„Mano būstas“ palielināja mājas apsaimniekošanas maksu, bet pagalmā nekas nav mainījies: Kauņas daudzdzīvokļu nama iedzīvotāji sāka skaitīt katru rindiņu

Rēķinu ieraudzīju pavisam nejauši. Parasti tas atnāk uz elektronisko pastu, es to atveru telefonā, pārskaitu naudu un par to vairs nedomāju. Ūdens, apkure, elektrība, mājas apsaimniekošana – viss saplūst vienā nepatīkamā, bet ierastā ikmēneša rituālā. Taču šoreiz summa bija lielāka. Ne divreiz lielāka, ne katastrofāla, bet pietiekami, lai es apstātos un sāktu skatīties, kas ir mainījies.

Mēs dzīvojam Kauņā, vienā no vecākajiem daudzdzīvokļu namiem Dainavas pusē. Nams ir vienkāršs: pieci stāvi, vairākas kāpņu telpas, pagalmā veci koki, automašīnu stāvvietu mūžīgi trūkst, bet pēc lietus pie ieejas joprojām krājas tā pati peļķe, ko kaimiņi jokojot sauc par „mūsu baseinu“. Apsaimniekotājs – „Mano būstas“. Līdz šim neviens īpaši neiedziļinājās. Kamēr rēķini bija aptuveni tādi paši, cilvēki pie pastkastītēm nomurmināja, bet ar to viss arī beidzās.

Šoreiz apsaimniekošanas maksa bija lielāka. Ne tikai man. Kaimiņiene no otrā stāva pirmā uzrakstīja mājas „Messenger“ grupā: „Vai jums arī sadārdzinājās?“ Pusstundas laikā atbildēja gandrīz visi. Vienam maksa palielinājās par dažiem eiro, citam – par vairāk, atkarībā no dzīvokļa platības. Un tad sākās tas, kas, visticamāk, notiek daudzās daudzdzīvokļu mājās: cilvēki pirmo reizi pēc ilga laika nopietni atvēra rēķinu, nevis tikai apskatīja gala summu.

„Ja sadārdzinājās, tad ko viņi izdarīja?“

Pirmais kaimiņu jautājums bija ļoti vienkāršs: ja maksa ir lielāka, kur redzams šis uzlabojums? Kāpņu telpās, kur stūros bija nobiris apmetums, viss palika tāpat. Pagalmā bedres ir tās pašas. Soliņš pie trešās kāpņu telpas vēl kopš vasaras ļodzās. Pie atkritumu konteineriem pēc nedēļas nogales atkal mētājās kastes, kuras neviens nesteidzās aizvest. Zāle gan bija nopļauta, bet arī iepriekš to pļāva. Nekā tāda, par ko cilvēks varētu teikt: „Nu, tagad ir skaidrs, par ko mēs maksājam vairāk.“

Vecākie kaimiņi bija visvairāk sašutuši. Viņi šādas lietas pamana ātrāk, jo katrs eiro viņiem ir īsts. Kāda sieviete no pirmās kāpņu telpas pateica pavisam vienkārši: „Man nav žēl maksāt, ja es redzu darbu. Bet, kad maksa palielinās, bet apkārt viss paliek tāpat, tad jūties muļķots.“

Un tieši šī sajūta bija galvenā. Varbūt maksa palielinājās objektīvu iemeslu dēļ. Varbūt sadārdzinājās darbi, materiāli, darbinieku laiks, tehniskā apkope. Varbūt daļa pakalpojumu ir neredzami – jumta pārbaude, cauruļvadu apskate, dokumenti, avārijas dienests. Taču iedzīvotājam pagalmā tas neizskatās pēc skaidrojuma. Viņš redz savu kāpņu telpu, savu ieeju, savu pagalmu un jautā: kāpēc mēs maksājam vairāk, ja dzīvojam tāpat?

Pirmo reizi sākām prasīt nevis solījumus, bet skaitļus

Līdz šim mūsu mājā viss notika diezgan pasīvi. Kāds uzraksta apsaimniekotājam par izdegušu spuldzi, kāds piezvana par durvju aizvērēju, reizi gadā parunā par jumtu, bet nopietnas kontroles nebija. Šoreiz vairāki aktīvāki kaimiņi ierosināja apkopot jautājumus un nosūtīt oficiālu iesniegumu: paskaidrot, kāpēc maksa palielinājās, kuri pakalpojumi kļuva dārgāki, kādi darbi tika veikti, kādi ir plānoti un kāda summas daļa tiek tērēta faktiskai apsaimniekošanai, bet kāda – administrēšanai.

Sākumā grupā izcēlās haoss. Vieni rakstīja dusmīgi, citi ierosināja uzreiz mainīt apsaimniekotāju, trešie teica, ka „tik un tā nekas nenotiks“. Taču tad parādījās kāds ļoti saprātīgs kaimiņš no ceturtā stāva. Viņš uzrakstīja: „Ja gribam ne tikai izgāzt dusmas, bet kaut ko mainīt, vajag skaitļus.“ Un viņam bija taisnība.

Vienojāmies nevainot tikai emociju dēļ. Pieprasīt rēķina detalizāciju, darbu pieņemšanas aktus, plānoto darbu sarakstu, skaidrojumu par tarifa izmaiņām. Jo, kamēr tev ir tikai dusmas, tā ir saruna kāpņu telpā. Kad tev ir dokumenti, vari runāt pavisam citādi.

