38 gadus vecā Monika gadiem ilgi gaidīja, kad zaudēs svaru un beidzot sāks dzīvot – kādu dienu viņa saprata, cik daudz tādēļ ir zaudējusi
Monikai ilgu laiku bija viens teikums, ar kuru viņa it kā atlika savu dzīvi uz nākotni: „Kad zaudēšu svaru.“
Kad zaudēs svaru, viņa nopirks skaistāku kleitu. Kad zaudēs svaru, brauks ar draudzenēm pie jūras un nesēdēs, ietinusies dvielī. Kad zaudēs svaru, beidzot ļaus sevi fotografēt visā augumā. Varbūt pat pieteiksies deju nodarbībām, par kurām kopš jaunības klusi sapņoja.
Gadi gāja, bet tā nākotnes Monika tā arī neatnāca.
Sasniedzot 38 gadu vecumu, kādā sestdienas rītā viņa atvēra savu skapi un negaidīti saprata, ka tajā karājas nevis drēbes – tur karājās atliktā dzīve.
Skapis bija pilns ar lietām „citai Monikai“
Monika strādāja par grāmatvedi, viņai bija draudzenes, viņa labi sapratās ar kolēģiem, mīlēja teātri, grāmatas un īsus ceļojumus. No malas viņas dzīvē nekā slikta nebija. Tomēr viņa gandrīz pastāvīgi juta, ka vēl nav tāda, kādai vajadzētu būt.
Skapja galā karājās tumši zaļa kleita, ko viņa bija nopirkusi pirms četriem gadiem. Tā bija par mazu.
Monika, to pērkot, nemaz nebija noskumusi. Gluži pretēji – kleitai bija jākļūst par motivāciju.
„Pēc dažiem mēnešiem es tajā noteikti ielīdīšu,“ viņa toreiz sev sacīja.
Blakus karājās vēl vairākas līdzīgas drēbes.
Džinsi.
Žakete.
Vasaras kleita ar atvērtu muguru.
Visas bija paredzētas nevis viņai tagad – bet viņai nākotnē.
Viņa nepamanīja, kā sāka atteikties no lietām nevis naudas vai laika trūkuma dēļ
Kad draudzenes aicināja uz SPA, Monika bieži atrada iemeslu nebraukt.
Kad kolēģes pēc darba devās uz baseinu, viņa teica, ka viņai nepatīk peldēt.
Kad māsa ierosināja vasarā kopā doties uz Grieķiju, Monika atteicās. Viņa teica, ka tas ir pārāk dārgi un pārāk karsti. Patiesībā viņa negribēja vilkt peldkostīmu.
Kādu reizi draudzene uzaicināja viņu uz savām kāzām un ierosināja visām tuvākajām sievietēm saposties košākās kleitās. Monika nopirka melnu, brīvu apģērbu un gandrīz visās fotogrāfijās centās nostāties aizmugurē.
Vēlāk, ieraudzījusi kāzu fotogrāfijas, viņa vispirms neskatījās uz līgavu. Viņa skatījās uz sevi un meklēja rakursus, kuros izskatījās „slikti“.
Šodien Monikai visvairāk sāp atcerēties nevis to, ka tolaik viņai nepatika savs ķermenis – vissāpīgākais ir tas, cik daudz mirkļu viņa pavadīja, vērojot sevi no malas, nevis vienkārši esot tajos.
Kādu dienu viņu apturēja vienkāršs draudzenes teikums
Lūzums notika pavisam nedramatiski. Monikas draudzene Rūta ierosināja nedēļas nogalē kopā aizbraukt uz jūrmalu. Monika automātiski atbildēja: „Varbūt nākamvasar. Es gribu mazliet „sakārtot“ sevi.“
Rūta kādu brīdi klusēja, tad jautāja: „Bet ja arī nākamvasar tu nebūsi tāda, kāda vēlies būt? Vēl gadu nebrauksi?“
Monika mēģināja pajokot, taču draudzene nesmējās: „Tu tā runā jau varbūt desmit gadus.“
Šis teikums iestrēga prātā. Ne tāpēc, ka Monika nekad par to nebūtu domājusi, bet tāpēc, ka pirmo reizi viņa izdzirdēja un saprata, kā viņas dzīve izskatās no malas.
Tajā nedēļas nogalē viņa sāka skaitīt nevis kilogramus
Atgriezusies mājās, Monika atvēra drēbju skapi. Viņa izvilka zaļo kleitu. Tad džinsus. Tad vēl vienus svārkus, kas bija nopirkti ar domu „kad notievēšu“.
Uz gultas viņa sakrāva veselu drēbju kaudzi. Un pēkšņi sajuta nevis motivāciju. Dusmas.
Viņa sāka atcerēties, cik reižu sev kaut ko bija aizliegusi. Nebija devusies vienā no ceļojumiem. Nebija gājusi uz pludmali ar draudzenēm. Nebija pieteikusies dejām. Izvairījās no fotogrāfijām… Savā 35. dzimšanas dienā viņa atteicās no fotosesijas, ko māsa vēlējās viņai uzdāvināt.
Pat drēbes viņa bieži izvēlējās nevis pēc tā, kas viņai patīk, bet pēc tā, kas, viņasprāt, vislabāk viņu „paslēpj“.
