Visjaudīgākais jebkad uzspridzinātais lādiņš varēja būt daudz bīstamāks
Vai iespējams iztēloties sprādzienu, kura uzliesmojums redzams simtiem kilometru attālumā, bet triecienvilnis vairākas reizes aplido Zemi? 1961. gada oktobra beigās šāds skats Padomju Savienības ziemeļos kļuva par realitāti. Virs attālā Novaja Zemļa arhipelāga tika uzspridzināta tā dēvētā Cara bumba – līdz šim jaudīgākais cilvēku izmēģinātais kodollādiņš.
Jau pats tās nosaukums skan it kā no senas impērijas leģendas, tomēr realitāte bija krietni drūmāka. Sprādziens bija tik spēcīgs, ka novērotāji, kuri atradās aptuveni 160 kilometru attālumā, joprojām izjuta tā ietekmi, bet milzīgais, sēnei līdzīgais mākonis pacēlās desmitiem kilometru augstumā. Tomēr visbriesmīgākā detaļa slēpjas nevis tajā, kas notika, bet gan tajā, kas apzināti netika izdarīts.
Cara bumba tika uzspridzināta ne ar visu paredzēto jaudu. Tās konstrukcija ļāva radīt aptuveni divreiz lielāku sprādzienu, tomēr izmēģinājumam tika izvēlēta mazāka, lai gan grūti aptverama, aptuveni 50 megatonnu jauda. Tas nenozīmēja, ka lādiņš bija „drošs“. Tas nozīmēja tikai to, ka pat kodolieroča radītājiem nācās atzīt: pastāv robeža, aiz kuras demonstrācija var pārvērsties nekontrolējamā katastrofā.
Milzīgo jaudu nācās apzināti ierobežot
Cara bumba tika radīta kā spēka demonstrācija aukstā kara laikā, kad abas lielvaras sacentās ne tikai ar raķetēm vai armijām, bet arī ar spēju iebiedēt. Sākotnējā ieceres versija bija vēl jaudīgāka – aptuveni 100 megatonnu. Salīdzinājumam – Hirosimā izmantotās bumbas jauda bija aptuveni 15 kilotonnu, tāpēc atšķirība šeit mērāma nevis dažās, bet tūkstošiem reižu.
Tomēr šāda izmēģinājuma sekas satrauca pat tos, kuri to gatavoja. Lidmašīnai, kurai bija jānomet bumba, būtu bijis ļoti maz izredžu izbēgt no sprādziena viļņa. Tika izvēlēts izpletnis, lai lādiņš kristu lēnāk un apkalpe pagūtu attālināties, tomēr tā joprojām bija gandrīz neprātīga riskēšana: cilvēki lidoja, zinot, ka viņu izglābšanās būs atkarīga no minūtēm un veiksmes.
Galu galā daļa konstrukcijas tika pārveidota tā, lai sprādziens būtu vājāks un radītu mazāk radioaktīvo nokrišņu. Materiālu vietā, kas būtu izraisījuši daudz lielāku piesārņojumu, tika izmantots svins. Sprādziena jauda joprojām bija milzīga, taču šis lēmums samazināja ilgstoša piesārņojuma apmērus. Par to ir dīvaini domāt: viens no briesmīgākajiem izmēģinājumiem cilvēces vēsturē vienlaikus bija arī apzināti „mīkstināta“ tā versija.
Bīstamība būtu bijusi ne tikai lielāks sēnes mākonis
Runājot par kodolsprādzienu, ir viegli iztēloties tikai spožu ugunslodi un viļņus, kas drebina stiklus. Taču lielāka jauda nozīmētu ne tikai plašāku iznīcināšanas zonu. Tā nozīmētu spēcīgāku termisko impulsu, lielāku gaisa spiedienu, apdraudējumu ēkām daudz tālāk no epicentra un, pats galvenais, vairāk radioaktīvo daļiņu, ko vējš varētu aiznest ļoti tālu.
