Valodu pārzinātāju smadzenes var būt pat trīspadsmit gadus jaunākas, apgalvo zinātnieki

„Pagaidi, pateikšu šo citādi,” – cilvēks apstājas teikuma vidū, ātri atrod precīzāku vārdu un turpina sarunu. No malas tas var šķist sīkums: vieniem patīk runāt izteiksmīgāk, citiem vieglāk atcerēties izteicienus, vēl citi bez grūtībām pārslēdzas no vienas valodas uz citu. Taču valodu zināšanas var nozīmēt vairāk nekā spēju skaisti formulēt domu.

Zinātnieki apgalvo, ka valodu pārzinātāju smadzenes var izskatīties pat par trīspadsmit gadiem jaunākas. Šī doma īpaši uzrunā tos, kuri ar gadiem sāk pamanīt pazīstamu neērtību: vārds jau ir „uz mēles gala”, bet nekādi neizdodas to satvert, savukārt vārdi un datumi izslīd no atmiņas ātrāk nekā agrāk.

Tomēr tas nav solījums, ka, iemācoties dažas frāzes svešvalodā, var apturēt novecošanu. Drīzāk tas ir atgādinājums, ka smadzenēm, tāpat kā ķermenim, nepieciešams darbs, jaunums un piepūle. Valoda ir viens no dabiskākajiem veidiem, kā šo darbu iekļaut vienkāršā ikdienā.

Ne tikai vārdnīca, bet pastāvīga smadzeņu vingrošana

Runāt, lasīt, klausīties un saprast citu valodu nav tikai mehāniska vārdu tulkošana. Cilvēkam jāatceras nozīmes, jāatpazīst teikuma loģika, jāizvēlas piemērots vārds, jāuztver nianses un dažkārt ļoti ātri jāpārslēdzas starp atšķirīgiem noteikumiem. Tas notiek pat tad, kad saruna šķiet pavisam vienkārša – ģimenes vakariņās, ceļojumā vai skatoties filmu bez dublāžas.

Valodu pārzinātājs bieži atrodas situācijā, kurā smadzenes nevar vienkārši darboties „autopilotā”. Viņam nākas meklēt citus veidus, kā pateikt to pašu domu, atcerēties retāku vārdu, saprast kontekstu un dažkārt arī nojaust, ko sarunas biedrs bija domājis, lai gan nebija pateicis gluži precīzi. Šādas mazās prāta darbības uzkrājas gadu gaitā.

Šeit svarīgs nav perfekts akcents un ne garš diplomu saraksts. Cilvēks var nebūt tulkotājs vai filologs, bet regulāri lietot svešvalodu darbā, lasīt ziņas, sazināties ar radiniekiem ārzemēs vai mācīties ziņkārības dēļ. Smadzenēm nozīmīga ir aktīva iesaistīšanās, nevis tikai zināšana, ka kādreiz skolā tika iekalti vārdi.

Kāpēc vieniem vārdi iestrēgst ātrāk

Ar vecumu daudziem ir pazīstama sajūta, kad, ieejot istabā, tiek aizmirsts, kāpēc tur atnāci, vai sarunā pēkšņi pazūd vienkāršs apzīmējums. Tas ne vienmēr nozīmē nopietnu traucējumu – nogurums, spriedze, slikts miegs un pastāvīga steiga arī var būtiski ietekmēt uzmanību un atmiņu. Tomēr tieši šādos brīžos īpaši skaidri atklājas, cik daudz ikdienā ir atkarīgs no smadzeņu elastības.

Valodu mācīšanās un lietošana var būt viena no nodarbēm, kas palīdz šo elastību uzturēt. Kad nepieciešams atcerēties, salīdzināt un izvēlēties, smadzenes saņem uzdevumu, kas nav pilnībā paredzams. Savukārt pārmērīgs paredzamības līmenis bieži pavada rutīnu: tas pats maršruts, tie paši darbi, tās pašas īsās sarunas un vakars pie ekrāna.