Peļķe pagalmā kļuva par simbolu

Smieklīgākais ir tas, ka visu šo stāstu visvairāk iemiesoja vecā peļķe pie ieejas. Pēc katra lietus tā parādījās vienā un tajā pašā vietā. Bērni tai lēca pāri, seniori gāja tai apkārt pa zāli, bet ziemā šī vieta pārvērtās par slidotavu. Par to bija rakstīts ne reizi vien. Atbildes bija dažādas: jāizvērtē segums, jāplāno, vajadzīgs iedzīvotāju lēmums, vajadzīgi līdzekļi.

Kad maksa palielinājās, cilvēki vispirms atcerējās tieši šo peļķi. Ne tāpēc, ka tā būtu lielākā mājas problēma. Vienkārši tā ir ļoti pamanāma. Katru rītu izej no kāpņu telpas, ieraugi ūdeni un saproti: rēķins ir mainījies, bet pagalms – ne.

Tieši šis kontrasts visvairāk kaitināja. Iedzīvotājs ne vienmēr vēlas brīnumus. Viņam nevajag marmora kāpņu telpas vai strūklaku pagalmā. Bet, ja maksā vairāk, gribas redzēt kaut nelielu kustību. Sakārtotu ieeju. Skaidru darbu grafiku. Normāli izskaidrotu rēķinu. Cilvēku, kurš ne tikai nosūta paziņojumu, bet arī pasaka: lūk, kāpēc maksa palielinājās, lūk, ko jūs par to saņemat, lūk, kad problēmas tiks risinātas.

Ne visi darbi ir redzami, bet skaidrojumam ir jābūt redzamam

Pēc dažām dienām saņēmām atbildi. Tajā bija minētas pakalpojumu cenu izmaiņas, administrēšanas un apsaimniekošanas izmaksas, nepieciešamie darbi, koplietošanas objektu apkope. Būtībā – daudz oficiālu vārdu, kas varbūt arī ir pareizi, bet vienkāršam cilvēkam izklausās tā, it kā kāds mēģinātu runāt apkārt.

Tad es sapratu vienu lietu: problēma ne vienmēr ir tikai pati cena. Problēma ir veids, kā tā tiek izskaidrota. Ja iedzīvotājam uzraksta sausu teikumu par „tarifa korekciju“, viņš jūtas atstumts. Ja normāli izskaidro, kas sadārdzinājās, kādi darbi ir nepieciešami, kas ir paveikts un kas tiek plānots, cilvēks vismaz var strīdēties ar faktiem, nevis ar miglu.

Mūsu mājā ne visi bija noskaņoti vienādi. Vieni teica, ka cena tik un tā ir pārāk augsta. Citi atzina, ka māja ir veca, viss kļūst dārgāks un neviens bez maksas nebrauks pārbaudīt ne cauruli, ne novērst avāriju. Taču gandrīz visi bija vienisprātis par vienu: ja iedzīvotāji maksā vairāk, viņiem ir skaidri jāzina, par ko.

Pēc šī rēķina māja nedaudz pamodās

Dīvaini, bet šī sadārdzināšanās izdarīja arī vienu labu lietu – cilvēki sāka sarunāties. Līdz tam daudzi kaimiņi kāpņu telpā tikai sasveicinājās. Tagad parādījās kopīga lieta. Vieni pārskatīja iepriekšējos rēķinus, citi fotografēja pagalma problēmas, trešie ierosināja uzaicināt apsaimniekotāja pārstāvi uz sapulci. Pat tie, kuri parasti klusē, sāka jautāt, kāpēc nekas netiek skaidrāk saskaņots ar iedzīvotājiem.

Un te, visticamāk, ir lielākā mācība. Daudzdzīvokļu māja nav tikai dzīvoklis aiz tavām durvīm. Tā ir arī jumts, pagalms, kāpņu telpa, caurules un kopīgie rēķini. Kamēr viss vairāk vai mazāk klusi darbojas, šķiet, ka par to var neinteresēties. Taču, kad summa palielinās, izrādās, ka nezini ne to, kas tiek apsaimniekots, ne to, cik tas maksā, ne to, kādi darbi ir ieplānoti.

Mūsu pagalms mēneša laikā brīnumainā kārtā nemainījās. Peļķe palika. Soliņš joprojām gaida remontu. Taču mainījās tas, ka cilvēki sāka pieprasīt skaidrību. Nevis kliegt, lamāties un tikai sašust pie pastkastītēm, bet prasīt dokumentus, skaitļus un konkrētas atbildes.

Galu galā mājas apsaimniekošanas maksa nav kaut kāda tāla rindiņa rēķinā. Tā ir nauda no cilvēku kabatām. Un, ja šī nauda palielinās, iedzīvotājiem ir tiesības redzēt ne tikai lielāku summu, bet arī reālu skaidrojumu, ko viņi par to saņem.

Jo cilvēkus visvairāk sadusmo nevis pats fakts, ka viss kļūst dārgāks. Sadusmo sajūta, ka maksā vairāk, bet, pārnākot mājās, tik un tā jālec pāri tai pašai peļķei pie kāpņu telpas.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!