Visi Simonu uzskata par gādīgu divu bērnu māti, taču 37 gadus vecā sieviete slēpj patiesību, ko neuzdrošinās pateikt pat vīram

No malas Simonas dzīvē nav nekā tāda, kas liktu nojaust, ka viņa sevī nēsā lielu noslēpumu. Viņai ir 37 gadi, viņa strādā par kosmetoloģi, ir precējusies un audzina divus bērnus – četrpadsmit gadus vecu dēlu un deviņus gadus vecu meitu. No rītiem mājās visi steidzas uz skolu un darbu, vakaros tiek gatavotas vakariņas, pārbaudīti mājasdarbi, apspriesti pulciņi un nedēļas nogales plāni.

Simona parūpējas, lai bērniem nekā netrūktu. Viņa zina, kad dēlam ir kontroldarbs, kad meitai vajadzīgi jauni sporta apavi, atceras ārstu apmeklējumus, dzimšanas dienas un skolas pasākumus. Apkārtējie viņu uzskata par gādīgu māti.

Tomēr ir viena patiesība, ko viņa nekad nav teikusi ne draudzenēm, ne tuviniekiem, ne savam vīram.

Simona nekad nav gribējusi bērnus.

Viņa mīl savus bērnus. Viņai būtu ļoti sāpīgi, ja ar viņiem kaut kas notiktu, un viņa viņu dēļ darītu ļoti daudz. Taču, ja viņa varētu atgriezties laikā pirms četrpadsmit gadiem un izvēlēties no jauna, viņa neizvēlētos mātes lomu.

Tieši šī doma daudzus gadus lika viņai justies kā sliktai mātei.

Viņa visu laiku gaidīja, kad radīsies vēlme pēc bērniem

Jau divdesmit gadu vecumā Simona pamanīja, kā draudzenes runā par nākamo bērnu vārdiem, kāzām, lielākiem dzīvokļiem un ģimenes dzīvi. Viņai pašai šādu sapņu nebija.

Tomēr tolaik viņai pat prātā neienāca, ka var vienkārši nebūt bērnu.

Šķita, ka dzīvei ir noteikta kārtība: pabeidz mācības, sāc strādāt, satiec cilvēku, apprecies, tev piedzimst bērni. Tā dzīvoja viņas vecāki, tā dzīvoja draugi, par to runāja apkārtējie.

Tāpēc Simona uz savām šaubām neskatījās nopietni. Viņa domāja, ka vēl ir pārāk jauna. Ka vēlme radīsies vēlāk.

Kad viņa satika savu nākamo vīru, viņš jau no attiecību sākuma neslēpa, ka vēlas ģimeni un bērnus. Simona teica, ka arī viņa to vēlētos.

Šodien viņa atzīst, ka arī toreiz meloja ne tik daudz vīram, cik pati sev.

„Man šķita, ka, ja es negribu bērnus, ar mani kaut kas nav kārtībā. Tāpēc bija vieglāk domāt, ka kādu dienu es to vēlēšos“, – tā savu toreizējo stāvokli viņa vēlāk raksturoja psiholoģei.

Pēc dēla piedzimšanas Simona cerēja sajust to, par ko runāja citas sievietes

Kad Simona pirmo reizi palika stāvoklī, visi ļoti priecājās. Vīrs bija laimīgs, topošie vecvecāki gaidīja mazbērnu, draudzenes jautāja par vārdiem un gatavoja dāvanas.

Simona gaidīja, kad tāds pats prieks atnāks arī pie viņas.

Viņa ticēja, ka varbūt viss mainīsies pēc bērna piedzimšanas. Varbūt mātes jūtas radīsies tajā brīdī, kad viņa pirmo reizi paņems mazuli rokās.

Dēlu viņa iemīlēja. Taču vienlaikus mātes loma viņai kļuva daudz grūtāka, nekā viņa bija gatava atzīt. Pastāvīgais nogurums, atbildība, miega trūkums un sajūta, ka tavs laiks vairs nepieder tev… Tas Simonu nomāca.

Viņa vēroja citas mātes, kuras teica, ka bērns viņu dzīvei devis jēgu, un klusībā domāja, kāpēc pati tā nejūtas.

Pēc pieciem gadiem piedzima meita. Arī otrais bērns nebija Simonas sapnis. Taču vīrs vēlējās divus bērnus, un arī pašai Simonai šķita, ka tā ir „pareizi“. Dēlam vajadzēs māsu vai brāli, ģimene ar diviem bērniem izskatīsies pilnīgāka.

