Šķita, ka cilvēks glābj mazu dzīvnieku, taču viena kļūda var to nogalināt: kāpēc savvaļas dzīvniekus nedrīkst mazgāt

No pirmā acu uzmetiena viss izskatās ļoti skaisti. Cilvēks atrod netīru ezīti, mazu zaķēnu, nosalušu putnu vai ceļmalā sēdošu lapsēnu. Viņš to aiznes mājās, ielej siltu ūdeni, paņem dvieli, varbūt vēl arī pilīti šampūna, jo „taču vajag nomazgāt“. Telefons jau ir sagatavots filmēšanai, jo skats taču būs mīlīgs: mazs savvaļas dzīvnieks izlietnē, cilvēka rokas, maigums, glābšana.

Taču dabā tā bieži nav glābšana. Tas ir stress, ko dzīvnieks nesaprot. Tā ir smarža, kas tam kļūst sveša. Tā ir spalva vai apspalvojums, kas zaudē aizsardzību. Un dažreiz tas ir mirklis, pēc kura dzīvnieks, pat ja izskatās izglābts, savvaļā vairs nevar atgriezties tāds, kāds bija.

Savvaļas dzīvnieks nav netīrs tā, kā mums šķiet

Cilvēkam netīrība nozīmē neērtības. Netīras kājas, slapjš kažoks, lapas, smiltis, zemes smarža – tas viss mājās izskatās pēc problēmas. Taču savvaļas dzīvniekam tā ir viņa pasaule. Ezītis staigā pa rasotu zāli un lapām. Putns putekļos tīra spalvas. Mežacūka vārtās dubļos nevis tāpēc, ka tai nerūp tīrība, bet gan tāpēc, ka šādi tā pasargājas no parazītiem un regulē ķermeņa temperatūru. Dzīvniekiem dabā ir savi veidi, kā sevi kopt, un tie nebūt nav līdzīgi cilvēka vannai.

Tieši šeit cilvēki bieži kļūdās. Mums šķiet, ka, ja dzīvnieks smaržo pēc meža vai zemes vai tam ir salipis kažoks, tam vajadzīga vannošana. Taču kažoks un spalvas nav tikai „apvalks“. Tā ir aizsardzības sistēma. Dabiskie tauki palīdz atgrūst mitrumu, uzturēt siltumu un aizsargāt ādu. Kad dzīvnieku nomazgā ar ūdeni, bet vēl ļaunāk – ar ziepēm vai šampūnu, šī aizsardzība var tikt bojāta.

Pat ja pēc vannošanas dzīvnieks izskatās „skaistāks“, tam var kļūt sliktāk. Kažoks var zaudēt ūdensizturību, spalvas var vairs nepildīt savu funkciju, āda var tikt kairināta. Bet mazam dzīvniekam, īpaši mazulim, pat īsa atdzišana pēc vannošanas var beigties ļoti bēdīgi.

Lielākais apdraudējums nav ūdens, bet cilvēka labie nodomi

Savvaļas dzīvnieki cilvēka rokas neuztver kā palīdzību. Tie nesaprot, ka izlietne ir „droša“, ka dvielis ir „mīļš“, ka cilvēks vēlas labu. Viņiem tas visbiežāk nozīmē ķeršanu, ierobežošanu, nepazīstamu smaržu, troksni, gaismu un paniku. Pat ja dzīvnieks nekustas, tas nebūt nenozīmē, ka tas ir atslābis. Dažreiz tā ir sastingšana no bailēm.

Internetā mēs bieži redzam video, kuros mazgā ezīti, trusi, putnu vai pat ūdru. Vieniem tas šķiet mīlīgi, citus tas sadusmo. Taču problēma ir lielāka par vienu video. Šādi kadri rada iespaidu, ka savvaļas dzīvnieku var aiznest mājās, nomazgāt, paglaudīt un „atlaist“. Diemžēl realitātē katrs šāds kontakts samazina tā izredzes izdzīvot dabā.

