Pirmo reizi pēc ilgāka pārtraukuma devos uz darba interviju: viens jautājums mani pilnībā izsita no līdzsvara

Uz šo darba interviju devos ar tādu sajūtu, kādu droši vien sapratīs ikviens, kurš kaut reizi uz ilgāku laiku ir izkritis no ierastā ritma. Šķiet, it kā tu atkal dotos uz eksāmenu, lai gan esi pieaudzis cilvēks ar pieredzi, atbildību un dzīvesstāstu. No rīta pārģērbos trīs reizes. Viens krekls šķita pārāk formāls, cits — pārāk vienkāršs, beigās izvēlējos to, kurā vismaz bija iespējams elpot. Somā man bija CV kopija, piezīmju grāmatiņa, pildspalva un tā dīvainā cerība, ka varbūt beidzot viss izkustēsies.

Pēc ilgāka pārtraukuma darba meklēšana nav tikai darba meklēšana. Tas ir mēģinājums pierādīt sev, ka joprojām esi vajadzīga. Ka tava pieredze nekur nav pazudusi. Ka pārtraukums dzīvē nenozīmē, ka kāds tevi ir izsvītrojis no normālo cilvēku saraksta. Tāpēc, kad mani uzaicināja uz interviju, es ļoti rūpīgi gatavojos. Izlasīju par uzņēmumu, apskatīju tā darbību, domās atkārtoju atbildes uz ierastajiem jautājumiem: kāpēc vēlaties šo amatu, kādas ir jūsu stiprās puses, ko pēdējā laikā esat darījusi.

Tikai vienam jautājumam es nebiju sagatavojusies.

Intervija sākās normāli. Kabinets bija gaišs, pie galda sēdēja divi cilvēki. Sākumā viss šķita lietišķi: pieredze, grafiks, pienākumi, iepriekšējais darbs. Es jau biju sākusi atslābt. Un tad viena no sarunas dalībniecēm, it kā vaicātu par kafiju ar pienu, pēkšņi sacīja: „Vai jums ir bērni? Vai plānojat tādus?”

Uz mirkli pat aizmirsu, kāpēc esmu atnākusi

Kad izskanēja šis jautājums, iekšēji šķita, ka kaut kas sastingst. Ne tāpēc, ka man nebūtu atbildes. Bet tāpēc, ka pēkšņi vairs nejutos kā amata kandidāte, bet gan kā cilvēks, kuru vērtē pēc viņa privātās dzīves. It kā mana kompetence, pieredze, vēlme strādāt un spēja mācīties būtu nobīdītas malā, bet svarīgākais kļūtu tas, vai es kādreiz varētu laist pasaulē bērnu.

Pirmais impulss bija atbildēt automātiski. Tā taču mēs bieži darām, kad apmulstam: vēlamies būt pieklājīgi, neradīt spriedzi, neizskatīties „sarežģīti”. Bet kaut kur dziļi sajutu, ka tas nav jautājums, uz kuru man būtu jāatbild. Ne darba intervijā. Ne cilvēkiem, kuri vēl pat nezina, kā es strādāju.

Es mierīgi sacīju: „Es vēlētos runāt par savu pieredzi un iespējām veikt šo darbu. Mani ģimenes plāni nav saistīti ar amata pienākumiem.”

Kabinets uz brīdi kļuva neērts. Viens cilvēks nolaida acis uz dokumentiem, otra sarunas dalībniece pasmaidīja tā, it kā es būtu pateikusi kaut ko pārāk drosmīgu. Tad sekoja skaidrojums: „Mēs tikai vēlamies zināt, vai neradīsies problēmas ar grafiku.” Un tad man kļuva vēl skaidrāks — par grafiku taču var pajautāt tieši. Vai varat strādāt šādā laikā? Vai vajadzības gadījumā varat doties komandējumos? Vai jums der darbs nedēļas nogalēs? Lai to noskaidrotu, nav jāvaicā par bērniem.

