Cepiet picas pamatni uz sakarsētas plāts: malas kļūs kraukšķīgas, bet vidus paliks mīksts

„Kāpēc mājās pica atkal atgādina bulciņu?” – šāds jautājums bieži izskan brīdī, kad no cepeškrāsns tiek izņemts smaržīgs, ar izkusušu sieru pārklāts izstrādājums. Viss it kā ir labi: mērce ir garda, sastāvdaļas – iecienītas, virtuvē smaržo tā, ka pie cepeškrāsns sapulcējas visa ģimene. Taču, paceļot gabaliņu, tā apakša ir mīksta, bet maliņai trūkst patīkamā kraukšķa, ko sagaidām no labas picas.

Bieži tiek vainota mīkla, raugs vai pārāk daudz mērces. Tomēr viens vienkāršs ieradums var mainīt rezultātu daudz vairāk, nekā šķiet: lieciet picas pamatni nevis uz aukstas, bet jau kārtīgi sakarsētas plāts. Tas ir neliels virtuves risinājums, kas palīdz izvairīties no mitras pamatnes un ļauj malām skaisti apbrūnēt.

Mājas cepeškrāsns nav picērijas krāsns, tāpēc dažkārt tai nedaudz jāpalīdz. Sakarsēta plāts kļūst par sava veida pirmo spēcīgo karstuma triecienu mīklai: apakša sāk cepties uzreiz, nevis tad, kad visas piedevas jau paspējušas izdalīt savu mitrumu. Tāpēc pica iekšpusē paliek mājīgi mīksta, bet vairs neizskatās pēc pārslogotas sviestmaizes.

Auksta plāts atņem to pirmo svarīgo minūti

Kad pica tiek likta uz istabas temperatūras plāts, tai vispirms jāuzsilda pats metāls. Šajā laikā mīkla apakšpusē nevis cepas, bet lēnām sasilst, uzsūcot daļu mērces un mitruma no siera vai dārzeņiem. Virspuse jau var sākt apbrūnēt, bet apakša joprojām paliek bāla un mīksta – tieši tā rodas nepatīkamā sajūta, kad gabaliņš jāēd ar nazi un dakšiņu nevis pieklājības dēļ.

Sakarsēta plāts rīkojas citādi. Uz tās uzlikta picas pamatne uzreiz saņem spēcīgu karstumu no apakšas, tāpēc mīklas virsma ātrāk nostiprinās. Izveidojas plānāka, kraukšķīgāka garoziņa, kas neļauj mitrumam tik viegli iesūkties visā pamatnē.

Tajā pašā laikā picas vidum nav jābūt sausam. Tā kā apakša sāk cepties strauji, visa pica cepeškrāsnī pavada mazāk laika, nekā būtu nepieciešams, gaidot, līdz uzsils aukstā plāts. Malas paceļas un apbrūnē, bet mīklas vidusdaļa var palikt mīksta un elastīga, īpaši tad, ja to neesat izrullējuši papīra plānumā.

Šī metode īpaši noder sestdienas vakarā, kad tiek gatavota nevis viena, bet vairākas picas pēc kārtas. Pirmā plāts jau ir sakarsusi, taču svarīgi neaizmirst to starp cepšanas reizēm atkal atstāt cepeškrāsnī. Pretējā gadījumā otrā pica atkal sāks no nulles, un virtuvē parādīsies tā vilšanās, ko visi pazīst: „Pirmā bija lieliska, kāpēc šī ir citāda?”

Cepiet picas pamatni uz sakarsētas plāts: malas kļūs kraukšķīgas, bet vidus paliks mīkstsAttēls: Pexels / Diamond Multimedia Films

Kā pārvietot picu un nesabojāt visu pie cepeškrāsns

Lielākās bažas par šo triku ir saprotamas: kā uzlikt mīkstu, ar piedevām pārkrautu picu uz karstas plāts? Visērtāk picu salikt uz cepamā papīra. Plāti sakarsējiet cepeškrāsnī kopā ar papīru, bet, kad pica ir gatava, uzmanīgi pārvietojiet to uz papīra tieši uz karstās virsmas.

