Āfrikas kontinents sadalās ātrāk, nekā domāts: uz Zemes virsmas veidojas jauns okeāns

Izklausās pēc katastrofu filmas: kontinents pamazām plīst, zem kājām kļūst plānāka Zemes garoza, bet tālā nākotnē tur, kur šodien plešas sauszeme, varētu parādīties pilnīgi jauns okeāns. Tomēr tas nav filmas scenārijs un arī ne pārspīlēts interneta triks. Zinātnieki arvien rūpīgāk pēta Austrumāfrikas plaisu sistēmu un saka, ka dažviet process ir attīstījies tālāk, nekā iepriekš domāts.

Protams, nevajag iedomāties, ka Āfrika pēkšņi pāršķelsies mūsu dzīves laikā. Ģeoloģijā „ātri“ nozīmē pavisam ko citu nekā cilvēka ikdienā. Šeit runa ir par miljoniem gadu. Taču pats fakts tik un tā liek apstāties: planēta, kas mums šķiet stingra un nemainīga, patiesībā visu laiku kustas, plaisā, stumjas, grimst un veido jaunas pasaules aprises.

Zeme zem Āfrikas nav tik mierīga, kā šķiet

Kad skatāmies kartē, kontinenti izskatās kā uz visiem laikiem pielīmēti savās vietās. Eiropa ir te, Āfrika tur, Atlantijas okeāns starp tām, bet Indijas okeāns apskalo Āfrikas austrumu piekrasti. Tomēr tas ir tikai mūsu īsā mūža radītais iespaids. Zemes plātnes nepārtraukti kustas, tikai tik lēni, ka cilvēka acij tas ir gandrīz nemanāmi.

Pirms vairāk nekā 200 miljoniem gadu kontinenti bija savienoti vienā milzīgā sauszemes masīvā. Vēlāk tas sašķēlās, daļas sāka attālināties cita no citas, veidojās jauni okeāni, kalni, ieplakas un piekrastes. Tas pats notiek arī tagad. Mēs vienkārši dzīvojam pārāk īsu laiku, lai redzētu visu filmu no sākuma līdz beigām.

Austrumāfrika šodien ir viena no interesantākajām vietām pasaulē, jo tur var novērot procesu, kas kādu dienu varētu mainīt karti. Āfrikas plātne šajā reģionā pamazām sadalās divās daļās: lielākajā Nūbijas plātnē un mazākajā Somālijas plātnē. Tieši starp tām esošā zona stiepjas, kļūst plānāka un plaisā.

Zinātniekus pārsteidza garozas biezums

Jauns pētījums pievērsa uzmanību Turkānas reģionam Kenijā un Etiopijā. Tā ir vieta, kas ģeologus jau sen ļoti interesē, taču jaunie dati parādīja vēl izteiksmīgāku ainu: dažās plaisas centrālajās daļās Zemes garoza ir tikai aptuveni 13 kilometrus bieza.

No pirmā acu uzmetiena 13 kilometri var šķist ļoti daudz. Taču ģeoloģijā tā jau ir ļoti plāna garoza, īpaši salīdzinot ar plaisas malām, kur tās biezums var pārsniegt 35 kilometrus. Citiem vārdiem sakot, viena tās pašas teritorijas daļa vēl ir diezgan stingra, bet otra jau ir krietni izstiepta un novājināta.

Zinātniekiem tā ir svarīga pazīme. Kad kontinentālā garoza plaisas zonā kļūst plānāka par aptuveni 15 kilometriem vai mazāk, process pāriet nopietnākā stadijā. Garoza kļūst vājāka, vieglāk stiepjas, un pati plaisa var turpināt attīstīties. Tas ir kā audums, kas vienā vietā jau ir tik ļoti izstiepts, ka katra papildu kustība vēl vairāk vājina šuves.

Āfrikas kontinents sadalāsAttēls: Ilustratīvs attēls

Vai tur tiešām parādīsies jauns okeāns?

Ja šis process turpināsies, pēc dažiem miljoniem gadu Austrumāfrikas daļa varētu atdalīties no pārējā kontinenta. Tad izveidojušajā ieplakā varētu sākt ieplūst Indijas okeāna ūdeņi, bet no Zemes dzīlēm augšup plūstošā magma ilgākā laikā veidotu jaunu okeāna dibenu.

To sauc par okeanizāciju – posmu, kurā kontinentālā plaisa pamazām pārvēršas par jauna okeāna sākumu. Šādas parādības uz planētas jau ir notikušas ne reizi vien. Tieši tā, neiedomājami ilgā laika posmā, izveidojās daži mūsdienu okeāni un jūras.

Svarīgi saprast: tas nav drauds tuvākajām paaudzēm. Neviens rīt nepamodīsies pie jaunas piekrastes Āfrikas vidienē. Taču zinātniekiem šī vieta ir kā dzīva laboratorija, kur var redzēt, kā Zeme veido nākotnes ģeogrāfiju. Mēs bieži runājam par klimata pārmaiņām, pilsētu attīstību, cilvēku darbību, taču zem visa tā notiek vēl dziļāki, senāki un lēnāki procesi.

Dīvaina saikne ar cilvēces vēsturi

Interesantākais ir tas, ka Turkānas reģions ir svarīgs ne tikai ģeoloģijas dēļ. Tā ir viena no slavenākajām vietām pasaulē, runājot par agrīno cilvēku senču fosilijām. Tur atrasts daudz atradumu, kas palīdzējuši zinātniekiem labāk izprast cilvēka evolūciju.

Jaunie pētījumi ļauj domāt, ka šī sakritība varētu nebūt nejauša. Kad plaisas zona pirms dažiem miljoniem gadu sasniedza aktīvāku posmu, reģionā varēja sākt straujāk uzkrāties nogulumi. Savukārt nogulumi ir ļoti svarīgi fosiliju saglabāšanai. Tie var aprakt kaulus, pasargāt tos no sairšanas un pēc miljoniem gadu palīdzēt zinātniekiem izlasīt pagātnes vēsturi.

Tas nozīmē, ka Turkānas reģions varēja kļūt par fosiliju dārgumu krātuvi ne tikai tāpēc, ka tur dzīvoja daudz senās dzīvības formu, bet arī tāpēc, ka pati zeme radīja apstākļus, lai šīs pēdas saglabātos. Vienā vietā satikās divas lietas: kustīga planēta un cilvēces aizvēsture.

Un te, visticamāk, ir šī stāsta lielākais āķis. Āfrika ne vienkārši „sadalās“. Tā parāda, ka Zeme nekad nav pabeigts veidojums. Mēs dzīvojam uz virsmas, kas mums šķiet mūžīga, taču patiesībā tā nepārtraukti tiek pārrakstīta. Tikai daudz lēnāk, nekā cilvēks ir pieradis mērīt laiku.