Es atteicos no cukura kafijā un tējā: pirmās divas nedēļas bija grūtākas, nekā gaidīju

Viss sākās nevis ar lielu solījumu sev, nevis ar veselības plānu un nevis ar kaut kādu pēkšņu apskaidrību. Vienkārši kādā rītā stāvēju virtuvē ar kafijas krūzi rokā un skatījos, kā ieberu tajā divas tējkarotes cukura. Kā vienmēr. Nedomājot, nerēķinot, bet automātiski. Tējkarote, otra tējkarote, samaisīt, pagaršot. Un tikai tad aizdomājos: cik gadus es tā daru?

Dienā izdzēru divas, dažreiz trīs kafijas. Tējas – vēl vienu vai divas, īpaši vakaros. Katrā krūzē liku cukuru. Dažreiz mazāk, dažreiz vairāk, bet gandrīz nekad nedzēru to „tīru“. Man šķita, ka bez cukura kafija vienkārši ir rūgta, tēja – tukša, bet viss dzēriena baudījums pazūd. Tāpēc, kad pateicu sev, ka divas nedēļas pamēģināšu nesaldināt ne kafiju, ne tēju, vēl pat nezināju, kur esmu iekūlies.

Pirmā krūze bez cukura bija gandrīz apvainojums

Pirmajā rītā pagatavoju kafiju kā vienmēr, tikai neieliku cukuru. Apsēdos pie galda, pagaršoju un gandrīz saviebos. Garša bija tāda, it kā kāds būtu izslēdzis gaismu istabā. Kafija šķita rūgta, plakana, nepatīkama. Pat smarža, kas agrāk uzlaboja noskaņojumu, tagad kaitināja, jo smadzenes gaidīja saldumu, bet tā nebija.

Pirmajā dienā vēl turējos principa pēc. Domāju: „Nu, tas ir tikai ieradums, pāries.“ Bet pēcpusdienā, kad aplēju tēju, roka pati sniedzās pēc cukurtrauka. Pat sastingu, jo sapratu, ka to nedaru apzināti. Ķermenis jau zināja šo kustību. Krūze, tējkarote, cukurs. Un šis mazais rituāls bija spēcīgāks, nekā gribēju atzīt.

Vakarā jau biju aizkaitināts. Ne jau tā, ka uzbruktu cilvēkiem, bet viss kaitināja vairāk nekā parasti. Kafija negaršīga, tēja negaršīga, kaut kā trūka. Tas šķita smieklīgi, jo taču biju atteicies nevis no visa cukura savā dzīvē, bet tikai no cukura dzērienos. Bet tieši tāpēc tas kaitināja vēl vairāk: kā tāds sīkums var tik spēcīgi ietekmēt noskaņojumu?

Otrajā un trešajā dienā sapratu, ka runa nav par garšu

Otrā diena bija visgrūtākā no rīta. Parasti kafija man nebija tikai dzēriens. Tā bija sākuma signāls. Kamēr to nebiju izdzēris, diena it kā nesākās. Bet tagad šis rituāls bija sabojāts. Tā pati krūze, tā pati virtuve, tas pats rīts, bet baudījuma vairs nebija.

Tad sapratu, ka man trūkst ne tikai salduma. Man trūkst tās mazās balvas, ko saņēmu vairākas reizes dienā. Noguru – tēja ar cukuru. Jāsaņemas – kafija ar cukuru. Skumjāka diena – vēl viena salda krūze. Saldums bija kļuvis nevis par garšu, bet par mierinājumu.

Trešajā dienā jau sāku ar sevi kaulēties. „Varbūt tikai puse tējkarotes?“ „Varbūt tikai tējai, bet ne kafijai?“ „Varbūt brīvdienās drīkst?“ Šādas domas šķita ļoti saprātīgas, līdz sapratu, ka tās vienkārši cenšas mani atgriezt vecajā vietā. Ne jau tāpēc, ka cukurs būtu kaut kāds lielākais ienaidnieks, bet tāpēc, ka gribēju redzēt, vai spēju vismaz divas nedēļas iztikt bez šīs automātiskās saldināšanas.

