā viņš pamana noteiktus atkārtojumus, kurus mēs paši pat neapzināmies?

Jauns Ungārijas zinātnieku pētījums atklāja ļoti interesantu lietu: suņi var atšķirt noteiktas vārdu struktūras pat tad, kad valoda skan kā nepārtraukta skaņu plūsma bez skaidrām pauzēm. Vēl interesantāk ir tas, ka viņi vairāk paļaujas nevis uz patskaņiem, bet uz līdzskaņiem.

Suņiem ļāva klausīties izdomātus vārdus

Eötvös Loránd universitātes Neiroetoloģijas laboratorijas zinātnieki veica eksperimentu, kurā piedalījās 20 mājas suņi un 20 pieauguši cilvēki. Pētījuma dalībnieki klausījās ierakstus, kas sastāvēja no izdomātiem trīszilbju vārdiem. Šiem vārdiem nebija nekādas nozīmes, tāpēc suņi nevarēja tos saistīt ar komandām, kārumiem vai ikdienas darbībām.

Svarīgākais bija tas, ka starp vārdiem nebija paužu. Citiem vārdiem sakot, skaņas plūda cita aiz citas, bez skaidra signāla, kur beidzas viens „vārds“ un sākas nākamais. Zinātnieki vēlējās pārbaudīt, vai suņu smadzenes pašas spēj pamanīt atkārtojošos skaņu modeļus.

Tika izveidoti vairāki dažādi ierakstu veidi. Vienos izdomāto vārdu struktūru veidoja atkārtojošies līdzskaņi, citos – patskaņi, bet trešais variants bija kontroles variants, kurā nebija skaidra atkārtojoša modeļa. Kamēr suņi klausījās, viņu smadzeņu aktivitāte tika novērota ar elektroencefalogrāfijas palīdzību – izmantojot elektrodus, kas fiksē smadzeņu signālus.

Kāpēc līdzskaņi kļuva par svarīgāko pavedienu?

No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka patskaņus suņiem vajadzētu pamanīt vieglāk. Tie parasti skan skaidrāk, ilgāk un izteiksmīgāk. Tomēr pētījuma rezultāti parādīja pretējo. Kad izdomāto vārdu atkārtošanos veidoja līdzskaņi, suņu smadzenes labāk sinhronizējās ar vārdu ritmu. Citiem vārdiem sakot, tās it kā „uztvēra“, kur šajā skaņu plūsmā slēpjas atkārtojošā struktūra.

Kad līdzīgs uzdevums bija balstīts uz patskaņiem, tikpat izteiktas reakcijas nebija. Tas pārsteidza pētniekus, jo patskaņi akustiski bija pamanāmāki. Ja suņi būtu vienkārši reaģējuši uz skaļākām vai skaidrākām skaņām, patskaņiem vajadzēja uzvarēt. Taču tā nenotika.

Interesanti arī tas, ka līdzīga tendence tika novērota cilvēkiem. Arī cilvēku smadzenes labāk sekoja līdzskaņu veidotajai vārdu struktūrai. Tas ļauj domāt, ka līdzskaņi var būt īpaši svarīgi, atpazīstot vārdu robežas nepārtrauktā valodas plūsmā.

Suņi saprot ļoti daudz koAttēls: Ilustratīvs attēls

Tas vēl nenozīmē, ka suns saprot visus teikumus

Šeit ir ļoti svarīgi nepārspīlēt. Pētījums nepierādīja, ka suņi saprot cilvēku valodu tā, kā to saprot cilvēks. Viņi neklausījās jēgpilnos teikumos un neizvēlējās atbildes, balstoties uz vārdu nozīmi. Viņi klausījās bezjēdzīgu skaņu virknes.

Tas nozīmē, ka zinātnieki pētīja nevis vārdu izpratni, bet gan spēju pamanīt valodas struktūru. Suns var atpazīt, ka noteiktas skaņu kombinācijas atkārtojas, var izdalīt tās no kopējās plūsmas, taču tas vēl nenozīmē, ka viņš saprot to nozīmi.

