50 gadus vecā Irena desmit gadus nestrādāja, jo aprūpēja tuvinieci – darba intervijā viņa izdzirdēja jautājumu, no kura visvairāk baidījās
Kad Irena apsēdās pretī diviem nepazīstamiem cilvēkiem nelielā biroja kabinetā, viņai šķita, ka viss norit diezgan labi. Viņa pastāstīja par savu iepriekšējo administratīvā darba pieredzi, atbildēja, kāpēc viņu ieinteresējis uzņēmuma piedāvājums, un pat vairākas reizes izdevās pajokot.
Tad personāla speciāliste nolaida skatienu uz viņas dzīves aprakstu. Tur bija vieta, ko Irena pati nevarēja nepamanīt – desmit gadu pārtraukums.
„Ko jūs darījāt visus šos gadus?“ – sieviete jautāja.
Irena zināja, ka šis jautājums noteikti tiks uzdots. Tomēr, to dzirdot skaļi, viņa uz dažām sekundēm apklusa.
Jo šos desmit gadus viņa nestrādāja. Vismaz ne tādu darbu, par kuru kāds būtu maksājis algu.
Kādu dienu viņas ierastā dzīve vienkārši apstājās
Līdz četrdesmit gadu vecumam Irena dzīvoja diezgan ierastu dzīvi. Viņa strādāja par administratori nelielā uzņēmumā, audzināja jau pusaudža vecumu sasniegušu dēlu, nedēļas nogalēs apciemoja mammu, viņai bija sava rutīna un plāni.
Tad viņas mamma piedzīvoja smagu insultu.
Pēc slimnīcas kļuva skaidrs, ka iepriekšējā dzīvē viņa vairs neatgriezīsies. Sievietei bija vajadzīga palīdzība piecelšanās, nomazgāšanās, apģērbšanās, ēdiena pagatavošanas un zāļu iedzeršanas laikā. Vēlāk parādījās arī atmiņas traucējumi.
Sākumā Irena cerēja, ka tas ir īslaicīgi.
Viņa paņēma atvaļinājumu.
Pēc tam – bezalgas atvaļinājumu.
Beigās aizgāja no darba.
„Es domāju – pusgads, gads, un mēs kaut kā tiksim galā,“ – viņa vēlāk atcerējās.
Tas „kaut kā“ ilga gandrīz desmit gadus.
Viņas dienas bija piepildītas, tikai dzīves aprakstā tas ietilpa vienā tukšā rindā
Irena cēlās sešos no rīta. Viņa pagatavoja mammai brokastis un iedeva zāles, palīdzēja nomazgāties, brauca uz aptieku, pierakstīja pie ārstiem, aizpildīja dokumentus un kārtoja mājas lietas.
Viņa zināja visus mammas izmeklējumu rezultātus, zāļu devas un ārstu uzvārdus. Mācēja saplānot dienu tā, lai paspētu gan uz poliklīniku, gan uz veikalu un atgrieztos mājās līdz nākamajai zāļu lietošanas reizei.
Taču, kad viņai jautāja, kur viņa strādā, viņa atbildēja: „Pašlaik nekur.“
Sākumā šie vārdi nekaitināja. Vēlāk tie sāka sāpēt.
Draudzenes runāja par paaugstinājumiem, kolektīviem, jaunām programmām un algām. Irena klausījās un juta, ka viņas pašas dzīve it kā būtu apstājusies – viņa rūpējās par cilvēku, kuru viena pašu atstāt nevarēja. Taču vienlaikus arvien vairāk baidījās no jautājuma: kas ar mani notiks, kad šis dzīves posms beigsies?
Kad mamma nomira, parādījās ne tikai skumjas, bet arī tukšums
Irenas mamma nomira pirms nedaudz vairāk nekā gada. Pirmajos mēnešos Irena gandrīz nedomāja par darbu. Pēc desmit gadiem, kad katra diena bija izkārtota atbilstoši otra cilvēka vajadzībām, pēkšņi parādījās stundas, kas nevienam nebija vajadzīgas.
No rītiem viņa pamodās un dažas sekundes klausījās, vai mamma nesauc. Tikai tad viņa atcerējās.
Ar laiku skumjām pievienojās satraukums par nākotni. Irenai bija piecdesmit gadu. Uzkrājumi nebija lieli, dēls jau dzīvoja atsevišķi, tāpēc bija jāsāk domāt par ienākumiem.
Viņa apsēdās pie datora un pirmo reizi daudzu gadu laikā atvēra savu veco dzīves aprakstu. Pēdējā darba pieredze bija beigusies pirms desmit gadiem…
Irena ilgi skatījās ekrānā.
„Šķita, ka tur bija rakstīts nevis tas, ka es aprūpēju mammu. Šķita, ka tur bija rakstīts: desmit gadus tu neko nedarīji,“ – viņa stāstīja.
Pirmie darba sludinājumi viņu tikai vēl vairāk nobiedēja
Irena sāka ar administratīvu darbu, ko pārzināja vislabāk.
Tomēr gandrīz katrā sludinājumā viņa atrada vārdus, kas viņai šķita sveši. Jaunas programmas, sistēmas, platformas. Prasības pēc angļu valodas zināšanām, kuru jaunībā gandrīz nebija.
Viņa vairākas reizes aizpildīja pieteikumu un to neizsūtīja.
Kādu vakaru dēls pajautāja, kāpēc viņa tik ilgi sēž pie datora.
