Pētījums: 320 miljonu gadu laikā Zeme četras reizes būtiski mainīja savu asi

Zeme mums šķiet ļoti stabila pasaule: diena nomaina nakti, gadalaiki atgriežas vienā un tajā pašā ritmā, bet ziemeļi kartē vienmēr atrodas tur, kur esam pieraduši tos redzēt. Tomēr ģeologu acīm planēta nav sastindzis lode. Tā lēnām pārvietojas, deformējas, pārdala masu, ceļ kalnus, iegremdē kontinentu malas zem okeāniem un pat var mainīt savu stāvokli attiecībā pret rotācijas asi.

Jauns pētījums, kas publicēts žurnālā „Science“, liecina, ka pēdējo 320 miljonu gadu laikā Zeme varētu būt piedzīvojusi vismaz četrus periodus, kad tās stāvoklis ap asi mainījās ievērojami straujāk, nekā iepriekš uzskatīts. Tas nenozīmē, ka planēta pēkšņi „apgriezās“ vienas nakts laikā vai ka Ziemeļpols acumirklī nonāca uz ekvatora. Runa ir par ģeoloģiskiem procesiem, kas norisinās tūkstošiem vai miljoniem gadu, taču to pēdas var būt pietiekami izteiktas, lai tās varētu atklāt senajās jūras līmeņa pārmaiņās.

Kas ir īstā polārā klejošana?

Šo parādību zinātnieki sauc par īsto polāro klejošanu. Ir svarīgi to atšķirt no magnētisko polu pārvietošanās. Magnētiskie poli var pārvietoties Zemes kodolā notiekošo procesu dēļ, tāpēc kompasa adata laika gaitā var rādīt nedaudz citādi. Savukārt īstā polārā klejošana ir saistīta ar pašas cietās Zemes stāvokļa maiņu attiecībā pret rotācijas asi.

Vienkārši sakot, Zeme griežas visstabilāk tad, kad lielākā masa atrodas tuvāk ekvatoram. Ja plātņu tektonikas, mantijas procesu vai milzīgas masas pārdales dēļ planēta kļūst „nelīdzsvarota“, tā laika gaitā var nedaudz pārorientēties. To var iztēloties kā rotējošu bumbu, kuras iekšpusē svars pārvietojas uz citu vietu. Bumba joprojām griežas, taču tās līdzsvars mainās.

Pētījuma autori uzsver, ka šāda kustība ne vienmēr ir vienmērīga un lēna. Tā var norisināties epizodiski: ilgu laiku gandrīz nekas dramatisks nenotiek, bet pēc tam sākas periods, kad pārvietošanās kļūst ievērojami straujāka. Tieši šādu periodu pēdas zinātnieki meklēja ģeoloģiskajos datos.

Četri periodi, kad Zeme pārvietojās straujāk

Oslo Universitātes zinātnieks Mathieu Domeyeris ar kolēģiem analizēja senās jūras līmeņa pārmaiņas un centās nošķirt, kuras no tām varēja būt saistītas ne tikai ar klimatu, ledājiem vai kontinentu pārvietošanos, bet arī ar planētas ass pārorientēšanos. Rezultāti ļāva izdalīt četrus periodus pēdējo 320 miljonu gadu laikā, kad īstā polārā klejošana varēja būt īpaši izteikta.

Pirmais šāds periods varēja norisināties pirms 200–190 miljoniem gadu, juras perioda sākumā. Otrais – pirms 150–140 miljoniem gadu, kad uz Zemes dzīvoja tādi dinozauri kā stegozauri un diplodoki. Trešā epizode saistāma ar krīta perioda vidu, aptuveni pirms 100–90 miljoniem gadu, kad pa planētu klejoja milzīgi spinozauri un argentīnozauri. Ceturtais periods konstatēts jau pēc dinozauru izmiršanas – pirms 30–20 miljoniem gadu.

