Ola lobās kopā ar pusi olbaltuma? Lietuvieši dalījās ar saviem knifiem – viens atkārtojās visbiežāk

Šķiet, kas gan tur sarežģīts – izvārīt olu. Taču tikai līdz brīdim, kad sākat to lobīt un kopā ar čaumalu noplēšas puse olbaltuma. Skaistas, gludas olas vietā paliek bedrains bumbulis, un virtuvē sākas jautājums, ko droši vien vismaz reizi sev uzdevis ikviens: kāpēc dažas olas nolobās gandrīz ar vienu kustību, bet citas nākas nokasīt pa mazam gabaliņam?

Tieši tāpēc sociālajā tīklā uzvirmoja īsta diskusija. Cilvēki dalījās ar saviem daudzus gadus izmantotajiem paņēmieniem – no pavisam vienkārša auksta ūdens līdz sodai, caurduršanai ar adatu vai pat tējkarotei, ko iemet katlā.

Tomēr starp desmitiem dažādu padomu viena doma atkārtojās īpaši bieži: ja olas ir ļoti svaigas, skaisti tās nolobīt var būt krietni grūtāk. Viena komentētāja tieši uzrakstīja: „Nekad nevāriet ļoti svaigas olas, nekādi brīnumi nepalīdzēs“, bet citi viņai piekrita – jo svaigāka ola, jo biežāk čaumala pielīp pie olbaltuma.

Lielākā daļa cilvēku dara vienu un to pašu – pēc izvārīšanas uzreiz aplej ar aukstu ūdeni

Ja no komentāriem būtu jāizvēlas viena populārākā metode, tā būtu ļoti vienkārša: pēc olu izvārīšanas nekavējoties pārlikt tās pēc iespējas aukstākā ūdenī.

Vieni rakstīja, ka karsto ūdeni vienkārši nolej un katlu uzreiz piepilda ar aukstu. Citi olas pārliek atsevišķā bļodā un dažas minūtes patur zem tekoša ūdens. Vēl citi pēc dažām minūtēm aukstajā ūdenī viegli sasit čaumalu un tikai tad sāk lobīt.

„Likt verdošā ūdenī, bet izvārītas ielikt aukstā“, – tā savu paņēmienu īsi raksturoja viena diskusijas dalībniece. Cita komentētāja rakstīja, ka izvārītās olas vajagot sasist vēl ūdenī un tikai tad atstāt atdzist – it kā tādējādi ūdens nokļūst zem čaumalas un vēlāk to noņemt ir vienkāršāk.

Daži cilvēki šo metodi vēl vairāk pilnveidojuši. Viņi ne tikai aplej olas ar aukstu ūdeni, bet pēc dažām minūtēm arī viegli „paripina“, lai visa čaumala saplaisātu sīkos gabaliņos. Tad lobīšanu sāk no olas strupākā gala.

Tieši strupo galu komentāros pieminēja ne viens vien cilvēks. „Sāciet lobīt no strupā gala“, – ieteica kāda sieviete.

Otra nometne saka: olas jāliek tikai jau verdošā ūdenī

Diskusijā izcēlās arī otra ļoti populāra metode. Daļa cilvēku apgalvoja, ka svarīgi ir ne tikai tas, ko darāt ar olu pēc tās izvārīšanas, bet arī kā sākat to vārīt.

Vieni olas liek katlā, aplej ar aukstu ūdeni un tikai tad karsē. Taču otra grupa apgalvoja, ka rīkojas pilnīgi pretēji – ūdenim vispirms jāuzvārās, bet olas tajā uzmanīgi nolaiž ar karoti.

„Kad ūdens uzvārās, tad ielieciet olas, vienmēr labi lobās“, – rakstīja viena komentētāja. Vēl viena sieviete sacīja, ka dara praktiski to pašu: olas liek verdošā ūdenī, izvārītas aplej ar aukstu, un, kad tās atdzisušas, lobīšana vairs nesagādā problēmas.

Bija arī starpvarianti. Viena komentētāja pirms vārīšanas olas aptuveni piecas minūtes patur siltākā ūdenī, tikai pēc tam liek vārīties, bet pēc vārīšanas atkal aplej ar aukstu ūdeni. Viņasprāt, šādā veidā olas „nolobās pasakaini“.

