Kartupeļu mizas pieliekamajā ātri kļūst zaļas: viena uzglabāšanas kļūda paātrina šīs pārmaiņas

Rudenī uz pieliekamo aiznestie kartupeļi izskatās stingri, sausi un it kā tikko izrakti. Taču pēc dažām nedēļām, paņemot pirmo maisiņu vakariņām, uz tiem jau redzami zaļgani plankumi – visbiežāk tajā pusē, kas bija vērsta pret plauktu vai durvju spraugu. Tas šķiet dīvaini: kartupeļi taču tiek glabāti nevis ārā, bet mājās, kur tiem vajadzētu būt drošībā.

Visbiežāk vainīga nav slikta raža un ne arī pārāk īss uzglabāšanas laiks. Kartupeļus visātrāk noveco viena ļoti vienkārša kļūda – tie tiek atstāti vietā, kur tos nepārtraukti sasniedz gaisma. Pat ne pārāk spilgta lampiņa, loga gaisma vai pusvirus atstātas pieliekamā durvis var mainīt to izskatu ātrāk, nekā šķiet.

Zaļā krāsa nerodas mitruma dēļ

Zaļš kartupelis daudziem rada aizdomas, taču zaļums pats par sevi nav pelējums un netīrība. Tas ir hlorofils – tas pats zaļais pigments, ko redzam lapās. Kartupelis, saņēmis gaismu, it kā saņem signālu, ka vairs neatrodas dziļi augsnē, un sāk mainīties.

Kļūdu ir viegli pieļaut pat kārtīgā pieliekamajā. Maisu novieto pie lodziņa, kartupeļus ieber atvērtā kastē virtuvē, glabā stikla vai plānās plastmasas kastēs. Dažkārt pietiek arī ar to, ka katru vakaru, ieslēdzot pieliekamā gaismu, tie ilgi paliek apgaismoti.

Zaļums visbiežāk vispirms parādās uz kartupeļiem, kas atrodas augšpusē, vai vienā to pusē. Tieši tāpēc cilvēks var domāt, ka problēma saistīta ar visu kasti, lai gan apakšā esošie kartupeļi vēl ir pavisam labi. Gaisma iedarbojas pat tad, kad telpa nav karsta, tāpēc vienīgi vēsums no šīm pārmaiņām nepasargā.

Nepleasantā garša – zīme, ko labāk neignorēt

Līdz ar kļūšanu zaļiem kartupeļos var palielināties dabisko aizsargvielu – glikoalkaloīdu – daudzums. Pats hlorofils nav inde, taču zaļā krāsa ir skaidrs signāls rūpīgāk apskatīt bumbuli. Īpaši uzmanīgi jāvērtē kartupeļi, kas ne tikai kļuvuši zaļi, bet arī sākuši dīgt, kuriem ir rūgta garša vai kuri izskatās savītuši.

Nelielu, virspusēju zaļganu vietu var biezi nogriezt kopā ar lielāku apkārtējās mīkstuma daļas slāni. Taču, ja zaļā krāsa ir plaši izplatījusies, kartupelis ir rūgts vai zem mizas lielā platībā redzams zaļums, nav vērts to taupīt vakariņām. Vārīšana vai cepšana šādu problēmu droši neatrisina.

Ģimenēs tas ir īpaši aktuāli tāpēc, ka zaļš kartupelis ne vienmēr izskatās sabojājies. Tas var būt stingrs, bez sliktas smakas un pat ar skaistu, tīru mizu. Bērni parasti pirmie pamana tikai kartupeļu biezeņa vai ceptu kartupeļu rūgtāko garšu, bet pieaugušie dažkārt to noraksta uz garšvielām vai pašu šķirni.

Kartupeļu mizas pieliekamajā ātri kļūst zaļas: viena uzglabāšanas kļūda paātrina šīs pārmaiņasAttēls: Pexels / Antara Verma

Labākā vieta kartupeļiem – tumša, vēsa un ne pārāk sausa

Kartupeļiem nav vajadzīga pilnīga izolācija, taču tiem noteikti nav vajadzīga gaiša virtuves palodze vai atvērts plaukts. Der tumšs pieliekamais, pagrabs vai cita vēsa vieta, kur temperatūra ir diezgan stabila un nav tiešu saules staru. Vislabāk tos glabāt necaurspīdīgā kastē, papīra maisā vai koka kastē, kas laiž cauri gaisu.

Cieši noslēgts plastmasas maisiņš nav labs risinājums: tajā var uzkrāties mitrums, un tad sākas cita problēma – kartupeļi sāk bojāties. No otras puses, arī pilnībā atvērts trauks pie loga nepalīdzēs, jo bumbuļi saņem gaismu. Tāpēc svarīgākais ir atrast vienkāršu līdzsvaru: tumsa, kas pasargā no gaismas, bet pietiekami daudz gaisa, lai izvairītos no mitruma.

Ir vērts reizi nedēļā vai divās pārskatīt krājumus un izņemt kartupeļus, kas sākuši dīgt, kļūst mīksti vai ir bojāti. Viens bojājošs kartupelis var sabojāt noskaņojumu visai kastei, īpaši tad, ja to pamanāt tikai pusdienu gatavošanas laikā. Mazāku daudzumu, ko ģimene izlieto dažu nedēļu laikā, ir vieglāk uzraudzīt nekā lielu, aizmirstu maisu stūrī.

Pieliekamajā ērti ne vienmēr nozīmē piemēroti

Cilvēks kartupeļus bieži novieto tur, kur ir ērtāk: blakus citiem dārzeņiem, pie durvīm, lai nebūtu jāmeklē, vai zem plaukta, kur ietilpst lielākais maiss. Šādu risinājumu nosaka ikdiena, īpaši nelielā dzīvoklī, kurā nav vēsa pagraba. Taču kartupeļiem ērtībai ir mazāka nozīme nekā pastāvīgai tumsai.

Vēl viena bieža kļūda – glabāt kartupeļus blakus augļiem, īpaši āboliem. Augļi izdala etilēnu, kas var paātrināt kartupeļu dīgšanu un novecošanu. Tāpēc pat labi pārsegts kartupeļu maiss ar laiku var sākt radīt raizes, ja blakus nepārtraukti nogatavojas augļi.

Ja mājās nav vēsa stūra, labāk pirkt mazāk kartupeļu un krājumus papildināt biežāk. Tā nav izšķērdība – drīzāk veids, kā neizmest zaļus vai sadīgušus bumbuļus. Kartupelis ir pacietīgs dārzenis, taču tas diezgan ātri parāda, ka tika glabāts ne pēc saviem noteikumiem.

Zaļa miza pieliekamajā parasti sākas nevis ar kartupeli, bet ar gaismu, ko cilvēks ik dienu tajā ielaiž. Pietiek ar tumšāku kasti un dažām pārbaudes minūtēm, lai vakariņas nebūtu jāsāk ar jautājumu, vai šo kartupeli vēl drīkst mizot. Dažkārt labākais veids, kā saglabāt ražu, nav īpašs triks, bet gan vienkāršs risinājums – neļaut tai redzēt dienas gaismu.