Vienkārši sakot, suns var pamanīt „skaņu rakstu“, bet ne vienmēr zina, ko šis raksts nozīmē. Tomēr tā ir ļoti svarīga spēja, jo valodas izpratne sākas tieši ar spēju atšķirt skaņas un to atkārtošanos.

Vai tas rodas dzīves kopā ar cilvēkiem dēļ?

Zinātniekus interesēja arī vēl viens jautājums: vai suņiem jau no mazotnes ir daudz jādzird cilvēku valoda, lai viņi attīstītu šādu spēju? Tāpēc tika salīdzināti suņi ar atšķirīgu agrīnās dzīves pieredzi. Daži jau no mazotnes auga vidē, kur bieži dzirdēja cilvēku valodu, bet citi ģimenēs nonāca vēlāk.

Abas grupas uzrādīja līdzīgu tendenci labāk sekot līdzskaņu modeļiem. Tas var nozīmēt, ka intensīvs agrīns kontakts ar cilvēku valodu nav vienīgais iemesls. Iespējams, ka suņu smadzenēm kopumā piemīt spēja pamanīt noteiktas skaņu struktūras, bet dzīve cilvēku tuvumā šo spēju vēl vairāk nostiprināja.

Protams, šis jautājums vēl nav pilnībā atbildēts. Suņi tūkstošiem gadu dzīvo līdzās cilvēkam, tāpēc viņu uzmanība mūsu balsij, intonācijai un skaņām varēja veidoties ļoti ilgi. Tieši tāpēc viņi tik labi reaģē ne tikai uz komandām, bet arī uz mūsu emocionālo toni.

Ko tas nozīmē ikvienam suņa saimniekam?

Šis pētījums skaisti izskaidro, kāpēc suņi dažkārt šķiet tādi, kas „saprot valodu“. Viņi var būt daudz jutīgāki pret cilvēku valodas struktūru, nekā iepriekš domāts. Pat ja suns nesaprot visu teikumu, viņš var uztvert pazīstamas skaņu kombinācijas, intonāciju, ritmu un situāciju.

Tāpēc suņiem ļoti svarīga ir konsekvence. Ja vienu dienu sakāt „nāc“, nākamajā – „nāc šurp“, bet trešajā – „nu, ātrāk pie manis“, suns var apjukt. Taču, ja bieži izmantojat tos pašus vārdus, līdzīgu intonāciju un skaidru situāciju, dzīvniekam ir vieglāk saistīt skaņu ar darbību.

Tas nenozīmē, ka ar suni jārunā kā ar robotu. Gluži pretēji – suņi ļoti jutīgi reaģē uz cilvēka balsi. Tomēr komandām labāk izvēlēties skaidrus, īsus un nemainīgus vārdus. Savukārt ikdienas sarunās viņi tik un tā bieži sapratīs no jūsu balss vairāk, nekā jūs paši gaidāt.

Suņi nerunā cilvēku valodā, bet klausās tajā ļoti nopietni

Jaunais pētījums nepadara suņus par maziem cilvēkiem un nepierāda, ka viņi saprot katru mūsu teikumu. Taču tas parāda, ka viņu smadzenes cilvēku valodu apstrādā sarežģītāk, nekā varētu šķist no malas. Viņi ne tikai reaģē uz skaļumu vai pazīstamu komandu. Viņi var pamanīt atkārtojošos valodas modeļus un īpaši jutīgi sekot līdzskaņu struktūrai.

Varbūt tāpēc suns dažkārt paceļ galvu vēl pirms jūs pabeidzat teikumu. Varbūt tāpēc viņš atšķir „ārā“ no citiem līdzīgiem vārdiem. Varbūt tāpēc mājās ne vienmēr izdodas klusi pateikt „kārums“, jo kāds jau stāv pie skapīša un luncina asti.

Suņi varbūt nesaprot cilvēku valodu tā, kā to saprotam mēs. Bet viņi tajā klausās. Un, šķiet, klausās daudz gudrāk, nekā ilgu laiku domājām.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!