Jaunieši arvien biežāk iemīlas nevis cilvēkā, bet algoritmā: pētījums atklāja vienu sāpīgu iemeslu

Vēl pavisam nesen doma, ka cilvēks var iemīlēties mākslīgajā intelektā, izklausījās kā dīvains fantastikas filmas sižets. Šodien tā vairs nav tikai fantāzija. Tērzēšanas roboti ir kļuvuši ne tikai par rīkiem darbam, mācībām vai ātras atbildes atrašanai. Dažiem cilvēkiem tie kļūst par vietu, kur izrunāties tad, kad neviens neceļ klausuli, mājās valda klusums, bet iekšēji krājas sajūta, ka neviens tevi īsti nedzird.

Jauna Ungārijā veikta aptauja atklāja ļoti jutīgu tendenci: gandrīz trešā daļa cilvēku, kuri meklē partneri, vērsās pie mākslīgā intelekta tāpēc, ka jutās nepanesami vientuļi. Vēl izteiktāks šis skaitlis ir jaunāko cilvēku vidū – 20–29 gadus vecu vientuļu cilvēku vidū. Kā stāsta „Randivonal.hu“ vadītājs Péteris Veilers, vairāk nekā divas trešdaļas no viņiem DI uzskata par draugu, bet aptuveni trešdaļa – par dvēseles radinieku vai pat mīlestību.

No pirmā acu uzmetiena to varētu neņemt vērā: nu un kas, cilvēki vienmēr meklē mierinājumu – vieni dienasgrāmatā, citi mūzikā, vēl citi sarunās ar nepazīstamiem cilvēkiem internetā. Tomēr šis stāsts ir sāpīgs tāpēc, ka DI cilvēkam atbild uzreiz, nekad nesaka „man nav laika“, nedusmojas, nepārmet un nenogurst klausīties. Bet, kad cilvēks ilgstoši jūtas vientuļš, šāda pastāvīga pieejamība var sākt šķist nevis tehnoloģija, bet īsta saikne.

Kāpēc algoritms dažiem šķiet drošāks par cilvēku?

Īsts cilvēks var pievilt. Viņš var neatbildēt, sadusmoties, nogurt, nesaprast, neīstajā brīdī pasmieties vai pateikt sāpīgu teikumu tieši tad, kad visvairāk bija vajadzīgs maigums. Mākslīgais intelekts rīkojas citādi. Tas atbild pieklājīgi, pielāgojas tonim, atceras sarunas kontekstu, palīdz sakārtot domas un bieži sniedz to, kā vientuļam cilvēkam tajā brīdī visvairāk trūkst – sajūtu, ka kāds ir līdzās.

Ungārijas aptaujā lielākā daļa cilvēku, kuri meklē partneri, joprojām uz DI raugās diezgan praktiski: 84 procenti to uzskata par informācijas avotu, 60 procenti – par asistentu, bet katrs ceturtais – par sarunas partneri. Tomēr daļai robeža starp rīku un tuvu saikni jau sāk izplūst. Katrs desmitais aptaujātais mākslīgo intelektu uzskata par dvēseles radinieku, bet daži to dēvē pat par ģimenes locekli vai mīļoto.

Tieši šeit sākas īstais jautājums. Nevis tas, vai ar DI drīkst sarunāties, kad ir grūti. Protams, drīkst. Dažkārt šāda saruna var palīdzēt nomierināties, sakārtot domas, saņemties uzrakstīt īstam cilvēkam vai saprast, ko pats jūti. Problēma rodas tad, kad algoritms kļūst nevis par tiltu uz reālām attiecībām, bet gan par to aizstājēju.