Monika saprata, ka svars vairs nebija tikai jautājums par neapmierinātību ar ķermeni. Tas bija kļuvis par atļauju dzīvot. Un šo atļauju viņa pati sev pastāvīgi atlika.
Viņa ilgi ticēja, ka vispirms ir „jāsakārtojas“
Monika atceras, ka par svaru dzirdēja jau kopš pusaudža gadiem. Dažkārt tie bija nevainīgi komentāri:
„Tev vajag nomest tikai dažus kilogramus.“
„Tev ir ļoti skaista seja, kad notievēsi, izskatīsies pavisam lieliski.“
„Šī kleita ir skaista, bet varbūt šis modelis tev neder.“
Iespējams, neviens negribēja viņu sāpināt, tomēr gadu gaitā no šīm mazajām piezīmēm izveidojās viena liela doma: pašreizējā Monika ir pagaidu, bet īstā, labākā Monika parādīsies tad, kad viņas ķermenis mainīsies.
Tāpēc viņa visu laiku gaidīja. Problēma bija tā, ka dzīve kopā ar viņu negaidīja.
Pirmā lieta, ko viņa izdarīja, bija pavisam neliela
Monika neizmeta visas drēbes un nākamajā rītā nepamodās, pēkšņi iemīlējusi savu ķermeni. Arī šodien viņai ir dienas, kad, skatoties spogulī, viņa sev nepatīk. Tomēr tajā sestdienā viņa izdarīja vienu vienkāršu lietu – savāca drēbes, kas viņai neder TAGAD, un atdeva tās.
Tad viņa devās uz veikalu. Šoreiz viņa neizvēlējās apģērbu, uzdodot jautājumu: „Vai es izskatos slaidāka?“ Tā vietā viņa sev jautāja: „Vai man tas ir skaisti?“
Viņa nopirka koši zilu kleitu. Agrāk no šādas krāsas būtu izvairījusies…
Tajā pašā vakarā viņa nosūtīja Rūtai fotogrāfiju un jautāja: „Tad kad braucam pie jūras?“
Jūrmalā nenotika brīnums – un tieši tas bija vissvarīgākais
Pirmajā dienā pludmalē Monika joprojām jutās neērti. Apkārt viņa redzēja jaunākas, slaidākas sievietes. Viņa automātiski sāka salīdzināt sevi ar viņām.
Tomēr pēc tam viņa pamanīja vecāku sievieti, kura, smejoties, kopā ar mazmeitu skrēja ūdenī. Netālu sēdēja pāris, kas ēda sviestmaizes. Rūta gulēja saulē ar aizvērtām acīm. Un pēkšņi Monikai kļuva skaidrs, ka gandrīz neviens uz viņu neskatās – visi dzīvo savu dzīvi.
Viņa novilka vieglo jaciņu un devās peldēties. Vēlāk viņa teica, ka no malas šis mirklis, visticamāk, izskatījās pavisam nenozīmīgs, bet viņai pašai tas nozīmēja ļoti daudz. Ne tāpēc, ka tajā dienā viņa pēkšņi pieņēma ikvienu sava ķermeņa centimetru, bet tāpēc, ka pirmo reizi nolēma negaidīt, līdz varēs atļauties priecāties.
Viņa sāka saprast, cik lielu daļu dzīves bija pārvērtusi par atlīdzību
Pēc šī ceļojuma Monika pieteicās deju nodarbībām. Pirmā nodarbība bija neērta. Viņa jutās neveikla un nepārtraukti skatījās spogulī.
Pēc dažām nedēļām viņa sāka skatīties retāk.
Viņa arī sāka biežāk fotografēties. Ne tāpēc, ka viņai patiktu visas fotogrāfijas. Viņa vienkārši vairs negribēja kādu dienu saprast, ka no desmit savas dzīves gadiem viņai gandrīz nav fotogrāfiju, jo viņa vienmēr gaidīja „labāku izskatu“.
Kādu reizi mamma, ieraudzījusi viņas jauno fotogrāfiju, sacīja: „Tu šeit esi kaut kā mainījusies.“
Monika iesmējās: „Varbūt es vienkārši vairs necenšos paslēpties.“
Šodien viņa nenožēlo savu ķermeni
Monika nesaka, ka cilvēkam nav tiesību vēlēties mainīt savu svaru, sportot vai rūpēties par veselību. Viņas pašas atklājums bija pavisam cits – viņa saprata, ka dzīvei nevajadzētu būt balvai par sasniegtu skaitli uz svariem.
Jo vienmēr var atrast vēl vienu nosacījumu: kad zaudēšu svaru. Kad vairāk pelnīšu. Kad man būs vairāk laika. Kad izskatīšos labāk. Kad beidzot kļūšu par cilvēku, par kādu „ir vērts“ būt…
Monika pārāk ilgi ticēja, ka līdz tam ir jāgaida. Tagad viņas skapī vairs nav drēbju „citai Monikai“. Ir tikai tās, kuras viņa var uzvilkt šodien.
Un, kad viņa reizēm atkal pieķer sevi domājam: „Es to izdarīšu, kad…“, viņa cenšas šo teikumu apturēt, jo, sasniedzot 38 gadu vecumu, saprata vienu lietu, ko būtu gribējusi saprast krietni agrāk: dzīve nesākas tad, kad beidzot kļūstam apmierināti ar sevi. Tā notiek tagad – un, kamēr gaidām atļauju to dzīvot, daļa no tās vienkārši paiet garām.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?