Īpaši bīstami ir izmantot cilvēkiem paredzētus šampūnus, ziepes, trauku mazgāšanas līdzekli vai dezinfekcijas līdzekļus. Pat ja līdzeklis mums šķiet maigs, dzīvnieka ādai tas var būt pārāk stiprs. Vēl sliktāk ir tad, ja dzīvnieks pēc vannošanas laiza savu kažoku un norij paliekas. Tas, kas cilvēkam ir smaržīgs vannas rituāls, mazam savvaļas organismam var kļūt par saindēšanos.

Kad cilvēkam patiešām jāpalīdz

Tas nenozīmē, ka, atrodot ievainotu savvaļas dzīvnieku, vajadzētu novērsties un aiziet. Palīdzība dažkārt patiešām ir nepieciešama. Ja dzīvnieks asiņo, nevar paiet, ir notriekts ar automašīnu, sapinies vadā, tīklā, plastikātā vai ir acīmredzami ievainots, jāvēršas pie speciālistiem. Šādos gadījumos svarīgāka par vannu ir miers, siltums un pēc iespējas mazāks cilvēka kontakts, līdz padomu sniedz veterinārārsts, savvaļas dzīvnieku aprūpētāji vai vides aizsardzības speciālisti.

Ja dzīvnieks vienkārši izskatās netīrs, tas vēl nav iemesls to mazgāt. Netīrs ezītis nebūt necieš. Slapjš putns nebūt nav jāžāvē ar fēnu. Lapsēns, kas tup pie meža takas, nebūt nav pamests. Ļoti bieži cilvēks iejaucas pārāk ātri, jo sirds reaģē agrāk nekā prāts.

Svarīgs noteikums: savvaļas dzīvnieku nevajag nest mājās tikai tāpēc, ka tas jums šķitis mīlīgs, mazs vai apmaldījies. Dabā mazuļi dažkārt paliek vieni, kamēr vecāki meklē barību. Putnu mazuļi var tupēt uz zemes, mācoties lidot. Eži var staigāt pa pagalmu, meklējot barību. Tā vēl nav nelaime.

Ja jau esat atradis dzīvnieku, rīkojieties klusāk, nevis skaistāk

Lielākā palīdzība bieži izskatās pavisam neiespaidīgi. Nekādas filmēšanas, nekādas izlietnes, nekāda šampūna, nekādas bērnu glaudīšanas „pēdējo reizi“. Ja dzīvnieks patiešām ir ievainots, tas uzmanīgi jāieliek kastē ar gaisa atverēm, jāglabā klusā, tumšākā vietā un pēc iespējas ātrāk jāsazinās ar speciālistiem. Nedrīkst patstāvīgi barot ar jebko, piespiedu kārtā dzirdīt vai mēģināt to „atdzīvināt“ ar vannošanu.

Ja uz dzīvnieka ir bīstama viela – eļļa, līme, ķimikālijas –, tā jau ir īpaša situācija, taču arī tad vislabāk vispirms jautāt speciālistiem. Nepareiza mazgāšana var tikai pasliktināt stāvokli. Katra suga ir atšķirīga: tas, kas nekaitēs vienam dzīvniekam, citam var būt nāvējošs.

Savvaļas dzīvnieka skaistums ir tieši tas, ka tas nepieder mūsu vannai, mūsu dvielim un mūsu sociālo tīklu video. Tā vieta ir pļavā, mežā, krūmos, pie ūdens, zem lapām – tur, kur tas prot būt pats. Dažkārt patiesa mīlestība pret dzīvnieku nozīmē nevis aiznest to mājās, bet atkāpties. Nevis nomazgāt, bet ļaut tam palikt savvaļas dzīvniekam. Nevis izveidot skaistu kadru, bet pieņemt pareizo lēmumu.

@tuptankowe_life#hedgehog #hedgehogsoftiktok #jeż #jeżpigmejski #jeżyk #kąpanie #mycie #shower ♬ Famous Mozart’s Turkish March(872150) – East Valley Music

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!