Šādi jautājumi nav nevainīgi

Atgriezusies mājās, ilgi domāju, vai nebiju reaģējusi pārāk jūtīgi. Varbūt viņi vienkārši „tāpat vien pajautāja”? Varbūt darba devējiem tas ir ierasts? Varbūt vajadzēja norīt aizvainojumu un atbildēt? Bet, jo vairāk par to domāju, jo skaidrāk sapratu: tieši tā arī sākas problēma. Kad neērtus jautājumus pasniedz kā vienkāršu ziņkārību, cilvēks pats sāk šaubīties, vai viņam ir tiesības novilkt robežu.

Darba intervijā darba devējam ir svarīgi zināt to, kas saistīts ar darbu: vai kandidātam ir nepieciešamā kvalifikācija, vai viņš spēj veikt pienākumus, vai viņam der darba laiks, vai viņš ir gatavs konkrētajām funkcijām. Taču jautājumi par bērniem, ģimenes stāvokli vai plāniem veidot ģimeni var liecināt par diskrimināciju, ja pēc tā tiek lemts, vai cilvēks ir piemērots darbam. Vienlīdzīgu iespēju kontroliera dienests ir pievērsis uzmanību tam, ka darba devēji mazu bērnu esamību joprojām dažkārt saista ar risku darba ražīgumam, lai gan šāda attieksme rada jautājumus par vienlīdzīgām iespējām.

Arī Valsts darba inspekcija uzsver, ka darba devējam jāpiemēro vienādi atlases kritēriji, bet vērtējumam jābūt saistītam ar darbinieka kvalifikāciju, spējām un darba funkcijām, nevis ar viņa personīgās dzīves apstākļiem.

Man visvairāk iespiedās atmiņā nevis pats jautājums, bet tas, ko tas atklāj. Ja vēl pirms pieņemšanas darbā cilvēku vērtē caur prizmu „kas būs, ja bērns saslims?” vai „kas būs, ja jūs dosieties grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā?”, kāda atmosfēra viņu sagaidīs vēlāk? Vai katrs lūgums izlaist pie ārsta tiks uztverts ar aizdomām? Vai katrs personīgās dzīves posms kļūs par vainas izjūtas avotu?

Kā atbildēt, ja jums tā pajautā?

Tagad, ja šāda situācija atkārtotos, es droši vien atbildētu vēl stingrāk. Nav obligāti jā dusmojas, jāaizcērt durvis vai jālasa lekcija. Dažkārt pietiek mierīgi atgriezt sarunu pie darba. Piemēram: „Es saprotu, ka jums ir svarīga uzticamība un darba grafiks. Varu apstiprināt, ka man ir piemēroti norādītie darba apstākļi.” Vai arī: „Šis jautājums ir saistīts ar manu privāto dzīvi, tāpēc es to nekomentēšu. Labprāt atbildēšu par savu pieredzi un iespējām veikt šo darbu.”

Ja darba devējs patiešām vēlas noskaidrot praktiskus jautājumus, ar šādu atbildi vajadzētu pietikt. Ja nepietiek, tas jau ir signāls ne tikai par jautājumu, bet arī par pašu darbavietu. Jo cieņa pret cilvēku sākas nevis ar līguma parakstīšanu, bet ar pirmo sarunu.

Pēc šīs intervijas darba piedāvājumu nesaņēmu. Varbūt manas pieredzes dēļ, varbūt konkurences dēļ, bet varbūt tā viena atbildes dēļ. Es precīzi nezinu. Taču dīvainākais ir tas, ka es to nenožēloju. No kabineta izgāju apjukusi, bet ne salauzta. Tieši pretēji — pirmo reizi ilgā laikā sajutu, ka varu ne tikai lūgt, lai mani pieņem darbā, bet arī pati izvēlēties, kur vēlos strādāt.

Darba intervija nav pratināšana par personīgo dzīvi. Tā ir tikšanās, kurā abas puses izvērtē, vai spēj sadarboties. Un, ja cilvēkam jautā nevis par viņa spējām, bet par to, vai viņam ir bērni vai vai viņš plāno tādus, ir vērts kaut uz brīdi apstāties. Jo dažkārt viens jautājums par darba devēju pasaka vairāk nekā visa skaisti sagatavotā uzņēmuma prezentācija.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!