Seniore kopš rīta zvanīja uz poliklīniku, bet talonu tā arī nedabūja: vakarā nācās izsaukt neatliekamo palīdzību

Irena tālruni paņēma rokās vēl pirms astoņiem no rīta. Uz virtuves galda jau garoja vāja tēja, blakus gulēja briļļu futrālis, zāļu kārbiņa un maza lapiņa, uz kuras viņa lieliem burtiem bija pierakstījusi poliklīnikas reģistratūras numuru.

Numuru viņa zināja no galvas. Tomēr pierakstīja. Pēdējā laikā Irena bieži tā darīja – nevis tāpēc, ka būtu aizmāršīga, bet tāpēc, ka baidījās kļūdīties, kad vajadzēs ātri spiest pogas. Poliklīnikas tālrunis vienmēr bija kā loterija: vai nu aizņemts, vai skanēja mūzika, vai arī pēc desmit minūtēm balss paziņoja, ka visi konsultanti ir aizņemti.

Tajā rītā viņai sāpēja krūtīs. Ne tā, ka viņa kristu zemē. Ne kā filmās, kur cilvēks saķer sirdi un visi uzreiz saprot. Sāpes bija spiedošas, savādas, it kā kāds būtu uzlicis smagu plaukstu zem ribām. Vēl smeldza kreisais plecs, bet Irena sev atkārtoja, ka varbūt tas ir no gulēšanas uz sāniem.

Viņa negribēja izsaukt neatliekamo palīdzību. Negribēja traucēt. Negribēja izskatīties kā viena no tām vecajām sievietēm, kuras „ceļ paniku par katru nieku“.

Viņa tikai gribēja pieraksta talonu pie ģimenes ārsta.

„Visi operatori pašlaik ir aizņemti“

Pirmo reizi Irena piezvanīja pulksten 7.58. Līnija bija aizņemta. Viņa nolika tālruni, iedzēra malku tējas un pagaidīja divas minūtes.

Pulksten 8.00 viņa atkal sastādīja numuru.

Šoreiz atbildēja automātiskā balss. Irena klausījās norādījumos, kurus nekad līdz galam nesaprata. „Spiediet vieninieku, ja vēlaties pierakstīties pie ģimenes ārsta. Spiediet divnieku, ja vēlaties atcelt vizīti. Spiediet trijnieku…“

Viņa nospieda vieninieku. Tad skanēja mūzika. Pēc tam balss teica:

– Visi operatori pašlaik ir aizņemti. Lūdzu, uzgaidiet.

Irena gaidīja. Piecas minūtes. Desmit. Piecpadsmit. Tālrunim viņa bija tik ilgi piespiedusi roku pie auss, ka roka sāka tirpt. Beidzot savienojums pārtrūka.

Viņa paskatījās ekrānā un klusi teica:

– Kungs Dievs, vai tiešām ir tik grūti cilvēkam tikt pie ārsta?

Virtuvē bija kluss. Aiz loga kāds pastaigājās ar suni, kaimiņš apakšstāvā iedarbināja automašīnu, bet Irena atkal spieda to pašu numuru.

Sāpes pastiprinājās, bet viņa joprojām gaidīja

Līdz pusdienlaikam viņa piezvanīja varbūt divdesmit reižu. Reizēm uzreiz rādījās aizņemta līnija. Reizēm viņa gaidīja rindā. Reiz pat likās, ka tūlīt atbildēs cilvēks – mūzika apklusa, atskanēja klikšķis, bet tad savienojums pārtrūka.

Irena juta, kā viņā krājas nevis dusmas, bet bezspēcība. Viņa nebija jauna sieviete, kura dažu sekunžu laikā varētu pieslēgties sistēmai, atrast brīvos laikus, spaidīt lietotni un vēl uzrakstīt ziņu ārstam. Viņai bija vecs viedtālrunis, ko bija nopirkusi meita. Viņa prata piezvanīt, izlasīt ziņu, dažreiz paskatīties laika prognozi. Bet, kad vajadzēja pieslēgties internetbankai vai elektroniskajiem vārtiem, plaukstas uzreiz sasvīda.

Meita dzīvoja Kauņā. Strādāja, audzināja divus bērnus, vienmēr steidzās. Irena negribēja viņu traucēt.

„Pati piezvanīšu, es taču vēl neesmu gluži bezpalīdzīga,“ – viņa no rīta domāja.

Ap pusdienlaiku viņa vairs nebija tik pārliecināta.

Sāpes krūtīs nepārgāja. Dažreiz likās, ka tās ir vājākas, dažreiz atkal kļuva stiprākas. Irena apsēdās uz dīvāna un mēģināja dziļi elpot. Tad viņa atcerējās, ka ārste reiz teica: ja spiež krūtīs, nevajag gaidīt. Taču šis „nevajag gaidīt“ realitātē tik un tā atdūrās pret reģistratūras melodiju un aizņemto līniju.

