Fenšui eksperts pastāstīja, kur mājās vislabvēlīgāk novietot mājdzīvnieka guļvietu

Vakarā suns vēlreiz apiet apli ap savu guļvietu, nopūšas un tā vietā iekārtojas pie koridora durvīm. Kaķis, lai gan tam nopirkts mīksts grozs, jau trešo dienu izvēlas palodzi vai jūsu spilvenu. Šķiet, ka mājdzīvniekam nekā netrūkst, tomēr tā „guļamistabas“ izvēle mājās bieži pasaka vairāk nekā pati guļvieta.

No fenšui viedokļa dzīvnieki īpaši jutīgi reaģē uz mājokļa ritmu: troksni, kustību, caurvēju, pēkšņām skaņām un cilvēku emocionālo spriedzi. Tāpēc labvēlīga vieta guļvietai nav tikai skaists stūrītis, kurā tā netraucē pārvietoties. Tā ir vieta, kur mājdzīvnieks var mierīgi vērot apkārtni, bet nejūtas tā, it kā dežurētu pie ieejas.

Fenšui eksperti parasti iesaka guļvietai meklēt mierīgu, aizsargātu stūri, no kura dzīvnieks redzētu istabu un, ja iespējams, arī durvis. Vienkāršs noteikums skan ļoti piezemēti: mājdzīvniekam nevajadzētu gulēt tur, kur tam pastāvīgi kāpj pāri, dauza durvis vai pūš auksts gaiss. Pat visdārgākā guļvieta pie radiatora un koridora krustojuma var palikt tukša.

Labākā vieta – ne gluži pie durvīm, bet arī ne pilnīgā slēptuvē

Par labvēlīgāko tiek uzskatīts istabas stūris pie stingrākas sienas, nedaudz nostāk no galvenās ejas. Sienas aizsegs, fenšui valodā runājot, rada drošības sajūtu: dzīvniekam nav pastāvīgi jāraustās no tā, kas notiek aiz muguras. Savukārt iespēja redzēt vismaz daļu istabas ļauj tam atslābināties, jo nav „jāmin“, kas tuvojas.

Bieža kļūda ir novietot guļvietu tieši pretī ārdurvīm vai šaurā koridorā. Saimniekam tas ir ērti: suns sagaida atgriezušos cilvēkus, bet grozs neaizņem vietu dzīvojamā istabā. Tomēr tieši tur mājās ir visvairāk kustības, skaņu, apavu, ziemas aukstuma un rīta steigas. Mājdzīvnieks var sākt gulēt ļoti seklā miegā, bieži celties, riet vai nemierīgi sekot katrai skaņai.

Pilnīgi pretēja galējība ir iestumt guļvietu tumšā pieliekamā nišā vai aizbāzt zem galda, lai viesi to neredzētu. Dažiem kaķiem noslēgtākas vietas patiešām patīk, tomēr lielākajai daļai dzīvnieku ir vajadzīga izvēle: uz brīdi paslēpties, bet ne būt izolētiem no ģimenes. Ja mājdzīvnieks pastāvīgi iziet no tam paredzētās vietas un apguļas tur, kur atrodaties jūs, tas, visticamāk, meklē nevis greznību, bet drošāku saikni ar mājas dzīvi.

Praktiski būtu vērts izvēlēties dzīvojamās istabas vai guļamistabas malu, kur nav tiešas ejas. Suņa guļvieta var atrasties blakus dīvānam, pie sienas, taču ne tā, lai ikviens, ejot uz virtuvi, tai aizķertu kāju. Kaķa grozs bieži lieliski iederas uz stabilas, augstākas mēbeles vai palodzes siltuma tuvumā, tikai ne tur, kur logs tiek pastāvīgi virināts.

Kāpēc virtuves vidus un caurvējš mājdzīvniekam nav atpūta

Fenšui mājokli uztver kā pastāvīgi kustīgu enerģiju, un ikdienā to ir ļoti viegli saprast: vienā mājokļa vietā ir mierīgi, citā viss notiek vienlaikus. Virtuvē skan trauki, vārās ūdens, tiek virināti skapīši, cilvēki staigā turp un atpakaļ. Mājdzīvniekam var patikt būt tuvumā, jo tur notiek interesantas lietas un dažkārt nokrīt kāds gardāks krikums, taču tas nebūt nenozīmē, ka tur tam vislabāk atpūsties.

Īpaši nelabvēlīga vieta ir sprauga starp logu un durvīm, balkona durvju priekštelpa vai vieta blakus pastāvīgi ieslēgtam ventilatoram. Caurvējš cilvēkam dažkārt šķiet sīkums, taču dzīvnieks, ilgstoši guļot uz grīdas, to izjūt citādi. Turklāt vieta, kur pastāvīgi mainās temperatūra un skaņas, neļauj izveidot pastāvīgu atpūtas ieradumu.

