Visi dokumenti vienā tālrunī: izklausās ērti, līdz aizdomājamies, cik daudz savas dzīves atdodam vienam ekrānam

Bankas karte jau ir tālrunī. Biļetes – tālrunī. Automašīnas novietošana – tālrunī. Banka, veselības informācija, darbs, e-pasts, fotogrāfijas un puse no mūsu ikdienas dzīves jau sen ir pārcēlusies uz to pašu nelielo ekrānu. Tagad Eiropa gatavojas spert vēl vienu soli: līdz 2026. gada beigām ES dalībvalstīm ir jāpiedāvā Eiropas digitālās identitātes maciņi, kas ļaus tālrunī glabāt digitālu identitātes apliecinājumu un dažādus citus dokumentus.

Vadītāja apliecība, diploms, profesionālā kvalifikācija, ceļošanas dokumenti un citi oficiālie dati varēs ceļot kopā ar mums vienā digitālajā maciņā. Ar tā palīdzību varēs apstiprināt identitāti, izmantojot publiskos vai privātos pakalpojumus, un sistēma tiek veidota tā, lai tā darbotos dažādās ES valstīs.

No pirmā acu uzmetiena – lieliski.

Beidzot mazāk plastikāta karšu. Mazāk paroļu. Mazāk situāciju, kad lidostā, viesnīcā vai nomas punktā pēkšņi izrādās, ka nepieciešamais dokuments ir palicis mājās.

Tomēr tieši šeit sākas interesantākā diskusija.

Cik daudz savas dzīves mēs vēl vēlamies ietilpināt vienā tālrunī?

Aizmirsāt maku – nepatīkami. Aizmirsāt tālruni – drīz tā var būt pavisam cita situācija

Vēl pirms desmit gadiem cilvēks, izejot no mājām bez tālruņa, vienkārši nevarēja piezvanīt. Šodien bez tā jau ir grūtāk samaksāt par automašīnas novietošanu, pieslēgties bankai, uzrādīt biļeti, izlasīt darba e-pastu vai apstiprināt maksājumu.

Digitālās identitātes maciņš šo atkarību var vēl vairāk pastiprināt.

Un šeit nav nepieciešams zīmēt distopiju par „pilnīgu kontroli“. Saskaņā ar pašreizējo ES modeli maciņa izmantošanai ir jābūt brīvprātīgai, bet pati sistēma tiek veidota ar datu minimizēšanas un privātuma aizsardzības mehānismiem. Eiropas Komisija norāda, ka dokumentu dati tiks glabāti maciņā, bet lietotājs kontrolēs, kāda informācija un kam tiek nodota.

Tomēr pavisam cits jautājums ir nevis tas, kas rakstīts sistēmas noteikumos, bet gan kā mainīsies mūsu paradumi.

Ja pēc dažiem gadiem bankai, automašīnu nomai, viesnīcai, universitātei vai citam pakalpojumam digitālais maciņš kļūs par ātrāko un ērtāko ceļu, fiziskais dokuments teorētiski var palikt kā izvēle, taču praktiski daudzas lietas dabiski pārcelsies uz tālruni.

To mēs jau esam redzējuši ar bankas pakalpojumiem. Neviens nav aizliedzis skaidru naudu vai bankas kartes, tomēr daudzi cilvēki šodien norēķinās ar tālruni tikai tāpēc, ka tas ir ātrāk.

Tāpēc lielais jautājums nav „vai ES atņems papīra dokumentus?“.

Pašreizējais modelis to neparedz.

Daudz interesantāks jautājums: vai ērtums pats nepārvērtīs tālruni par vienīgo lietu, bez kuras vairs negribēsim iziet pa durvīm?

Otra puse var teikt: tieši tā tam arī jābūt

Un tās argumenti nav vāji.

Kāpēc 2026. gadā cilvēkam būtu jānēsā līdzi plastikāta karte, lai pierādītu faktu, ko valsts reģistrs tāpat zina?

Vēl absurdāka šķiet cita situācija. Lai pierādītu, ka mums ir vairāk nekā 18 gadu, šodien mēs bieži uzrādām dokumentu, kurā ir vārds, uzvārds, precīzs dzimšanas datums, fotogrāfija un cita informācija.

Pakalpojuma sniedzējam tas viss nav nepieciešams.

Viņam vajadzīga viena atbilde: pilngadīgs vai ne?

Tieši šeit digitālajam maciņam ir viens ļoti spēcīgs arguments. Ir paredzēta tā dēvētā selektīvās datu izpaušanas funkcija – cilvēks varēs iesniegt tikai konkrētajam pakalpojumam nepieciešamo atribūtu, neatklājot visu pārējo informāciju. Eiropas Komisija kā piemēru min iespēju apstiprināt vecumu, neatklājot citus identitātes datus.

Un te parādās paradokss.

Daļa cilvēku digitālo identitāti automātiski uztver kā mazāku privātumu, tomēr tehniski labi īstenota sistēma noteiktās situācijās var ļaut par sevi parādīt mazāk, nekā mēs šodien parādām, pasniedzot fizisku karti nepazīstamam cilvēkam.

Komisijas modelī ir paredzēts arī privātuma pārvaldības panelis, kurā cilvēks varētu redzēt, kam un kādus datus ir nodevis. Dokumenta izdevējam nevajadzētu tikt informētam par katru turpmāko dokumenta izmantošanu.

Uz papīra tas izklausās pat labāk nekā pašreizējā sistēma.

Taču tieši vārdi „uz papīra“ šajā stāstā ir vissvarīgākie.