Citi uzsvēra istabas temperatūru – it kā olas būtu labāk laikus izņemt no ledusskapja, nevis pilnīgi aukstas mest tieši verdošā ūdenī. Tomēr komentāros bija arī cilvēki, kuri sacīja, ka gadiem ilgi vāra olas tieši no ledusskapja un gandrīz nekādu problēmu viņiem nav. Citiem vārdiem sakot, viena noteikuma, par kuru šeit visi būtu vienisprātis, nav.

Soda, sāls, caurumiņš čaumalā un pat tējkarote katlā

Kad diskusijā parādījās jautājums, ko vēl varētu izmēģināt, sākās īsta tautas virtuves knifu parāde.

Vieni ūdenim pievieno sodu. Citi – sāli. Vēl citi pievieno abus produktus kopā un apgalvo, ka rezultāts vienmēr ir labs. Kāda sieviete rakstīja, ka viņai vislabāk palīdzējusi tieši tējkarote sodas, taču izvārītās olas viņa, atšķirībā no daudziem citiem, aukstā ūdenī nemaz neliek.

Vēl viens bieži pieminēts paņēmiens – pirms vārīšanas olas strupajā galā ar adatu vai asu nazīti izveidot pavisam mazu caurumiņu. Daži cilvēki apgalvoja, ka olu nevis caurdur, bet ļoti uzmanīgi ieplēš tās resnāko galu un tikai tad vāra.

Un tad parādījās pats dīvainākais knifs – katlā kopā ar olām iemest parastu tējkaroti. Vairāki komentētāji apgalvoja, ka tieši tā olas nolobās vieglāk. Kāds cilvēks pat rakstīja, ka tad čaumala nolobās gandrīz pa pusei vienā gabalā.

Diskusijā netrūka arī humora. Kādam komentētājam visa padomu lavīna šķita tik nopietna, ka viņš ierosināja olas „vārīt kopā ar vistu“. Cits aizgāja vēl tālāk – ieteica tās vārīt konjakā un ostīt tvaikus, līdz „olas nolobīsies pašas“.

Tomēr viena atbilde komentāros atkārtojās atkal un atkal

Izlasot visu diskusiju, redzams, ka cilvēkiem ir desmitiem savu paņēmienu. Viens nekad nevāra bez sāls, cits zvēr pie sodas, trešais – caurdurot čaumalu, ceturtais – pie verdoša ūdens.

Tomēr viena doma atkārtojās biežāk par visām pārējām: ļoti svaigas olas ir grūtāk nolobīt. Daži komentētāji apgalvoja, ka olu, kas paredzēta cietai vārīšanai, vajagot paturēt vismaz nedēļu vai pat 10 dienas. „Svaiga ola arī nelobīsies. Lai lobītos – tai jābūt pastāvējušai vismaz nedēļu vai 10 dienas“, – rakstīja viens diskusijas dalībnieks.

Citi nebija tik kategoriski un apgalvoja, ka lieliski noloba pat svaigas olas, ja vien uzreiz pēc vārīšanas tās labi atdzesē un čaumalu sadrupina vēl ūdenī. Viena komentētāja pat rakstīja, ka šo paņēmienu atklājusi pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem ar sāli un tagad viņai vairs nav problēmu.

Tātad no visas lietuviešu diskusijas var paņemt līdzi ļoti vienkāršu praktisku plānu. Ja vēlaties cieti vārītas olas, kuras būtu vieglāk nolobīt, neķerieties pie pašām svaigākajām, pēc izvārīšanas uzreiz labi atdzesējiet tās, bet čaumalu viegli sadrupiniet, kamēr ola vēl atrodas ūdenī. Un, ja arī tas nepalīdzēs – komentētājiem vēl ir soda, adata, tējkarote un galējā gadījumā pat vista.

Dažkārt labākie virtuves strīdi sākas ar pašām vienkāršākajām lietām. Šajā gadījumā – ar vienu olu, kura spītīgi negribēja lobīties.