Viņa atkal sastādīja numuru.

Neiespējami sazvanītAttēls: Ilustratīvs attēls

Reģistratūra atbildēja, bet talonu nebija

Ap pusotriem beidzot atbildēja sievietes balss.

– Reģistratūra, klausos.

Irena pat apjuka. Pēc tik daudziem mēģinājumiem dzīva cilvēka balss izskanēja gandrīz kā brīnums.

– Labdien, es vēlētos tikt pie ģimenes ārsta. Man spiež krūtīs, kaut kā ir vāji…

– Jūsu personas kods?

Irena sāka diktēt. Vienā ciparā kļūdījās, atvainojās un sāka no jauna. Reģistratore ātri klabināja pa tastatūru, bez pauzēm.

– Pie jūsu ārsta tuvākais laiks ir pēc divām nedēļām.

– Pēc divām nedēļām? – klusi atkārtoja Irena. – Bet man šodien ir slikti.

– Ja ir slikti, izsauciet neatliekamo palīdzību vai brauciet uz uzņemšanu.

– Varbūt pie citas ārstes? Varbūt šodien kāds varētu pieņemt?

– Šodien viss ir aizņemts. Rīt arī. Varat mēģināt zvanīt no rīta, ja kāds atteiksies no vizītes.

Irena gribēja pajautāt, kā viņa rīt atkal varēs zvanīt no paša rīta, ja viņai jau šodien sāp. Gribēja pateikt, ka viņa nevēlas vienkārši parunāties. Ka viņai ir bail. Ka viņa ir viena. Bet reģistratores balss bija tik nogurusi un steidzīga, ka Irena sajutās it kā traucētu.

– Labi, – viņa teica. – Paldies.

Nolikusi klausuli, viņa kādu brīdi vienkārši sēdēja. Tālrunis gulēja viņai klēpī. Tēja jau sen bija atdzisusi.

Viņa joprojām negribēja „sacelt kājās“ neatliekamo palīdzību

Pēc sarunas Irena mēģināja sevi pārliecināt, ka varbūt viss pāries. Iedzēra asinsspiediena zāles, ko lietoja katru dienu. Apgūlās. Piecēlās. Aizgāja līdz logam. Atkal apsēdās.

Ikreiz, kad sāpes pastiprinājās, viņa iedomājās par neatliekamo palīdzību. Un ikreiz pati sevi apturēja.

„Viņiem ir nopietnāki pacienti.“

„Varbūt tie ir tikai nervi.“

„Negribu, lai kaimiņi redz neatliekamās palīdzības automašīnu.“

„Meita nobīsies.“

Šādas domas griezās cita pēc citas. Tās bija ļoti lietuviskas – paciest, netraucēt, nesagādāt rūpes, nepārspīlēt savu nozīmi.

Ap pulksten pieciem vakarā Irena piezvanīja kaimiņienei Danutei. Nevis lai lūgtu palīdzību. Vienkārši pajautāt, vai viņai ir citrons. Tas bija sens ieradums – kad ļoti gribas dzirdēt cilvēka balsi, izdomā sadzīvisku iemeslu.

Danutei pietika izdzirdēt pirmos teikumus.

– Irena, kas notiek ar tavu balsi?

– Nekas, varbūt esmu nogurusi. Kopš rīta mēģinu dabūt talonu.

– Kas tev kaiš?

– Mazliet spiež krūtīs.

– Cik ilgi?

– Kopš rīta.

Otrā klausules galā iestājās klusums.

– Tūlīt būšu klāt, – teica Danute.

Vakarā mājās jau atradās mediķi

Danutei pietika ar vienu skatienu. Irena bija bāla, sēdēja uz dīvāna, saliekusies uz priekšu, ar vienu roku turējās pie krūtīm, bet ar otru glaudīja halātu, it kā mēģinātu pati sevi nomierināt.

– Es izsaukšu neatliekamo palīdzību, – teica Danute.

– Nevajag, Danute, varbūt pāries.

– Kopš rīta nav pārgājis. Viss.

Irena vēl mēģināja iebilst, bet vāji. Patiesībā viņai jau pašai bija bail. Viņai tikai vajadzēja, lai kāds cits pasaka: tavas bailes ir pamatotas, tu nepārspīlē, tev ir tiesības lūgt palīdzību.

Kad ieradās mediķi, dzīvoklī pēkšņi kļuva šauri. Viens mērīja asinsspiedienu, otrs jautāja, kad sākās sāpes, trešais gatavoja aparātu sirdsdarbības pārbaudei. Irena atbildēja klusi, visu laiku atkārtojot:

– Kopš rīta zvanīju uz poliklīniku. Gribēju tikt pie ārsta. Talonu nedabūju.