Irena atzinās: „Es laikam vairs nevienam neesmu vajadzīga.“
Dēls tam nepiekrita un palīdzēja pārveidot viņas dzīves aprakstu. Tukšā desmitgades vietā viņi ierakstīja, ka šajā laikā Irena rūpējās par slimu ģimenes locekli.
Tas viņai šķita gandrīz pārāk drosmīgi, tomēr drīz vien pienāca uzaicinājums uz pirmo darba interviju.
Un tad atskanēja jautājums, kuru viņa gaidīja
Irena šim jautājumam bija sagatavojusies. Vismaz teorētiski.
„Ko jūs darījāt visus šos gadus?“
Uz dažām sekundēm viņa apjuka. Pēc tam atbildēja: „Aprūpēju mammu pēc insulta.“
Kabinetā iestājās īss klusums. Irena sajuta vēlmi taisnoties. Paskaidrot, ka izvēles gandrīz nebija. Ka tolaik viņa nevarēja atstāt mammu. Ka viņa nav cilvēks, kurš vienkārši negribēja strādāt…
Taču viņa apstājās. Un pirmo reizi par šiem gadiem pastāstīja citādi: „Es patiešām nebiju darba tirgū. Bet es nevaru teikt, ka neko nedarīju. Es organizēju vizītes, kārtoju dokumentus un zāles, sazinājos ar ārstiem un iestādēm, gandrīz katru dienu risināju problēmas. Tikai par to es nesaņēmu algu.“
Viens no intervijā piedalījušajiem vadītājiem pamāja. Pēc tam jautāja: „Vai jūs nebaidāties, ka pēc tik ilga pārtraukuma būs grūti atgriezties darba ritmā?“
Arī no šī jautājuma Irena baidījās, taču tagad bija vieglāk.
„Baidos,“ – viņa atbildēja. – „Bet domāju, ka tas nav iemesls nemēģināt.“
Šo darbu viņa nedabūja
Pēc dažām dienām Irena saņēma pieklājīgu vēstuli – tika izvēlēts cits kandidāts.
Pirmajā vakarā viņa ļoti noskuma. Visas iepriekšējās bailes atgriezās gandrīz acumirklī: pārāk veca, pārāk ilgs pārtraukums, pārāk maz mūsdienīgu prasmju.
Tomēr nākamajā rītā notika tas, ko viņa pati nebija gaidījusi – viņa vēlreiz atvēra darba sludinājumu lapu.
Pirmā intervija, lai arī nebeidzās ar darba iegūšanu, izdarīja ko svarīgu – Irena saprata, ka var sēdēt pretī darba devējam un neatvainoties par šiem desmit gadiem.
Viņa sāka apgūt vienu no visbiežāk sludinājumos minētajām datorprogrammām. Pieteicās īsiem kursiem. Izsūtīja vairāk dzīves aprakstu.
Pēc dažiem mēnešiem viņu uzaicināja uz citu interviju. Šoreiz viņa pati pastāstīja par desmit gadu pārtraukumu, negaidot jautājumu.
Otrajā intervijā viņa vairs nejutās kā cilvēks, kuram jātaisnojas
Darbs bija nelielā pakalpojumu uzņēmumā. Bija jāpieņem klientu zvani, jākārto pasūtījumi un dokumenti.
Vadītāja pajautāja, vai Irena ir gatava iemācīties strādāt ar jaunu sistēmu.
„Ja jūs parādīsiet – es iemācīšos,“ – viņa atbildēja.
Pēc nedēļas viņai piezvanīja un piedāvāja darbu.
Pirmajās dienās Irena atgriezās mājās pilnīgi izsmelta. Viņai vajadzēja pierakstīt lietas, ko jaunākie kolēģi saprata uzreiz. Vairākas reizes viņa kļūdījās.
Taču pēc mēneša viņai vairs nevajadzēja katru reizi skatīties pierakstos.
Pēc trim mēnešiem viena kolēģe lūdza viņai pašai parādīt, kā atrisināt klienta problēmu. Tajā vakarā Irena, dodoties mājās, ilgi par to domāja.
Tikai tagad viņa saprot, ka šie desmit gadi nebija „tukši“
Irena nesaka, ka aprūpe viņai būtu devusi brīnumainas profesionālās prasmes. Viņa lieliski saprot, ka darba tirgū desmit gadu laikā daudz kas ir mainījies un daudzas lietas viņai nācās apgūt no jauna.
Tomēr šodien viņa vairs neuzlūko tukšumu savā dzīves aprakstā kā apkaunojošu robu. Šos gadus viņa dzīvoja, rūpējoties par cilvēku, kurš bez viņas palīdzības diez vai būtu varējis dzīvot savās mājās.
Jā, tam bija sava cena – viņa zaudēja daļu karjeras, ienākumu un pašapziņas, kā arī ilgu laiku jutās it kā „izkritusi“ no dzīves. Taču Irena vairs nevēlas teikt, ka desmit gadus „neko nedarīja“.
Sasniedzot piecdesmit gadu vecumu, viņa saprata, ka cilvēka vērtība nesākas ar darba līgumu un nebeidzas tad, kad dzīves apstākļi uz kādu laiku izstumj viņu no darba tirgus.
Un no jautājuma, no kura pirms pirmās darba intervijas viņa baidījās visvairāk, šodien viņa vairs nebaidītos. Ja kāds atkal jautātu, ko viņa darīja šos desmit gadus, Irena vienkārši atbildētu: „Es rūpējos par savu mammu. Bet tagad esmu gatava parūpēties arī par savu dzīvi.“
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?