Guļvietu nevajadzētu novietot arī tieši pie veļas mazgājamās mašīnas, žāvētāja, putekļsūcēja glabāšanas vietas vai skaļi rūcoša ledusskapja. Viens dzīvnieks varbūt pie šādām skaņām pieradīs, bet citam tās kļūs par pastāvīgu modrības signālu. Fenšui te sakrīt ar veselo saprātu: mierīgs miegs sākas nevis ar dekoratīvu spilventiņu, bet ar mazāku traucēkļu skaitu.

Ja mājoklī ir maz vietas, nav jācenšas panākt ideālu plānojumu no žurnāla. Dažkārt pietiek pagriezt guļvietu citā virzienā, atbīdīt to no durvīm, blakus novietot nelielu galdiņu vai augu, lai rastos vizuāls aizsegs. Svarīgi, lai tas nebūtu bīstams: ziņkārīgam kaķim nevajadzētu aizsniegt indīgus augus, bet sunim – viegli apgāzt smagu puķpodu.

Fenšui eksperts pastāstīja, kur mājās vislabvēlīgāk novietot mājdzīvnieka guļvietuAttēls: Unsplash / Florian Schindler

Katrs mājokļa iemītnieks šo stūri redz citādi

Ģimenei ar maziem bērniem mājdzīvnieka guļvieta bieži kļūst par vēl vienu šķērsli uz grīdas, īpaši vakarā, kad pa māju ceļo rotaļlietas, zeķes un skrejritenis. Tomēr arī bērnam ir skaidri jāpaskaidro, ka guļvieta ir dzīvnieka atpūtas vieta, nevis vēl viena rotaļu stacija. Ja sunim vai kaķim ir stūris, kurā neviens nelien, samazinās gan aizkaitinājuma, gan negaidītu konfliktu iespējamība.

Senioram vai cilvēkam, kurš daudz laika pavada mājās, var gribēties guļvietu turēt pavisam blakus savam krēslam. Tas bieži ir lielisks risinājums, ja dzīvniekam neviens nepārtraukti nekāpj virsū un tas nezaudē iespēju mierīgi atkāpties. Tuvums mājdzīvniekam sniedz drošību, bet cilvēkam – mājīgumu, tikai nevajadzētu pārvērst dzīvnieku par sargu pie katras pakustēšanās.

Strādājot no mājām, cilvēki bieži pamana citu problēmu: suns iekārtojas zem darba galda, jo vēlas būt blakus, bet saimnieks to visu laiku aizskar ar kājām. Šādā gadījumā guļvietu būtu vērts novietot blakus galdam, bet ne tieši zem tā. Dzīvnieks paliek kopā ar jums, taču tam ir sava skaidra robeža, bet cilvēkam nav ikreiz jāceļas kā tādam, kurš staigā pa mīnu lauku.

Arī paši mājdzīvnieki ir atšķirīgi. Kaķis var vēlēties divas vietas – siltu dienai un noslēgtāku naktij, bet sunim vissvarīgākais ir būt ģimenes tuvumā. Ja dzīvnieks ignorē guļvietu, nevajadzētu uzreiz domāt, ka tas ir izvēlīgs. Vispirms paskatieties, kur tas guļ pēc savas izvēles: šajā vietā parasti jau ir tas, kas tam nepieciešams – siltums, pārredzamība, klusums vai tuvums.

Guļvieta nav mēbele, kuru vajag „nolikt un aizmirst“

Mājokļa saimnieki dažkārt viļas: izvēlējušies piemērotu izmēru, mīkstu audumu, pieskaņojuši to interjeram, bet mājdzīvnieks izvēlas vecu segu. Tomēr dzīvniekam svarīgākā nav krāsa un ne tas, vai guļvieta skaisti izskatās fotogrāfijā. Tas izvēlas vietu, kur var atslābināties, nebaidoties, ka pēc piecām minūtēm tiks pamodināts.

Būtu vērts dažas dienas vērot mājdzīvnieka paradumus un tikai pēc tam pieņemt galīgo lēmumu. Ja tas guļvietā guļ mierīgi, izstiepjas, neklausās katrā mazākajā troksnī un nemeklē citu vietu, stūris, visticamāk, ir izvēlēts pareizi. Ja tas pastāvīgi pārnes rotaļlietas citur, apguļas pie durvīm vai slēpjas zem gultas, mājas „karti“ būtu vērts nedaudz koriģēt.

Protams, svarīgs ir arī cilvēka ērtums. Guļvieta nedrīkst aizšķērsot eju, atrasties pie karsta radiatora vai vietā, kur tā vairākas reizes dienā jāpārbīda. Labākā vieta ir tā, kas kļūst pastāvīga: dzīvniekam katru vakaru no jauna nav jānoskaidro, kur ir tā stūris, bet ģimenei katru rītu nav tam jālec pāri.

Fenšui padoms šajā gadījumā ir vienkāršs un nebūt ne mistisks: dodiet mājdzīvniekam mierīgu vietu ar aizsegu aiz muguras, bet neizsūtiet to uz tālāko stūri. Galu galā guļvieta mājās nav tikai auduma gabals uz grīdas. Tā ir maza vieta, kurā dzīvniekam jājūtas nevis kā viesim, bet kā savējam.