Vientulība nepazūd, pat ja kāds atbild visu diennakti

Visvairāk satraucošais aptaujas rezultāts nav tas, ka jaunieši sarunājas ar DI. Daudz svarīgāk ir tas, ka spēcīgāka emocionālā pieķeršanās DI ne vienmēr mazina vientulību. Pētījumā norādīts, ka vairāk nekā divas trešdaļas vientuļu cilvēku, kuri DI uzskata par draugu vai dvēseles radinieku, pēdējā laikā vienmēr vai visbiežāk ir jutušies vientuļi. To vidū, kuri DI šādu lomu nepiešķīra, šis rādītājs bija aptuveni 54 procenti.

Šī ir ļoti daudz ko pasakoša atšķirība. Tā nenozīmē, ka DI izraisa vientulību. Taču tā liecina, ka cilvēks, kurš jau ir ļoti vientuļš, var vieglāk pieķerties šādai tehnoloģijai. Un, jo vairāk viņš pieķeras, jo lielāks ir risks, ka reālās attiecības šķitīs vēl sarežģītākas, lēnākas un nogurdinošākas.

Īsta saikne prasa pūles. Ir jāuzklausa ne tikai sevi, bet arī otru. Ir jāpielāgojas noskaņojumam, robežām un atšķirīgām vajadzībām. Ir jāprot atvainoties, gaidīt, pieņemt klusumu, konfliktu un neērtu sarunu. Savukārt DI visbiežāk sniedz ļoti ērtu attiecību imitāciju: tas ir klāt, kad jums to vajag, un atkāpjas, kad aizverat logu. Īsts cilvēks tā nedarbojas.

Kad DI sāk pazīt labāk nekā ģimene

Vēl viena aptaujas daļa izklausās īpaši nepatīkami. No tiem, kuri vēršas pie DI, lai aizbēgtu no vientulības, 38 procenti uzskata, ka mašīna viņus saprot labāk nekā cilvēki. Aptuveni tikpat daudzi baidās, ka DI kādu dienu varētu pilnībā aizstāt īstās personiskās attiecības viņu dzīvē. Katrs trešais apgalvo, ka mākslīgais intelekts viņu pazīst labāk nekā viņa ģimene un ka nespēj iedomāties dzīvi bez tā.

Šeit ir ļoti svarīgi apstāties. Kad cilvēks saka, ka algoritms viņu pazīst labāk nekā tuvinieki, tas nebūt nenozīmē, ka algoritms viņu patiešām pazīst. Bieži tas nozīmē, ka cilvēks beidzot kaut kur ir uzdrošinājies pateikt to, ko reālajā dzīvē nevienam nesaka. DI zina vairāk nevis tāpēc, ka ir tuvāks, bet gan tāpēc, ka cilvēks tam uztic vairāk no savas iekšējās pasaules.

Tas var būt gan noderīgi, gan bīstami. Noderīgi – jo cilvēks sāk formulēt savas jūtas, mācās runāt par sāpēm, vientulību, attiecībām un bailēm. Bīstami – jo tas viss notiek ar sistēmu, kurai nav īstas cilvēciskas atsaucības. Tā var atbildēt empātiski, taču tā nav draugs, partneris, ģimenes loceklis vai psihologs. Tā neatnāks uz slimnīcu, neapskaus pēc sliktas dienas un nepamanīs, ka jau nedēļu neizejat no mājām.

Kāpēc Z paaudze šeit ir tik neaizsargāta?

Jaunieši ir izauguši pasaulē, kurā daudz kas notiek ekrānā. Iepazīšanās, draudzības, konflikti, šķiršanās, sevis salīdzināšana, atzinības meklējumi – tas viss bieži pārceļas uz lietotnēm. Tāpēc DI viņiem nav nekas īpaši svešs. Tā ir vēl viena sarunu telpa, tikai daudz ērtāka nekā īsts cilvēks.