Mediķe uz brīdi pacēla acis.

– Ar šādiem simptomiem nevajag gaidīt talonu, bet gan saukt mūs.

Irena nolaida galvu.

– Negribēju traucēt.

Mediķe nopūtās nevis dusmīgi, bet skumji.

– Jūs netraucējat. Tāpēc mēs arī esam šeit.

Šo teikumu Irena atcerēsies ilgi. Jo tajā dienā viņai visvairāk vajadzēja nevis pārmetumu, bet atļauju nebūt stiprai.

Meita raudāja nevis dusmu, bet vainas apziņas dēļ

Slimnīcā Irenu ievietoja novērošanai. Ārsti skaidroja, kas izraisīja sāpes, un veica izmeklējumus. Vakarā atsteidzās meita Rūta. Palātā viņa ienāca ar apsārtušām acīm, mēteli uz rokas un tālruni, ko joprojām spieda plaukstā.

– Mammu, kāpēc tu man nepiezvanīji?

Irena mēģināja smaidīt.

– Tu biji darbā.

– Mammu, tu kopš rīta viena sēdēji ar sāpēm krūtīs.

Rūta to pateica skaļāk, nekā gribēja. Ne jau dusmu dēļ. Baiļu dēļ, kas pārvēršas dusmās, kad cilvēks saprot, ka varēja būt par vēlu.

Irena novērsa skatienu uz logu.

– Es negribēju būt nasta.

Rūta apsēdās uz gultas malas un paņēma mātes roku.

– Tu neesi nasta. Tu esi mana mamma.

Abas kādu brīdi klusēja. Viņas klusēja par visām reizēm, kad Irena teica „man viss ir labi“, lai gan viss nebija labi. Par visiem neatbildētajiem zvaniem. Par to, cik viegli pierast, ka mamma vienmēr pati tiek galā, līdz kādu dienu atklājas, ka viņa vairs netiek galā.

Nākamajā rītā Rūta pati zvanīja uz poliklīniku

Nākamajā dienā Rūta mēģināja nokārtot mammas lietas. Viņa zvanīja uz poliklīniku, gaidīja, klausījās to pašu mūziku, spieda tās pašas pogas. Pēc vairākām minūtēm viņa saprata to, ko Irena bija piedzīvojusi ne vienu vien mēnesi: pie ārsta dažkārt ir grūti tikt nevis tāpēc, ka cilvēks necenšas, bet tāpēc, ka sistēma viņu iedzen stūrī.

Jaunam cilvēkam ir vieglāk. Var pieslēgties internetam, meklēt citur, rakstīt, braukt, pieprasīt. Bet vecam cilvēkam bieži paliek tālrunis, pacietība un cerība, ka kāds atbildēs.

Tajā dienā Rūta pirmo reizi skaidri ieraudzīja, cik daudz viņas mamma dara klusējot. Viņa pati pierakstās, pati pērk zāles, pati nes somas, pati kāpj uz ceturto stāvu, pati skaita pensiju, pati izlemj, kad „vēl var paciest“.

Un tieši šis „vēl var paciest“ dažkārt kļūst par visbīstamāko teikumu.

Šis stāsts nav tikai par vienu talonu

Pēc dažām dienām Irena atgriezās mājās. Danute bija nopirkusi maizi un biezpienu, Rūta nomainīja zāļu kārbiņu pret lielāku, ar nedēļas dienām, un uz ledusskapja uzrakstīja lielu lapiņu: „Ja spiež krūtīs, ir grūti elpot, tirpst roka vai ir ļoti vājš – zvanīt 112.“

Sākumā Irena burkšķēja, ka nevajag izturēties pret viņu kā pret bērnu. Taču lapiņu nenovāca.

Viņa joprojām baidījās traucēt. Joprojām teica, ka citiem ir sliktāk. Joprojām dažkārt noklusēja, kad sāpēja. Tomēr pēc tās dienas Rūta sāka zvanīt katru vakaru, nevis „kad būs laiks“. Danute biežāk iegriezās ar kādu sīkumu, kura viņai it kā pašai esot par daudz. Bet Irena, kaut arī nedroši, sāka mācīties vienu lietu: lūgt palīdzību nav kauns.

Šis stāsts nav tikai par poliklīnikas tālruni vai nedabūtu talonu. Tas ir par cilvēkiem, kuri visu mūžu tika mācīti paciest. Par senioriem, kuri baidās izskatīties uzmācīgi. Par bērniem, kuri pierod, ka vecāki „kaut kā“. Par sistēmu, kurā cilvēkam ar sāpēm dažkārt vispirms jāpārvar nevis slimība, bet aizņemtā tālruņa līnija.

Tajā rītā Irena tikai gribēja tikt pie ārsta. Vakarā viņas dzīvoklī atradās neatliekamā palīdzība.