Un viņa atkal izvēlējās to, ko gaidīja citi.

Atgriežoties mājās, viņa dažkārt visvairāk vēlas tikai klusumu

Simona mīl savu darbu. Par kosmetoloģi viņa strādā jau daudzus gadus, viņai ir pastāvīgās klientes, un viņai patīk sajūta, ka viņas darbam ir skaidrs sākums un beigas.

Taču, strādājot viņa visu dienu sazinās ar cilvēkiem. Tāpēc, vakarā aizslēdzot salona durvis, viņa dažkārt sapņo tikai par vienu – atgriezties tukšā mājā, ieiet dušā, apgulties uz dīvāna un vismaz stundu ne ar vienu nerunāt.

Taču mājās viņu gaida ģimene.

„Mammu, ko mēs ēdīsim?“

„Mammu, palīdzēsi ar matemātiku?“

„Mammu, rīt jāpaņem līdzi krāsainais papīrs.“

Simona gatavo vakariņas, pārbauda elektronisko dienasgrāmatu, jautā, kā gājis skolā, atgādina par mājasdarbiem, atrod pazaudētās lietas.

Viņa izdara visu.

Taču mēdz būt vakari, kad viņa iekšēji domā: „Es šobrīd to visu tik ļoti negribu.“

Tad viņa uzreiz jūtas vainīga.

Jo bērni pie tā nav vainīgi.

Atgriežoties mājās, viņa dažkārt visvairāk vēlas tikai klusumuAttēls: Sukurta DI

Visvairāk viņu biedē doma, ka bērni to jūt

Ilgu laiku Simona ticēja, ka vissvarīgākais ir pienācīgi pildīt savus pienākumus. Ja bērni ir paēduši, apģērbti, aprūpēti un par viņiem interesējas, tas nozīmē, ka viņa ir laba māte.

Taču laika gaitā viņa sāka šaubīties.

Viņa pamanīja, ka, dēlam stāstot garu stāstu par skolu, viņa dažkārt klausās tikai ar pusprātu. Ka tad, kad meita lūdz vēl pabūt blakus pirms gulētiešanas, viņa domās jau gaida brīdi, kad varēs aizvērt istabas durvis un palikt viena.

Reiz meita negaidīti pajautāja: „Mammu, tev ar mums ir garlaicīgi?“

Simona uzreiz atbildēja, ka ne. Taču šis jautājums viņai palika prātā. Viņa sāka domāt, ka bērni, iespējams, emocionālo distanci izjūt daudz labāk, nekā pieaugušajiem šķiet.

Tieši tas viņai sāp visvairāk. Viņa baidās, ka bērni kādu dienu atcerēsies nevis to, cik daudz viņa viņu labā darīja, bet gan sajūtu, ka mamma vienmēr gribēja būt kaut kur citur…

Kad vīrs ieminās par trešo bērnu, viņa visu pārvērš jokā

Dažkārt vīrs pusnopietni ieminas, ka būtu jauki, ja būtu vēl viens bērns. Tagad, kad dēls un meita jau ir lielāki, viņam šķiet, ka mājās drīzumā kļūs pārāk kluss.

Šādos brīžos Simona uzreiz pajoko.

„Varbūt mums pietiks arī ar diviem.“

Vai arī:

„Ja jau tik ļoti gribi, nākamreiz dzemdēsi pats.“

Vīrs iesmejas, un tēma tiek slēgta.

Taču viņam nav zināms patiesais iemesls – Simona ne tikai nevēlas trešo bērnu. Viņa zina, ka vispār nevēlētos vēlreiz izvēlēties mātes lomu.

Vīram viņa to nekad nav teikusi. Un pagaidām nespēj iedomāties, ka varētu to izdarīt.

„Kā cilvēkam pateikt, ka es mīlu mūsu bērnus, bet, ja toreiz būtu labāk pazinusi sevi, man viņu nebūtu?“ – šādu jautājumu viņa ne reizi vien uzdeva sarunās ar psiholoģi.

Pirms diviem gadiem viņa pirmo reizi to pateica skaļi

Līdz tam Simona par savām domām ar nevienu nerunāja. Viņa bija pārliecināta, ka teikums „ja es varētu izvēlēties vēlreiz, man nebūtu bērnu“ automātiski nozīmētu: „Es nemīlu savus bērnus.“

Taču viņa pati šīs divas lietas neuzskata par vienu un to pašu.

