Aizmirstiet par miltiem: viena sastāvdaļa padara kartupeļu pankūkas kraukšķīgas un neļauj tām uzsūkt eļļu

Ilgu laiku šķita, ka kartupeļu pankūkām vajadzīgs tikai labs daudzums miltu – citādi tās pannā izjuks. Taču pazīstama situācija atkārtojas daudzās virtuvēs: pankūka skaisti apbrūnē, bet uz šķīvja atstātais papīra dvielis ātri kļūst izmirkušs, savukārt pašas pankūkas iekšpusē ir smagas un taukainas.

Īpaši žēl, kad sarīvētie kartupeļi jau ir sagatavoti, virtuve smaržo pēc vakariņām, bet bērni vai ģimene gaida pie galda. Gribas to pazīstamo kraukšķīgo maliņu un mīkstu vidu, nevis biezu, eļļā piesūkušos masu. Šajā situācijā milti ne vienmēr ir labākais palīgs.

Sastāvdaļa, kas var aizstāt to lomu, ir kartupeļu ciete. Tā palīdz pankūkām kļūt stingrākām, izveido trauslāku virsmu un neprasa pievienot daudz liekas masas, kas bieži nomāc pašu kartupeļu garšu.

Kāpēc ar miltiem sabiezinātas pankūkas dažkārt sagādā vilšanos

Milti šķiet drošs risinājums, īpaši tad, kad kartupeļu masa ir ļoti šķidra. Tie sasaista rīvējumu, tāpēc pankūku ir vieglāk apgriezt, taču, pievienojot pārāk daudz miltu, mainās visa tekstūra. Pankūka kļūst līdzīgāka mīklas plācenītim, nevis kartupeļu pankūkai, ko gribas ēst ar krējumu, dradžiem vai vienkārši ar karoti biezpiena.

Lielākā problēma sākas tad, kad šķidrums no sarīvētajiem kartupeļiem netiek izspiests. Cilvēks bļodā ierauga ūdeņainu masu un instinktīvi ķeras pie miltiem. Taču liekais ūdens pannā samazina karstumu, pankūkas sāk nevis cepties, bet lēni sautēties, un tad virsmai ir grūtāk kļūt kraukšķīgai.

Taukainuma sajūtu bieži rada ne tikai eļļas daudzums. Ja pankūka ilgi atrodas nepietiekami karstā pannā, tā neizveido ātru apbrūnējušu garoziņu. Tā vietā masa pamazām uzsūc taukus, un cilvēks vēl pielej vairāk eļļas, baidoties, ka vakariņas piedegs.

Kartupeļu ciete iedarbojas tur, kur tā visvairāk vajadzīga

Kartupeļu ciete ir dabiska paša kartupeļa sastāvdaļa, tāpēc tā daudz labāk sader ar šī ēdiena raksturu nekā kviešu milti. Tā palīdz sasaistīt rīvējumu, bet nepadara masu smagu. Cepšanas laikā ciete veicina plānākas, stingrākas un patīkami kraukšķīgas kārtas izveidošanos.

Sagatavošana ir vienkārša: sarīvētos kartupeļus ieteicams ievietot sietā vai tīrā drānā un kārtīgi nospiest. Izspiesto šķidrumu nesteidzieties izliet – atstājiet to uz dažām minūtēm nostāvēties. Bļodas apakšā nosēdīsies dabiskā kartupeļu ciete, bet augšpusē esošo ūdeni var uzmanīgi noliet un nogulsnes atgriezt rīvētajos kartupeļos.

Ja dabisko nogulšņu šķiet par maz vai kartupeļi ir ļoti ūdeņaini, var iemaisīt nedaudz veikalā pirktas kartupeļu cietes. Tās nevajag daudz: tikai tik, lai masa turētos uz karotes un nebūtu šķidra. Arī pārāk liels daudzums nepalīdzēs – pankūkas var kļūt pārlieku cietas un zaudēt patīkamo, sulīgo kartupeļu vidu.

Aizmirstiet par miltiem: viena sastāvdaļa padara kartupeļu pankūkas kraukšķīgas un neļauj tām uzsūkt eļļuAttēls: Pixabay / HolgersFotografie

Kraukšķīgumu nosaka ne tikai bļoda ar rīvētajiem kartupeļiem

Pat labi sagatavota masa neradīs brīnumu, ja pankūkas nonāks tikko siltā pannā. Eļļai jābūt sakarsētai tik daudz, lai tajā ielikts neliels rīvējuma gabaliņš uzreiz sāktu čurkstēt, bet ne tik ļoti, lai tauki dūmotu. Tad pankūkas apakša ātri sacietē un eļļai atliek mazāk laika iesūkties.

Pankūkas labāk veidot ne pārāk biezas. Biezu kārtu ir grūti izcept tā, lai virspuse nebūtu jau pārāk tumša, bet vidus – vēl mitrs. Plānāka pankūka izcepas vienmērīgāk, to ir vieglāk apgriezt, un tai ir vairāk kraukšķīgas virsmas – tieši tās dēļ pirmā pankūka parasti pazūd uzreiz no pannas.

Vēl viena bieža kļūda ir pārpildīta panna. Kad vienlaikus tiek salikts pārāk daudz pankūku, temperatūra krītas, starp tām uzkrājas tvaiks, un apbrūnēšana pārvēršas lēnā sautēšanā. Cilvēks, kurš steidzas pēc darba, vēlas vakariņas pagatavot ātrāk, taču divas mierīgākas porcijas bieži dod labāku rezultātu nekā viena pilna panna.

Dažādām mājsaimniecībām der viens un tas pats vienkāršais princips

Ģimenei ar bērniem kraukšķīgākas pankūkas bieži nozīmē mazāk pierunāšanas pie galda – tām nav jābūt krējumā izmirkušām vai mērcē noslīcinātām, lai tās būtu garšīgas. Senioriem šī metode var patikt pazīstamās kartupeļu garšas dēļ: ciete nepārvērš ēdienu miltainā, tā tikai palīdz tam palikt stingrākam. Savukārt tiem, kuri pēc darba gatavo ātri, svarīgi ir tas, ka nav jāmeklē izsmalcināts produkts – kartupeļu ciete bieži jau atrodas virtuves skapītī.

Protams, ne katrs kartupelis uzvedas vienādi. Daži ir sausāki un cietes bagātāki, citi izdala daudz šķidruma, tāpēc nav viena pilnīgi nemainīga karotīšu skaita. Labākais orientieris nav receptes rinda, bet pati masa: tai jābūt mitrai, bet ne jāpeld šķidrumā, viegli paņemamai ar karoti un pannā nevajadzētu izplūst.

Un te svarīga ir otra puse: problēma ne vienmēr ir milti. Neliels to daudzums dažās mājas receptēs var būt piemērots, īpaši, ja tā gatavots daudzus gadus un rezultāts patīk. Taču, ja gribas vieglākas, kraukšķīgākas un mazāk taukainas pankūkas, vispirms vērts izspiest kartupeļus un paļauties uz to pašu cieti, nevis mēģināt ūdeņainu masu glābt ar sauju miltu.

Labas kartupeļu pankūkas nesākas ar lielāku eļļas daudzumu un nebeidzas ar biezu miltu kārtu. Tās sākas ar dažām minūtēm, kas veltītas kartupeļu šķidruma noliešanai, un ar drosmi atstāt bļodas apakšā nosēdušos cieti tur, kur tai ir īstā vieta – pankūkās. Varbūt nākamreiz, pirms bērsiet miltus, vispirms paskatīsieties, ko jūsu sarīvētie kartupeļi paši jau ir atstājuši bļodas apakšā?

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!