Kāpēc grūtniecei neiesaka kristīt citu bērnu: senajam noteikumam ir vairāki skaidrojumi

Kristību rītā mājās jau saliktas sveces, sagatavots mazs balts apmetnis, un ģimene gaida vienu no svarīgākajiem cilvēkiem – krustmāti. Taču, tiklīdz izdzirdēts, ka viņa ir stāvoklī, vecāko radinieku vidū nereti iestājas neveikls klusums: „Varbūt šoreiz labāk neriskēt?“ Jaunā sieviete var justies tā, it kā viņas grūtniecība pēkšņi kļūtu par šķērsli būt līdzās bērnam, kuram viņa vēlas apsolīt rūpes un atbalstu.

Šāds uzskats Lietuvā dzirdēts daudzās ģimenēs. Vieni to pieņem kā stingru noteikumu, citi atmet ar roku „vecvecāku māņticībai“, bet vēl citi nonāk pa vidu – nevēlas aizvainot tuviniekus, bet arī nesaprot, kāpēc, gaidot bērnu, nevarētu kristīt citu bērnu. Šīs tradīcijas saknes slēpjas ne tikai ticībā sliktam liktenim: tajā savijušies seni simboli, rūpes par grūtnieces pašsajūtu un ģimeņu vēlme izvairīties no satraukuma pilnas dienas.

Svarīgākais ir saprast vienkāršu lietu: grūtniecība pati par sevi nepadara sievieti par sliktāku vai nepiemērotu krustmāti. Daudz kas ir atkarīgs no ģimenes reliģiskajiem uzskatiem, konkrētās kopienas paražām un pašas sievietes pašsajūtas. Tomēr senais noteikums ir saglabājies ne bez iemesla – tas stāsta, kā agrāk cilvēki saprata dzīvību, atbildību un robežu starp divām ģimenēm.

Divi bērni vienā rituālā agrāk šķita par daudz

Senajā paražu pasaulē grūtniecība tika uzskatīta par ļoti jūtīgu, īpašu periodu. Sieviete nēsā vēl nedzimušu bērnu, bet kristībās simboliski uzņemas pienākumu pavadīt citu – jau piedzimušu – bērnu. Tieši šī divu bērnu sastapšanās vienā rituālā dažos cilvēkos raisīja satraukumu: tika uzskatīts, ka nevajadzētu „dalīties“ ar uzmanību, gādību vai likteni.

Cilvēki reizēm teica, ka abi bērni var kļūt pārāk cieši saistīti, sacensties par laimi vai veselību. Šodien šādi skaidrojumi izklausās pēc māņticības, un nav pamata tos uzskatīt par reālu apdraudējumu. Taču tolaik, kad zīdaiņu slimības, spontānie aborti un dzemdību komplikācijas bija biežāka un sāpīgāka ikdienas daļa, ģimenes centās sevi pasargāt visos sev saprotamajos veidos.

Tāpēc aizliegums, visticamāk, nebija tik daudz sods grūtniecei, cik mēģinājums ar rituāla palīdzību ieviest kārtību tajā, kas šķita neizskaidrojams un neaizsargāts. Kad cilvēks daudz ko nespēj kontrolēt, viņš sāk ievērot zīmes, paražas un noteikumus. Tā rodas uzskati, kas ceļo no paaudzes paaudzē pat tad, kad sākotnējās bailes jau sen zaudējušas pamatu.

Krustmāte nebija tikai svētku viešņa

Kristības ģimenei nav tikai skaistas fotogrāfijas, cienasts un dāvana bērnam. Tradicionāli krustvecāki uzņēmās morālu pienākumu: interesēties par bērna dzīvi, atbalstīt viņu un nepieciešamības gadījumā palīdzēt ģimenei. Tāpēc vecāko paaudžu cilvēkiem grūtnieces piedalīšanās šādā lomā dažkārt šķita kā pārāk liela nasta vienā reizē.

Īpaši tad, ja grūtniecība ir grūtāka, sievieti moka slikta dūša, nogurums vai ārstu ieteikta atpūta. Kristību diena bieži sākas agri, turpinās baznīcā, bet vēlāk pārceļas pie galda, kur jādaudz sarunājas, jāceļo un jāatrodas uzmanības centrā. No rūpēm radies ierosinājums atpūsties dažkārt izklausās pēc aizlieguma, lai gan patiesībā tam vajadzētu būt tikai cieņpilnam jautājumam: vai tu pati jutīsies labi?

