2499 eiro vietā samaksāja tikai 129: domāja, ka apmānījis pašapkalpošanās kasi, bet pēc dažām dienām pie durvīm pieklauvēja policija

2499 eiro vērtais televizors kļuva par pierādījumu

Ierodoties amatpersonām, televizors tika atrasts Toma mājās.

Tas jau bija izsaiņots, pievienots un tika lietots.

Toms vēl mēģināja skaidrot, ka domājis – saņēmis īpašu atlaidi. Taču izmeklēšanas materiālos parādījās viena neērta detaļa – pirms pirkuma viņš bija sarunājies ar konsultantu un interesējies tieši par šā televizora cenu.

Tāpēc apgalvojums, ka cilvēks no sirds domājis – televizors, kas maksā 2499 eiro, pēkšņi maksā 129 eiro, izklausījās arvien mazāk pārliecinoši.

Televizors tika izņemts kā izmeklēšanai nozīmīgs priekšmets.

Toms izgāja no policijas ēkas jau bez iepriekšējās pašpārliecinātības.

Vēl pirms nedēļas viņš draugiem stāstīja, kā „apgājis sistēmu“.

Tagad šī pati sistēma bija uzkrājusi datus, kas veda tieši pie viņa.

Lieta nonāca tiesā

Izmeklēšana nebeidzās tikai ar televizora atdošanu.

Pēc materiālu apkopošanas lieta tika nodota tālāk, un pēc kāda laika Toms saņēma dokumentus, kurus viņš noteikti negribēja redzēt.

Viņš kļuva par apsūdzēto.

Tiesā vairs nebija svarīgi, ka kase pieņēma maksājumu un izdrukāja čeku. Būtiskais jautājums bija cits – vai Toms apzināti centās iegādāties daudz dārgāku preci, samaksājot par to vairākas reizes mazāku summu, un vai tam tika apzināti izmantoti viltoti preces identifikācijas dati.

Toms, sēžot apsūdzēto solā, izskatījās pavisam citādi nekā tajā sestdienā pie pašapkalpošanās kases.

Vairs nebija smaida.

Vairs nebija joku par „sistēmas apmānīšanu“.

Priekšā bija tiesnesis, blakus – lietas dokumenti, bet viņa paša dažu minūšu „triks“ veikalā tagad bija sadalīts videomateriālos, maksājumu datos, preču uzskaitē un liecinieku liecībās.

Prokurora pozīcija bija vienkārša: tā nebija nejauši pārāk maza kases uzrādītā summa. Cilvēks zināja preces patieso vērtību un centās par to samaksāt krietni mazāk.

Toms turējās pie savas versijas, ka neko nav nozadzis, jo naudu samaksājis.

Taču pats fakts, ka kāda summa ir samaksāta, pats par sevi vēl nenozīmē, ka likumīgi ir iegādāta tieši tā prece, kas maksā vairākas vai vairākus desmitus reižu dārgāk.

„Ietaupīju 2370 eiro“ pārvērtās krimināllietas numurā

Toma lielākā kļūda nebija tā, ka viņš pārvērtēja pašapkalpošanās kasi.

Viņš pārvērtēja savu anonimitāti.

Mūsdienu veikalā dārga prece vienkārši nepazūd no plaukta. Tās aprite tiek reģistrēta. Kase zina, kāda operācija veikta. Videokameras zina, kas stāvēja pie aparāta. Banka zina, ar kādu karti veikts norēķins.

Un, kad gandrīz 2500 eiro vērtīgs priekšmets no veikala aizbrauc par 129 eiro, šāda starpība var izrādīties pietiekami liela, lai kāds sāktu noskaidrot apstākļus.

Toms par to aizdomājās tikai tad, kad jau bija par vēlu.

Viņa draugi vēl kādu laiku atcerējās fotogrāfiju, ko viņš bija nosūtījis pirmajā vakarā: milzīgs televizors pie sienas un komentārs par to, cik maz viņš par to samaksājis.

Vēlāk smiekli pazuda.

Jo 2370 eiro, ko cilvēks cerēja „ietaupīt“, galu galā pārvērtās policijas izmeklēšanā, izņemtā televizorā, advokātā un vietā apsūdzēto solā.

Tas viss dažu minūšu dēļ pie pašapkalpošanās kases.

Un, iespējams, sāpīgākā šā stāsta daļa bija tā, ka Toms līdz pat pēdējam brīdim bija pārliecināts, ka izdarījis kaut ko ļoti gudru.

Kad viņš izgāja no veikala ar 2499 eiro vērtu televizoru, par kuru bija samaksājis 129 eiro, viņš domāja, ka apmānījis sistēmu. Pēc dažām nedēļām tiesā noskaidrojās, ka sistēma visu laiku bija uzkrājusi par viņu liecinošas pēdas.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!