Kāpēc jūrnieki piesēja taukus pie virves un meta tos pār bortu?

No kuģa ūdenī tiek nolaista virve, pie tās piestiprināts smags svina atsvars, bet tā apakšā – tauki. Mūsdienās šāds skats varētu atgādināt neparastu zvejošanas veidu, tomēr jūrnieki šādi vāca informāciju par jūras dibenu. Smiltis, dūņas vai gliemežvāku daļiņas, kas pielipa taukiem, palīdzēja pārbaudīt aptuveno kuģa atrašanās vietu un izvēlēties, kur drošāk nomest enkuru.

Tiesa, pašus taukus pie virves parasti nepiesēja. Ar tiem iezie­da vai piepildīja īpašu iedobi svina atsvara apakšā. Atsvars kopā ar marķētu virvi veidoja vienkāršu dziļuma mērīšanas ierīci – rokas loti. Tā sniedza divas svarīgas ziņas: cik dziļš ir ūdens zem kuģa un kāda grunts atrodas apakšā.

Kamēr nebija elektronisko navigācijas līdzekļu, šāda informācija varēja noteikt kapteiņa turpmākos lēmumus. Īpaši tuvojoties krastam, braucot gar sēkļiem vai miglā meklējot ostas pieejas, kad sauszemes orientieri nebija redzami.

Vienkāršs atsvars palīdzēja izvairīties no sēkļa

Rokas lotes darbības princips ir vienkāršs. Pie izturīgas virves piestiprinātais atsvars tiek nolaists ūdenī, līdz sasniedz dibenu. Pēc tam dziļumu nosaka pēc virves atzīmēm. Tomēr uz kuģa šis darbs prasīja iemaņas: bija jāsajūt, kad sasniegts dibens, pareizi jātur virve un ātri jānodod mērījuma rezultāts.

Uz virves atzīmes veidoja, izmantojot dažādus ādas un auduma gabaliņus vai mezglus. Tas ļāva tās atpazīt ne tikai ar acīm, bet arī pēc taustes. Tumsā vai sliktas redzamības apstākļos šī īpašība bija īpaši noderīga – jūrniekam, kurš mērīja dziļumu, nebija ikreiz rūpīgi jāaplūko virve.

Angļu jūrniecības tradīcijā dziļumu norādīja jūras asīs, ko angliski sauc par fathoms. Viena šāda jūras ass ir vienāda ar sešām pēdām jeb aptuveni 1,83 metriem. Šis mērs tiek saistīts ar attālumu starp izstieptu roku pirkstu galiem, tāpēc virves garumu bija ērti aptuveni mērīt arī ar rokām.

Kuģim braucot, nepietika atsvaru vienkārši nolaist taisni uz leju. Kamēr tas grimst, kuģis virzās uz priekšu, tāpēc virve varēja izstiepties slīpi. Tādā gadījumā tās izlaistais garums būtu lielāks par faktisko vertikālo dziļumu. Lai mērījums būtu precīzāks, atsvaru meta uz priekšu, bet rādījumu novērtēja, kuģim pietuvojoties tā atrašanās vietai, kad virve kļuva pēc iespējas vertikālāka.

Atklātā okeānā, kur dibens var atrasties vairāku kilometru dziļumā, rokas lotei bija skaidri ierobežojumi. Tās lielākā vērtība atklājās seklākos ūdeņos: šaurumos, upju grīvās, ostu pieejās un piekrastēs. Tur ar vairākiem secīgiem mērījumiem pietika, lai pamanītu, ka ūdens strauji kļūst seklāks un kuģa kurss jāizvērtē no jauna.

Tauki atnesa to, ko dziļuma atzīmes neparādīja

Iedobi atsvara apakšā piepildīja ar dzīvnieku taukiem, vasku vai līdzīgu lipīgu vielu. Atsvaram sasniedzot dibenu, pie tās pielipa sīkas grunts daļiņas. Izvelkot loti, jūrnieks varēja apskatīt, ko izdevies uzcelt augšā.

Tādējādi uz klāja nonāca smiltis, dūņas, māls, gliemežvāku atlūzas vai smalka grants. Tam nebija vajadzīga sarežģīta paraugu ņemšanas ierīce: pietika ar nelielu lipīgu virsmu atsvara apakšā. Angļu jūrniecības terminoloģijā šādu lotes sagatavošanu sauca par arming the lead – burtiski, par lotes „apbruņošanu“.

Navigatoram tika nodots ne tikai skaitlis. Īsa ziņojuma par divpadsmit jūras asu dziļumu vietā viņš varēja dzirdēt arī papildu informāciju: dibenā ir mīkstas dūņas, smiltis vai gliemežvāku atlūzas. Šīs detaļas bija vērtīgas, salīdzinot mērījumus ar karti vai piekrastes kuģošanas aprakstiem.

