Bērnība bez telefoniem, GPS un kondicionieriem: 9 lietas, ko 70. un 80. gadu bērni uzskatīja par pilnīgi normālām

Mūsdienās bērnam ir grūti iedomāties dienu bez telefona, ātra interneta, navigācijas, vairākiem ekrāniem mājās un iespējas jebkurā brīdī uzrakstīt vecākiem. Taču 70. un 80. gadu bērniem tas nebija neērtība – tā bija vienkārša ikdiena. Viņi spēlējās ārā līdz tumsai, ar velosipēdiem devās, nezinot, kur nonāks, gaidīja mīļāko dziesmu radio un visa ģimene dalījās ar vienu televizoru.

Svarīgi to saprast pareizi: tas nenozīmē, ka mūsdienu jaunieši ir vājāki. Pasaule vienkārši ir tik ļoti mainījusies, ka tas, kas agrāk bija norma, tagad daudziem izskatītos pēc dīvaina izturības pārbaudījuma. Dažas tā laika pieredzes mūsdienās izraisa nostalģiju, bet dažas – pavisam vienkāršu jautājumu: kā cilvēki tā dzīvoja?

Karstums bez kondicioniera bija vienkārši vasara

Viena lieta, ko mūsdienu bērniem būtu grūti saprast, – dzīve bez gaisa kondicioniera. Tagad karstā dienā ir ierasts meklēt atvēsinātu veikalu, automašīnu vai istabu. Bet 70. un 80. gados daudzās mājās un automašīnās kondicioniera nebija.

Vasaras karstumu vienkārši pacieta. Logi bija atvērti, aizkari aizvilkti, glāzē ūdens, ēna pagalmā – un tie bija visi līdzekļi. Cilvēki pielāgojās, bet bērni tik un tā skrēja ārā, jo mājās ne vienmēr bija vēsāk.

Tiesa, tolaik ilgstošu un īpaši intensīvu karstuma viļņu bija mazāk, tāpēc pati vasara bieži šķita vieglāk panesama. Tomēr ērtību ziņā atšķirība ir milzīga: mūsdienu bērns, iekāpjot sakarsušā automašīnā bez kondicioniera, visticamāk, ļoti ātri pajautātu, vai tiešām tā ir jābrauc.

Ārā līdz tumsai un nekādas pastāvīgas saziņas

70. un 80. gadu bērniem bija pilnīgi normāli iziet ārā un atgriezties tad, kad iedegas ielu apgaismojums. Vecāki bieži nezināja precīzu bērna atrašanās vietu, bet telefonu, ziņu vai atrašanās vietas izsekošanas lietotņu vienkārši nebija.

Bērni spēlējās pagalmos, stadionos, pie garāžām, mežos, laukos vai vienkārši uz ielas. Ja vajadzēja draugu, tu gāji pie viņa mājas, zvanīji pie durvīm un jautāji, vai viņš ies ārā. Ja viņa nebija mājās, devies pie cita.

Mūsdienās šāds brīvības līmenis daudziem vecākiem šķistu gandrīz neiespējams. Paradoksāli, ka noziedzības līmenis daudzviet tagad ir zemāks nekā toreiz, tomēr briesmu sajūta ir kļuvusi spēcīgāka. Vecāki vēlas zināt, kur atrodas bērns, kad viņš atgriezīsies un ar ko pavada laiku.

Ceļš bez GPS un velobraucieni nezināmā virzienā

Vēl viena lieta, kas mūsdienās šķiet gandrīz no senatnes, – spēja orientēties bez navigācijas. Garākam braucienam bija vajadzīga papīra karte, atmiņa, ceļa zīmes un prasme jautāt cilvēkiem. Bērns vai pusaudzis pats mācījās saprast, kur atrodas un kā atgriezties.

Līdzīgi bija arī ar velosipēdiem. Uzkāpt uz velosipēda un uz dažām stundām pazust kopā ar draugiem bija ierasts. Nebija lietotnes, kas rādītu maršrutu. Nebija vecāku ziņu ik pēc piecpadsmit minūtēm. Bija ceļš, draugi, pagalmi, parki un piedzīvojuma sajūta.

Mūsdienās daudziem bērniem šādas brīvības nav – un ne tikai viņu pašu dēļ. Ir mainījušās vecāku bažas, satiksmes intensitāte, dzīves ritms, pilsētu struktūra un kopējā drošības uztvere. Tas, kas toreiz šķita pašsaprotams, tagad bieži tiktu uzskatīts par pārāk lielu risku.