Viņa mīl tieši savu dēlu un meitu – konkrētus cilvēkus, kuru raksturu, smieklus, bailes un ieradumus pazīst kopš dzimšanas.

Taču pašas mātes loma nav tāda dzīve, ko viņa būtu apzināti izvēlējusies.

Pirms diviem gadiem, kad vaina un nogurums kļuva grūti panesami, Simona sāka apmeklēt psiholoģi.

Pirmo reizi izteikt savas domas skaļi bija ļoti grūti. Viņa vairākas reizes mēģināja sākt teikumu un apklusa.

Beidzot viņa pateica: „Es mīlu savus bērnus. Bet, ja es varētu visu sākt no jauna, man nebūtu bērnu.“

Viņa gaidīja nosodījumu, taču neviens viņu nenosodīja.

Un jau pati iespēja to pateikt skaļi kļuva par milzīgu atvieglojumu.

Lielāko kļūdu šodien viņa saskata pavisam citur nekā agrāk

Ilgu laiku Simona vainoja sevi, ka nespēj būt tāda māte, kādas viņa redzēja apkārt – tāda, kura ar nepacietību gaida visu nedēļas nogali kopā ar bērniem, kurai patīk skolas svētki un kura priecājas par katru ģimenes plānu.

Psiholoģiskā palīdzība nepārvērta viņu par citu sievieti, taču palīdzēja citādi paraudzīties uz pagātni.

Simona saprata, ka lielākā problēma sākās vēl pirms bērnu piedzimšanas – viņa nekad nopietni sev nejautāja, kādu dzīvi vēlas.

Viņa jautāja, kā dzīvo citi.

Ko izvēlētos vīrs.

Ko gaida vecāki.

Kas tiek uzskatīts par normālu dzīvi.

Un tad vienkārši gāja pa šo ceļu. Tolaik tas šķita vieglāk nekā pateikt: „Es gribu citādi.“

„Ja es varētu atgriezties pagātnē, man nebūtu bērnu“

Tas ir teikums, ko Simona nekad neteiktu saviem bērniem, taču sev viņa vairs nebaidās to atzīt.

Ja viņa varētu atgriezties laikā pirms pirmās grūtniecības, viņa izvēlētos dzīvi bez bērniem.

Un šodien viņa uzskata, ka šāda izvēle būtu bijusi godīgāka ne tikai pret viņu pašu, bet arī pret bērniem.

„Bērnam nepietiek ar to, ka mamma visu izdara pareizi. Bērns vēlas just, ka mamma vēlas būt kopā ar viņu“, – viņa reiz teica kādā sarunā.

Tieši tāpēc Simona nevēlas romantizēt savu izvēli. Viņa nevēlas teikt, ka mātes loma galu galā „visu nolika savās vietās“.

Jo tā nenotika.

Viņa iemācījās būt māte, taču nekad nejuta, ka tieši pēc šādas dzīves būtu ilgojusies.

Viņa nezina, vai vīrs kādreiz to uzzinās

Psiholoģei Simona jau var pateikt gandrīz visu.

Dažkārt rodas vēlme izstāstīt arī tuvai draudzenei, taču pēdējā brīdī viņa apstājas.

Viņa pārāk baidās no nosodījuma. Vēl vairāk viņa baidās, ka šis noslēpums kādreiz sasniegs bērnus.

Arī vīram viņa par to nerunā. Varbūt nekad arī nerunās.

Tomēr viena lieta viņas dzīvē tomēr ir mainījusies. Simona sāka daudz nopietnāk ieklausīties sevī, pieņemot citus lēmumus. Viņa biežāk atsakās no plāniem, kurus nevēlas. Palūdz vīram pabūt ar bērniem un dažkārt iziet viena pastaigāties. Viņa vairs nejūtas spiesta katru brīvo minūti veltīt ģimenei tikai tāpēc, lai pierādītu, ka ir laba māte.

Viņa saprata, ka atteikšanās no sevis nepadarīja viņu laimīgāku. Un nepadarīja viņu par labāku māti.

Sasniedzot 37 gadu vecumu, Simona beidzot saprata to, ko viņa būtu gribējusi saprast divdesmit gadu vecumā: dažkārt visbīstamākā dzīves izvēle nav iet pret visiem. Daudz bīstamāk var būt visu laiku sekot citiem un pārāk vēlu pamanīt, ka dzīve, ko tik rūpīgi veidoji, nekad nav bijusi tā, kādu patiesībā vēlējies.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!