Plāti cepeškrāsnī ir vērts karsēt tik ilgi, lai tā būtu patiešām karsta, nevis tikai nedaudz silta. Iestatiet cepeškrāsnī augstāku temperatūru, ko droši pieļauj jūsu mīklas recepte un trauki; bieži picu cep aptuveni 220–250 grādu temperatūrā. Novietojiet plāti vidējā vai nedaudz zemākā līmenī – tā apakša vairāk izmantos uzkrāto karstumu, bet siers virspusē neapbrūnēs pārāk ātri.

Šeit svarīgs ir arī ātrums. Izņemot plāti, nevajadzētu ilgi prātot, vai vēl uzlikt vienu olīvu: metāls atdziest, bet pirkstiem un rokām palielinās apdegumu risks. Labāk visu sagatavot iepriekš – papīru, lāpstiņu, cepeškrāsns cimdus un vietu, kur novietosiet izcepto picu.

Ja cepat bez cepamā papīra, mīklu var pārvietot ar platu lāpstiņu vai ar citas plāts palīdzību, to apgriežot otrādi, taču tas prasa vairāk iemaņu. Steigā pica var saburzīties, piedevas noslīdēt, bet karstā plāts nonākt bīstami tuvu rokām. Mājas virtuvē cepamais papīrs nav sliktāka izvēle – tas bieži ļauj mierīgi sasniegt tikpat gardu rezultātu.

Kraukšķīgumu nosaka ne tikai plāts

Karsta plāts palīdz, taču tā nespēj pilnībā glābt picu, uz kuras salikts pārāk daudz mitru piedevu. Bagātīga mērces kārta, slapjas sēņu šķēlītes, daudz svaigu tomātu vai īpaši ūdeņaina mocarella izdala šķidrumu tieši uz mīklas. Tad pat labi sakarsētai apakšai jācīnās ar pārāk lielu mitruma daudzumu.

Uzklājiet mērci plānā kārtā, atstājot brīvu malu, bet dārzeņus, ja nepieciešams, nosusiniet. Arī sieru nav jākrāj kaudzē: pica ir garda nevis tad, kad tās vidu grūti pacelt, bet tad, kad katram slānim ir vieta izcepties. Ģimenei ar bērniem bieži gribas salikt visas iecienītās sastāvdaļas uzreiz, taču divas pieticīgāk papildinātas picas parasti iepriecina vairāk nekā viena pārkrauta.

Mīklai noder arī īss atpūtas brīdis. Izmīcīta un uzrūgusi tā vieglāk stiepjas, malas saglabā vairāk gaisa, tāpēc cepoties tās dabiski piepūšas. Pārāk daudz miltu rullējot var padarīt pamatni cietu, bet, pārāk stipri piespiežot malas, tiek izspiestas mazās gaisa kabatiņas, kas vēlāk piešķir picai dzīvīgumu.

Cilvēki, kas cep mājās, bieži vēlas līdz sīkākajai detaļai atkārtot restorāna rezultātu. Taču mājas picai piemīt cits šarms: tā var nebūt ideāli apaļa, vienā malā būt biezāka, ar nedaudz nevienmērīgi izkārtotu sieru. Karsta plāts nav mēģinājums pārvērst virtuvi par profesionālu picēriju – tas ir vienkāršs veids, kā ļaut mājas picai kļūt par savu labāko versiju.

Nākamreiz, kad uz galda būs picas mīkla, vispirms ielieciet cepeškrāsnī tukšu plāti. Šīs aptuveni piecpadsmit minūtes ilgās gaidīšanas šķiet nenozīmīgas, taču tieši tās atšķir mīkstu, mitru pamatni no picas, kuras gabaliņu var pacelt ar roku un sadzirdēt klusu, patīkamu maliņas kraukšķi. Dažkārt labākas vakariņas sākas nevis ar sarežģītāku recepti, bet ar vienu karstu virsmu, kas jau gaida savu darbu.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!