Viens televizors visai ģimenei

Tagad katrs ģimenes loceklis var skatīties savu saturu: viens telefonā, otrs planšetē, trešais televizorā, ceturtais datorā. Bet agrāk daudzās mājās bija viens televizors, un visai ģimenei bija jāvienojas, ko skatīties.

Tas nozīmēja sarunas, strīdus un dažkārt īstu drāmu. Ja brālis vai māsa pārslēdza kanālu iemīļotā raidījuma laikā, konflikts varēja būt neizbēgams. Nebija iespējas attīt, apturēt, noskatīties vēlāk vai izvēlēties citu ierīci.

Mūsdienās šāda situācija daudziem bērniem šķistu absurda. Kā saprast, ka raidījums tiek rādīts tikai vienā konkrētā laikā? Kā saprast, ka, ja nokavēji sēriju, tu to vairs vienkārši neredzēsi? Toreiz tas bija normāli, un tieši tāpēc televīzijas vakariem bija pavisam cita nozīme.

Fotogrāfijas, kuras bija jāgaida

Filmu fotoaparāti bija vēl viena pagātnes maģija. Kadru skaits bija ierobežots, tāpēc katrai fotogrāfijai bija sava cena. Nebija simtiem mēģinājumu, filtru vai iespējas uzreiz pārbaudīt, vai visi izskatās labi. Nofotografēji – un tikai cerēji, ka izdevās.

Tad fotofilmu vajadzēja aiznest attīstīt un gaidīt. Dažkārt dažas dienas, dažkārt ilgāk. Kad beidzot saņēmi fotogrāfijas, to aplūkošana kļuva par nelielu ģimenes notikumu. Dažas bija lieliskas, citas izplūdušas, trešajās kāds bija aizvēris acis, taču visām bija īstuma sajūta.

Mūsdienu bērnam tas var šķist neērti, taču tieši šī gaidīšana radīja fotogrāfijām īpašu vērtību. Tās nebija bezgalīga plūsma telefonā – tās bija lieta, ko turēji rokās.

Mūzikai un filmām bija vajadzīga pacietība

Vēlējies dzirdēt mīļāko dziesmu? Vajadzēja gaidīt, līdz to atskaņos radio. Vēlējies izveidot savu dziesmu izlasi? Vajadzēja ierakstīt dziesmas kasetē, cerēt, ka radio vadītājs nesāks runāt dziesmas sākumā, un laikus nospiest ierakstīšanas pogu.

Ar filmām bija līdzīgi. VHS kasete bija jāatrod, jāieliek atskaņotājā un vēl jāattin līdz sākumam vai vajadzīgajai vietai. Ja kāds pirms tam kaseti nebija attinis, bija jāgaida. Ja vāciņš bija neīstais, bija jāmeklē cita. Ja kasete bija nolietojusies, attēls varēja raustīties.

Mūsdienās, kad filma vai dziesma ir pieejama dažu sekunžu laikā, šāda gaidīšana šķiet gandrīz neticama. Tomēr 70. un 80. gadu bērniem tā bija ierasta izklaides sastāvdaļa. Pacietība nebija izvēle, bet nepieciešamība.

Bērnība nebija vieglāka, bet citāda

Skatoties no mūsdienu perspektīvas, 70. un 80. gadu bērnība var šķist vienlaikus gan brīvāka, gan grūtāka. Bērniem bija vairāk patstāvības, vairāk laika ārā, vairāk īstas gaidīšanas un mazāk nepārtrauktas kontroles. Taču vienlaikus viņiem bija mazāk ērtību, mazāk drošības līdzekļu un daudz mazāk izvēles.

Mūsdienu bērni diez vai gribētu atteikties no telefona, interneta, navigācijas, personīgā ekrāna vai iespējas jebkurā brīdī sazināties ar vecākiem. Un tas ir normāli. Katra paaudze aug savos apstākļos.

Tomēr tie, kuri bērnību pavadīja bez GPS, bez straumēšanas platformām un bez kondicioniera, lieliski atceras vienu lietu: dzīve bija lēnāka, ne tik ērta, bet piepildīta ar maziem piedzīvojumiem, kurus mūsdienās vairs neieplānosiet lietotnē.