Pēc piecpadsmit laulības gadiem vīrs vēlas zemesgabalu laukos, sieva izvēlas pilsētas ērtības

– Šeit varētu būt vieta terasei, – Māris teica, ar kāju noslaukot no zāles pērnā gada lapas. – Bet tur, pie ābeles, varētu stāvēt maza mājiņa.

Ieva stāvēja uz bedraina grantsceļa baltās sporta kurpēs, kas dažu minūšu laikā kļuva pelēkas. Aiz viņas rūca automašīna – Māris bija atstājis ieslēgtu apsildi. Aprīļa sākums, vējš, mitra zeme. No blakus pagalma reja suns, lai gan to nevarēja redzēt.

– Bet kur es te no rītiem nopirkšu pienu? – viņa jautāja.

Māris iesmējās, bet kaut kā īsi.

– Ieva, te nav pasaules mala. Līdz pilsētiņai ir divpadsmit minūtes.

– Divpadsmit minūtes, ja ceļš ir sauss. Un ja nav jāved bērns uz pulciņu, – viņa paskatījās uz risēm. – Novembrī te droši vien izskatās pavisam citādi.

Viņi bija precējušies piecpadsmit gadus. Mārim bija četrdesmit divi gadi, viņš strādāja būvmateriālu uzņēmumā un pēdējā laikā arvien atgriezās mājās ar jaunām idejām: siltumnīcu, lietusūdens mucu, malkas šķūnīti, lai nebūtu viss jātur kaut kā. Ievai bija četrdesmit. Viņa strādāja zobārstniecības klīnikas reģistratūrā. Viņai patika, ka no dzīvokļa līdz darbam var aiziet divdesmit minūtēs, bet līdz meitas Gabrielas ģimnāzijai – septiņās. Sestdienās viņa nokāpa lejā uz maiznīcu pēc kafijas un smalkmaizītes. Māris visu laiku pukojās, ka tur cenas esot kā lidostā.

Zemesgabala sludinājumu viņš atrada kādu vakaru, kad Ieva virtuvē mizīja kartupeļus. Viņš apsēdās viņai pretī un telefonā atvēra fotogrāfijas.

– Skaties. Astoņi āri, veci augļu koki, apkārt mežs. Un cena, šķiet, normāla.

– Kam mums tas vajadzīgs? – Ieva pat nepacēla acis.

– Nevis „kam mums tas vajadzīgs“, bet kāpēc ne. Esmu noguris no kastēm uz balkona, no kaimiņa urbja svētdienās. Gribas savu vietu.

Toreiz viņa teica, ka parunās vēlāk. Pēc tam šis „vēlāk“ sāka atkārtoties. Māris sūtīja saites uz dārza mājiņām, Ieva atbildēja: „skaisti“. Viņš vakaros kaut ko zīmēja rūtiņu blociņā, bet viņa ieslēdza seriālu skaļāk. Uz galda gulēja rēķini, Gabrielas sprādzītes, viņa blociņš – un tas pats neapspriestais jautājums.

Zemesgabals patiešām nebija slikts. Uz tā stāvēja šķība koka būda ar sarūsējušu skārda jumtu. Pie žoga mētājās plastmasas bērnu lāpstiņa, kas, droši vien, jau sen bija aizmirsta. Aiz žoga – lauks, tālāk meža josla. Māris staigāja platiem soļiem, ar acīm mērot, kur varētu novietot automašīnu un kur būtu dārzs.

Ieva neiedomājās ābeles. Viņa iztēlojās oktobra vakaru pēc darba, kad būtu jābrauc pārbaudīt, vai logi ir aizvērti. Gabrielu, sešpadsmitgadīgu, sarauktu pieri sēžam aizmugurējā sēdeklī un sakām: „Es te noteikti nedzīvošu.“ Gumijas zābakus pie durvīm, neizvestus atkritumus, strīdus par to, kam vajadzēja nopļaut zāli.

– Tu jau esi izlēmis, – viņa teica, kad Māris piegāja pie automašīnas.

Pēc piecpadsmit laulības gadiem vīrs vēlas zemesgabalu laukos, sieva izvēlas pilsētas ērtībasAttēls: Pexels / Jim Richter

– Neesmu izlēmis. Tāpēc jau paņēmu tevi līdzi.

– Paņēmi līdzi, lai parādītu to, ko jau esi izlēmis.

Viņš aizvēra bagāžnieku stiprāk. Tajā nebija nekā, tikai salokāms iepirkumu grozs un veca logu tīrīšanas līdzekļa pudele.

– Ko tad tu gribi, Ieva? Lai viss vienmēr būtu ērti? Lai lifts darbotos, veikals būtu tepat zem deguna un nekas nebūtu jādara?

Viņa uzreiz sajuta, ka varētu asi atbildēt. Atgādināt, kura piecpadsmit gadus atceras ārsta apmeklējumus, skolas sapulces un sviestu ledusskapī. Bet viņa tikai aizslēdza automašīnas durvis, lai gan vēl negrasījās braukt.

– Jā, man patīk, kad ir ērti, – viņa klusāk teica. – Jo man tāpat visa kā ir pietiekami.

Atpakaļceļā Māris gandrīz nerunāja. Radio krakšķēja, sakari visu laiku pazuda. Pie degvielas uzpildes stacijas viņš apstājās pēc kafijas. Ieva palika automašīnā un caur stiklu redzēja, kā viņš ilgi spiež automāta pogas, pēc tam paņem divas krūzes.

Mājās Gabriela, apskāvusi spilvenu, sēdēja uz dīvāna un gatavoja vēstures prezentāciju.

– Nu, kāds ir jūsu lauku īpašums? – viņa jautāja, nenovēršot acis no datora.

– Tētis grib ābolus, mamma grib „Wolt“, – Māris teica, nolikdams kafiju uz galda.

– Es gribu normālu internetu, – Gabriela pacēla uzaci. – Bet vispār man vienalga.

Šis viņas „vienalga“ Ievu nokaitināja vairāk, nekā vajadzēja. Viņa aizgāja uz virtuvi, izvilka no skapīša ieplaisājušu krūzi, kuru visu laiku bija solījusi izmest, un ielēja sev ūdeni. Atgriežoties viņa ieraudzīja, ka Māris joprojām stāv gaitenī, nenovilcis jaku.

Tajā vakarā viņi neko neatrisināja. Māris ielika blociņu atvilktnē, bet sludinājumu telefonā neizdzēsa. Ieva nepateica, ka viņai patika lauks aiz žoga un klusums. Viņai vienkārši nebija skaidrs, cik daudz laika, nervu un naudas šis klusums maksātu.

Pēc nedēļas Māris ierosināja apskatīt citu variantu – mazāku dārza mājiņu tuvāk pilsētai. Ieva uzreiz neatbildēja. Viņa tikai pajautāja, vai līdz tai ir normāls piebraucamais ceļš. Māris teica, ka būs jāaizbrauc apskatīties.

Zemesgabals ar veco ābeli varbūt tiks pārdots kādam citam. Viņu dzīvoklī kaimiņš joprojām reizēm urbj. Bet par mājiņu viņi pagaidām runā piesardzīgāk nekā iepriekš.