Pirmā nedēļa bija pilna ar maziem zaudējumiem manā galvā

Fiziski nekas dramatisks nenotika. Galva nesāpēja tā, lai es nespētu strādāt, nebija nekādas lielas krīzes. Bet psiholoģiski tas bija savādi nepatīkami. Katra krūze atgādināja, ka esmu no kaut kā atteicies. Ne reizi vien pieķēru sevi pie domas, ka dzīve kļuvusi mazāk garšīga.

Visvairāk kaitināja pēcpusdienas. Ap pulksten trijiem, kad enerģija krītas, agrāk pagatavoju kafiju vai tēju ar cukuru un it kā uz brīdi atguvos. Tagad krūze vairs nesniedza tādu pašu sajūtu. Nācās meklēt citus veidus: piecelties no datora, uz brīdi iziet ārā, padzerties ūdeni, apēst kārtīgāku uzkodu, nevis tikai mēģināt sevi apmānīt ar saldu dzērienu.

Interesantākais bija tas, ka sāku pamanīt, cik daudz ko darīju „ieraduma pēc“. Nevis tāpēc, ka patiešām gribēju. Cukurs kafijā bija viena no šīm lietām.

Otrās nedēļas vidū kaut kas pārslēdzās

Apmēram desmitajā dienā notika kaut kas dīvains. Kafija joprojām nebija tāda, kādu agrāk mīlēju, bet tā vairs nebija pretīga. Sāku sajust citas garšas: rūgtumu, skābenumu, stiprumu. Arī tēja bez cukura vairs nešķita kā karsts ūdens ar krāsu. Īpaši tad, kad aplēju labāku tēju, nevis kaut ko nejaušu no atvilktnes.

Tajā dienā pirmo reizi nodomāju: varbūt problēma nebija ne kafijā, ne tējā. Varbūt vienkārši biju tik ļoti pieradis pie salduma, ka bez tā vairs neko nejutu.

Vēl viena pārmaiņa bija pavisam vienkārša – vairs negribējās tik bieži otro vai trešo krūzi. Agrāk kafija ar cukuru sniedza deserta sajūtu. Tagad tā kļuva vienkārši par kafiju. Izdzēri, un viss. Vairs nebija vēlmes paildzināt baudījumu ar vēl vienu krūzi.

Visvairāk pārsteidza nevis garša, bet mana paša reakcija

Pēc divām nedēļām nejutos kā cits cilvēks. No rīta nepamodos ar jaunu enerģiju, brīnumainā kārtā nezaudēju svaru, nesāku dzīvot kā veselīga dzīvesveida piekritējs reklāmā. Bet viena lieta patiešām mainījās: es ieraudzīju, cik daudz varas bija mazai cukura tējkarotei.

Tas nebija tikai cukurs. Tas bija komforts. Ieradums. Neliela ikdienas balva. Un, kad tā vairs nebija, nācās aci pret aci sastapties ar pašu ieradumu.

Tagad kafiju un tēju vairs nesaldinu. Dažreiz, kad ciemos kāds pasniedz saldinātu tēju, tā man šķiet gandrīz kā sīrups. Agrāk es būtu teicis, ka tieši tādai tai jābūt. Garša patiešām mainās. Tikai ne vienā dienā.

Vai tas bija tā vērts? Man – jā. Ne jau tāpēc, ka cukurs kafijā būtu lielākā dzīves problēma. Bet tāpēc, ka pirmo reizi pēc ilga laika izdarīju mazu lietu, kas parādīja, cik ļoti mani kontrolē automātisks ieradums.

Pirmās divas nedēļas bija grūtākas, nekā gaidīju. Bet tās sniedza ļoti vienkāršu mācību: dažreiz visgrūtāk ir atteikties nevis no paša cukura, bet no sajūtas, ko tas ikdienā uz īsu brīdi sniedza.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!