Attālā izmēģinājuma vieta netika izvēlēta nejauši. Šādam lādiņam nebija vietas pilsētas, militārās bāzes vai blīvāk apdzīvota reģiona tuvumā. Pat uzspridzinot to virs reti apdzīvotas Arktikas teritorijas, sekas neaprobežojās tikai ar punktu kartē: triecienviļņa signāli tika reģistrēti dažādās pasaules vietās, bet atmosfēras parādības atgādināja, ka planēta nav sadalīta pilnīgi nošķirtās drošības zonās.
Ja būtu izvēlēta visa plānotā jauda un konstrukcija, kas radītu vairāk radioaktīvo nokrišņu, risks būtu pieaudzis nevis proporcionāli vienam papildu skaitlim rasējumā. Kodolizmēģinājumu gadījumā cilvēks nevar vienkārši nospiest pogu un precīzi apturēt sekas pie novilktas līnijas. Vējš, augstums, laikapstākļi, tehniskas kļūmes un materiālu uzvedība var noteikt to, ka lēmums, kas pieņemts slēgtā kabinetā, skartu cilvēkus, kuri par to pat nenojauta.
Vieniem tā bija uzvaras zīme, citiem – brīdinājums
Politiskajai vadībai šāds sprādziens bija signāls pasaulei: mēs varam radīt to, no kā jūs baidīsieties. Aukstā kara loģika bija nežēlīga un vienlaikus vienkārša – jo lielāku iznīcināšanu vari apsolīt ienaidniekam, jo mazāka iespēja, ka viņš uzdrošināsies uzbrukt. Taču parastam cilvēkam, kurš dzīvoja abās dzelzs priekškara pusēs, šādas ziņas visbiežāk nozīmēja nevis drošību, bet vēl vienu iemeslu satraukties par rītdienu.
Ģimenei, kas audzina bērnus, kodolierocis nav stratēģiska shēma vai skaitlis megatonnās. Tas ir jautājums, vai pie varas esošie pieaugušie spēs apstāties. Senioriem, kuri atceras spriedzes pilnās pagājušā gadsimta desmitgades, šādi izmēģinājumi varēja izskatīties kā pastāvīgs atgādinājums, ka lēmumi par miljonu cilvēku likteni dažkārt tiek pieņemti ļoti šaurā lokā.
Bija arī otra puse – inženieri, karavīri, piloti, zinātnieki. Viņi strādāja sistēmā, kurā tehnisks sasniegums tika vērtēts kā pienākums pret valsti, bet šaubas bieži palika privātas. Tas neatceļ atbildību, tomēr palīdz saprast, kāpēc šādi projekti vispār kļuva iespējami: bruņošanās sacensībā katra puse vairāk baidījās atpalikt, nekā baidījās no tā, ko pati rada.
Skaitlis, kam vajadzētu nevis sajūsmināt, bet skaidrot prātu
Mūsdienās Cara bumba bieži tiek pieminēta kā savāds rekords: lielākā, jaudīgākā, slavenākā. Šādi vārdi bīstami atgādina sporta statistiku, kurā gribas salīdzināt rezultātus un brīnīties par mērogu. Taču kodolrekords nav sasniegums, par kuru būtu vērts sajūsmināties – tas ir pierādījums tam, cik tālu cilvēce var aiziet, kad bailes pārvērš tehnoloģiskā uzdevumā.
Praktiskākā mācība šeit nav mēģinājums iegaumēt megatonas vai mākoņa augstumu. Tā ir vienkāršāka: runājot par ieročiem, vārds „jaudīgāks“ nekad nenozīmē tikai labāks. Tas nozīmē vairāk neatgriezenisku seku, vairāk cilvēku, kuriem nebūs iespējas izvēlēties, un mazāk vietas kļūdai.
Cara bumba palika pagātnes simbols nevis tāpēc, ka militārā ziņā būtu bijusi īpaši efektīva, bet gan tāpēc, ka parādīja pašu galējību. Tā varēja būt vēl bīstamāka, un jau tam vien vajadzētu skanēt nevis kā aicinājumam brīnīties, bet kā klusam jautājumam: vai cilvēce vienmēr spēj apstāties agrāk, nekā pārbauda savu spēku līdz galam?
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?