Tomēr ne katrs metiens atnesa skaidru paraugu. Tīrs atsvars varēja nozīmēt cietu dibenu, taču tikai pēc tā vien nevarēja droši secināt, ka apakšā ir klints. Paraugu varēja neizdoties pienācīgi paņemt. Tāpēc svarīgi bija atkārtoti mērījumi un viss apstākļu kopums, nevis viena pie taukiem pielipusi drusciņa.

Kā smiltis vai dūņas palīdzēja saprast kuģa atrašanās vietu?

Senajās jūras kartēs un kuģošanas aprakstos norādīja ne tikai dziļumu, bet arī dibena raksturu. Vienā vietā bija atzīmētas smiltis, citā – dūņas, grants vai akmeņaina grunts. Izceltais paraugs ļāva salīdzināt faktiskos apstākļus ar tiem, ko navigators bija gaidījis.

Tā nebija precīza koordinātu noteikšana. Smiltis vai dūņas ir daudzās vietās, tāpēc ar vienu paraugu nepietika, lai noteiktu kuģa atrašanās vietu. Tomēr kopā ar dziļumu, iepriekšējo kursu, veikto attālumu un redzamajiem orientieriem tas sniedza papildu pavedienu. Ja aptuvenajā atrašanās vietā bija jābūt smiltīm, bet lote atnesa pavisam cita veida grunti, radās iemesls apšaubīt aprēķinus.

Šādas neatbilstības bija svarīgas, jo kuģis varēja novirzīties no paredzētā ceļa. Vējš un straume ietekmēja tā kustību, bet nelielas ātruma un virziena novērtējuma kļūdas laika gaitā summējās. Miglā vai naktī iespēju pārbaudīties pēc krasta kļuva vēl mazāk.

Mainījās arī pats dibens. Vētras varēja pārvietot smilšu sēkļus, bet upju atnestie nogulumi – izmainīt grīvu pieejas. Tāpēc kartē atzīmētais dziļums ne vienmēr precīzi atbilda tam, ko jūrnieki atrada, piebraucot.

Īpaši izteiksmīga bija mērījumu virkne. Ja dziļums samazinājās no divdesmit jūras asīm līdz desmit un pēc tam līdz septiņām, apkalpe saņēma skaidru signālu, ka kuģis tuvojas seklākam ūdenim. Grunts paraugi papildināja šo informāciju un palīdzēja novērtēt, kas varētu atrasties priekšā. Lote ļāva pārbaudīt, vai realitāte sakrīt ar navigatora aprēķiniem.

Tauki palīdzēja izvēlēties arī vietu enkuram

Dibena raksturu vajadzēja zināt arī pirms apstāšanās. Piemērots dziļums vēl negarantēja, ka enkurs turēsies droši. Tā saķere ar dibenu bija atkarīga no grunts īpašībām, enkura konstrukcijas un tā, kā tas tika nolaists.

Smilšainā vai piemērotas konsistences mālainā dibenā enkurs varēja labi ieurbties. Ļoti mīkstās dūņās tā noturība varēja būt vājāka, bet bagātīga veģetācija traucēja sasniegt stingrāku grunti. Akmeņains dibens radīja citādas grūtības: enkurs varēja neaizķerties vai iesprūst starp akmeņiem, tāpēc vēlāk to būtu grūti pacelt.

Tāpēc pie lotes pielipušais paraugs bija praktisks palīgs, izvēloties stāvēšanas vietu. Tas nenovērsa visu risku, tomēr sniedza vairāk pamata spriest, vai izvēlētā vieta ir piemērota kuģa apstāšanai.

XX gadsimtā dziļuma mērīšanu būtiski mainīja eholotes. Tās sūta skaņas impulsu dibena virzienā un pēc atbalss atgriešanās laika aprēķina dziļumu. Šādi mērīt var ātrāk un nepārtraukti, un vairs nav nepieciešams katram rādījumam mest un izvilkt atsvaru.

Tomēr pats dziļuma skaitlis nav fizisks grunts paraugs. Mūsdienu akustiskās iekārtas var sniegt informāciju par dibena īpašībām, bet, lai precīzi izpētītu tā sastāvu, joprojām izmanto paraugu ņemšanas līdzekļus. Senā lote ar taukiem ar vienu vienkāršu darbību veica abus darbus: izmērīja ūdens dziļumu un atnesa nelielu gabaliņu no neredzamās pasaules zem kuģa.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!