Te arī slēpjas būtiska atšķirība. Nedrīkst pieņemt lēmumu sievietes vietā tikai tāpēc, ka viņa gaida bērnu. Viena topošā māmiņa jūtas lieliski un vēlas ar prieku būt par krustmāti, cita varbūt nevēlas uzņemties saistības vai fiziski nespēj izturēt ilgu svētku maratonu. Abas situācijas ir normālas, un lēmumam nevajadzētu balstīties tikai uz radu bailēm, ka „tā nedara“.

Kāpēc grūtniecei neiesaka kristīt citu bērnu: senajam noteikumam ir vairāki skaidrojumiAttēls: Pixabay / FotofreaksKL

Baznīcas nozīme un ģimenes māņticība nav viens un tas pats

Ģimenē bieži sajaucas divas dažādas lietas: ticība un tautas paraža. Cilvēki var būt ticīgi, vēlēties kristīt bērnu un nopietni uztvert krustvecāku lomu, taču vienlaikus nodot senus stāstus par nelaimēm, kas it kā notikšot, neievērojot vienu vai otru noteikumu. Bailes bieži ir stiprākas par mierīgu sarunu, tāpēc grūtnieces izvēli sāk uzskatīt par sliktu zīmi.

Kristību būtība ir garīga saikne un krustvecāku apņemšanās palīdzēt bērnam augt ticībā un dzīvē. Grūtniecība šo vēlmi neatceļ. Ja ģimenei rodas šaubas par konkrētām reliģiskām prasībām vai rituāliem, visprātīgāk ir nevis minēt pie svētku galda, bet laikus aprunāties ar priesteri, kurš kristīs bērnu.

Šāda saruna bieži noņem spriedzi. Tā ļauj nošķirt to, kas ir ģimenes tradīcija, no tā, kas patiešām ir svarīgs pašām kristībām. Un pats svarīgākais – topošā māmiņa nepaliek viena, lai aizstāvētos pret neskaidriem pārmetumiem, ka viņa pati it kā „piesauc“ kaut ko sliktu.

Kā izvairīties no spriedzes, ja radiem ir stingrs viedoklis

Neērtākā šīs tēmas daļa bieži sākas nevis baznīcā, bet virtuvē, kad viens tuvinieks izsaka savu viedokli, otrs to atbalsta, bet svētku rīkotāji sāk uztraukties. Vecāki var justies tā, it kā viņiem būtu jāizvēlas starp sev dārgu cilvēku un radu mieru. Grūtniece tajā brīdī var izdzirdēt, ka viņas piedalīšanās it kā aizēnos kristāmo bērnu vai kaitēs pašas mazulim.

Šādā situācijā ir vērts runāt nevis par lāstiem vai aizliegumiem, bet par patiesajiem apstākļiem. Vai sieviete vēlas būt par krustmāti? Vai viņa saprot šīs lomas nozīmi? Vai viņas veselība un pašsajūta ļauj mierīgi piedalīties ceremonijā? Ja atbildes ir apstiprinošas, vienai senai māņticībai nevajadzētu izdzēst viņas saikni ar ģimeni un bērnu.

No otras puses, arī topošās māmiņas lēmumu atteikties nedrīkst uzskatīt par apvainojumu. Dažkārt cilvēks godīgi saprot, ka tuvākajos mēnešos visa viņa uzmanība būs veltīta savam mazulim, veselībai un ģimenes ritmam. Šādā gadījumā labāk to pateikt atklāti, nekā piekrist pienākuma dēļ un vēlāk justies vainīgai, ka solījumu neizdodas izpildīt.

Senais noteikums, ka grūtniecei neiesaka kristīt citu bērnu, vairāk stāsta par iepriekšējo paaudžu satraukumu nekā par īstu apdraudējumu abiem bērniem. Skaistākais lēmums rodas tad, kad baiļu vietā paliek cieņa: pret kristāmo bērnu, topošo māmiņu un viņas tiesībām pašai izlemt, cik daudz mīlestības un atbildības viņa var apsolīt.