Trīspadsmit gadu atšķirība izklausās iespaidīgi, taču to nevajadzētu uztvert kā personisku testu. Viena cilvēka smadzeņu stāvokli nosaka ne tikai valodas: svarīgas ir arī fiziskās aktivitātes, miegs, veselība, sociālie kontakti, stress, uzturs un daudzi citi apstākļi. Tomēr valodas var būt viens no ikdienas ieguldījumiem, kas ilgtermiņā sniedz vairāk nekā iespēju drošāk pasūtīt kafiju ceļojumā.

Valodu pārzinātāju smadzenes var būt pat trīspadsmit gadus jaunākas, apgalvo zinātniekiAttēls: Pixabay / InTellIGentFan

Vienam tas ir darbs, citam – ceļš prom no vientulības

Jaunākiem cilvēkiem svešvaloda bieži vispirms saistās ar karjeru. Jāatbild uz e-pastu, jāpiedalās attālinātā sanāksmē, jāizlasa instrukcija vai jāsazinās ar klientu. Lai gan tas dažkārt nogurdina, šāda regulāra lietošana liek prātam saglabāt modrību un neļauj visu paveikt tikai ieraduma spēka dēļ.

Vecākam cilvēkam valoda var kļūt par kaut ko pavisam citu. Tā var būt saruna ar ārzemēs dzīvojošiem bērniem vai mazbērniem, iecienīta raidījuma izpratne, ceļojumu grupa vai nodarbība, kuras dēļ ir vērts iziet no mājām. Šādā gadījumā ieguvumu rada ne tikai vārdu mācīšanās, bet arī saikne ar citiem cilvēkiem, gaidīšana, ziņkārība un sajūta, ka joprojām vari iemācīties kaut ko jaunu.

Vecāki arī nereti aizmirst, ka mācīties var kopā ar bērniem. Tā vietā, lai tikai pārbaudītu mājasdarbus, var kopā noskatīties īsu videoklipu, iemācīties dažus lietotus izteicienus vai pārrunāt dziesmas tekstu. Kad valoda kļūst par kopīgu nodarbi, tā mazāk atgādina pienākumu un vairāk – dzīvu smadzeņu treniņu visai ģimenei.

Sākt var nevis ar mācību grāmatu

Lielākā kļūda ir nolemt, ka jau ir par vēlu, jo skolā valodas nevedās vai sen neko neatceries. Sākumā svarīgāks par apjomu ir regularitāte. Desmit vai piecpadsmit minūtes aktīvas klausīšanās, lasīšanas vai runāšanas var būt vērtīgākas nekā rets, ilgs un nogurdinošs mēģinājums „piespiest sevi” mācīties.

Vispraktiskāk ir izvēlēties to, kas patiešām interesē: receptes, sporta apskatus, dārzkopības videoklipus, kriminālseriālu vai ceļojumu raidierakstu. Jauno vārdu, ko esi dzirdējis, ir vērts ne tikai pierakstīt, bet arī izmantot teikumā tajā pašā dienā. Smadzenēm nepieciešams nevis pasīvs fons, bet neliels uzdevums: atcerēties, saprast, atbildēt, pārstāstīt.

Arī tiem, kuri valodu jau prot, ir lietderīgi neļaut tai noputēt. Saruna, grāmata, piezīme telefonā citā valodā vai drosme nemeklēt lietuviešu valodas aizstājēju katram vārdam var kļūt par vienkāršu ieradumu. Tā nav brīnumaina aizsardzība pret visām atmiņas grūtībām, tomēr tas ir viens no patīkamākajiem veidiem, kā parūpēties par sava prāta aktivitāti.

Varbūt valodu patiesā vērtība slēpjas nevis tajā, cik vārdus mēs spējam uzskaitīt, bet gan tajā, ka tās nemitīgi atgādina smadzenēm: pasaulei joprojām ir ko piedāvāt, un mēs vēl varam to saprast – kuru jaunu vārdu šodien ļausiet sev iemācīties?