Ir svarīgi saprast, ka šādi atklājumi nav balstīti uz vienu akmeni vai vienu fosiliju. Zinātnieki salīdzina dažādu reģionu ģeoloģiskos ierakstus, jūras līmeņa celšanās un krišanās pazīmes, kontinentu pārvietošanās modeļus un citus datus. Ja vienā pasaules daļā jūras līmenis ceļas, bet citā aptuveni tajā pašā laikā krītas tā, kā paredz fizikālie modeļi, rodas pamats uzskatīt, ka to ietekmējusi arī polārā klejošana.

Kāpēc ass izmaiņas ietekmē jūras līmeni?

No pirmā acu uzmetiena tas var šķist dīvaini: kā polu pārvietošanās var ietekmēt okeānus? Tomēr Zeme nav perfekta nekustīga bumba. Tā griežas, tāpēc centrbēdzes spēki ietekmē arī okeānu sadalījumu. Kad planēta pārorientējas attiecībā pret rotācijas asi, dažādās vietās mainās šo spēku iedarbība. Vienā vietā ūdens var it kā „atkāpties“, bet citur – uzkrāties lielākā daudzumā.

Zinātnieki skaidro, ka šādas pārmaiņas nav vienādas visā pasaulē. Dažviet jūras līmenis var celties, bet citviet – kristies. Īpaši izteiktām pazīmēm vajadzētu būt redzamām reģionos, kas atrodas tālu no ierastajiem poliem un no tā dēvētās klejošanas ass. Tāpēc senie piekrastes slāņi, nogulumi un applūdušo kontinentu malu dati kļūst par sava veida arhīvu, kurā iespējams meklēt planētas kustības pēdas.

Piemēram, pētījumā minēts, ka pirms 100–90 miljoniem gadu, krīta perioda vidū, jūras līmenis cēlās dažās Ziemeļamerikas un Eiropas vietās, bet kritās Dienvidamerikā, Āfrikas dienvidos un Austrumāzijā. Šāds attēls saskan ar modeli, saskaņā ar kuru Zeme tajā laikā varēja griezties pretēji pulksteņrādītāja virzienam ap noteiktu asi. Līdzīgi vēlīnajā juras periodā, pirms 150–140 miljoniem gadu, vērojams jau citāds sadalījums, kas liecina par iespējamu pretēju kustības virzienu.

Vai tas nozīmē apdraudējumu mūsdienās?

Īsā atbilde – ne tādā veidā, kā to bieži iztēlojas pēc skaļiem virsrakstiem. Zemes ass izmaiņas nav katastrofa, kas notiek vienas dienas laikā. Pašreizējais īstās polārās klejošanas ātrums tiek lēsts aptuveni 10 centimetru gadā. Cilvēka dzīves mērogā tas ir gandrīz nemanāms. Tomēr ģeoloģiskā mērogā – simtiem tūkstošu vai miljoniem gadu laikā – arī šādas kustības var kļūt nozīmīgas.

Jaunā pētījuma būtība nav biedēt, bet parādīt, ka Zemes vēsture bija dinamiskāka, nekā ilgu laiku tika uzskatīts. Ja polārā klejošana dažos periodos bija straujāka, tā varēja veicināt jūras līmeņa pārmaiņas, piekrastes applūšanu, nogulumu uzkrāšanos un citus procesus, kas veidoja planētas virsmu. Tas ir īpaši svarīgi zinātniekiem, kuri cenšas saprast, kāpēc noteiktos periodos dažādos kontinentos jūras līmenis mainījās nevienādi.

Šis atklājums arī atgādina vienkāršu lietu: Zeme nav tikai mūsu dzīves fons. Tā ir aktīva planēta, kuras iekšienē un uz tās virsmas nepārtraukti norisinās procesi, kas ir daudz lielāki par cilvēka laika mērogu. Mēs tos ikdienā nejūtam, taču to pēdas paliek iežos, jūras dibenā un seno piekrastes slāņos. Un, jo vairāk šādu pēdu zinātnieki atrod, jo skaidrāk redzams, ka mūsu planēta nekad nav bijusi tik mierīga, kā šķiet, stāvot uz cietas zemes.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!