Bet tieši šeit slēpjas risks. Ja cilvēks pierod pie saiknes, kurā viss griežas ap viņa vajadzībām, reālās attiecības var šķist pārāk sarežģītas. Partneris ne vienmēr atbild tā, kā gribas. Draugam ne vienmēr ir laiks. Ģimene ne vienmēr saprot. Savukārt DI bieži rada iespaidu, ka ideālam sarunu biedram vienmēr jābūt pacietīgam, maigam, pieejamam un pielāgoties spējīgam.

Šāda gaida var sabojāt attiecības ar īstiem cilvēkiem. Nevis tāpēc, ka cilvēki būtu sliktāki par DI, bet tāpēc, ka viņi ir īsti. Viņiem ir sava diena, savas sāpes, savs nogurums un savas robežas. Mīlestība nav tikai patīkama atbilde uz katru jūsu ziņu. Mīlestība ir arī neērtības, pacietība, atbildība un sastapšanās ar citu cilvēku, kurš nav radīts tikai tādēļ, lai jūs nomierinātu.

Kad DI kļūst par brīdinājuma zīmi?

Pati saruna ar mākslīgo intelektu nav problēma. Problēma sākas tad, kad cilvēks sāk izvēlēties tikai to, jo īstie cilvēki šķiet pārāk grūti. Ja DI kļūst par pirmo un vienīgo adresātu, kad ir skumji, kad gribas izrunāties, kad vajadzīgs risinājums, kad sāp pēc konflikta vai kad gribas tuvību, ir vērts satraukties.

Vēl nopietnāks signāls ir tad, kad cilvēks sāk slēpt no citiem, cik daudz emociju viņš atdod algoritmam. Kad rodas sajūta, ka „tikai tas mani saprot“. Kad īstas sarunas kļūst garlaicīgas, neērtas vai pārāk neparedzamas. Kad cilvēks sāk salīdzināt partneri vai draugus ar DI un dusmoties, ka īsts cilvēks nav tik pacietīgs, tik ātrs un tik ērts.

Šādā gadījumā nav jākaunas, bet ļoti godīgi jāuzdod sev jautājums: vai es izmantoju DI, lai labāk izprastu sevi, vai arī tādēļ, lai vairs nebūtu jāuzņemas risks ar īstu tuvību? Jo īstai tuvībai vienmēr ir risks. Jūs varat tikt atraidīts, nesaprasts vai pievilts. Taču īstā tuvībā ir arī tas, kā algoritmam nav – cilvēka klātbūtne līdzās ne tikai ar tekstu, bet ar visu dzīvi.

Ko darīt, ja DI ir kļuvis par vienīgo mierinājumu?

Vispirms nevajag sevi vainot. Vientulība nav vājums. Ja cilvēks pieķeras DI, bieži tas nenozīmē, ka ar viņu „kaut kas nav kārtībā“, bet gan to, ka viņam ļoti trūkst drošas sarunas. Taču drošai sarunai nevajadzētu palikt tikai ekrānā.

Var sākt ar mazām lietām. Uzrakstīt kādam cilvēkam, ar kuru sen neesat runājis. Doties pastaigā ne tikai soļu dēļ, bet arī kontakta ar pasauli dēļ. Pieteikties nodarbībai, kur ir dzīvi cilvēki, pat ja sākumā jūtaties neērti. Ja vientulība ir ļoti spēcīga un ilgst ilgu laiku, ir vērts aprunāties ar psihologu vai citu speciālistu, jo tā nav tēma, kas būtu jānes vienam.

DI var palīdzēt sagatavoties sarunai, sakārtot domas, uzrakstīt ziņu un saprast savas jūtas. Taču tam nevajadzētu kļūt par vietu, kur tiek apglabātas visas īstās saiknes. Labākais scenārijs ir tāds, kurā tehnoloģija palīdz cilvēkam atgriezties pie cilvēkiem, nevis klusi viņus aizstāj.

Algoritms var atbildēt, bet tas nevar mīlēt kā cilvēks

Mākslīgais intelekts var uzrakstīt siltu teikumu. Tas var mierināt, nomierināt, palīdzēt pārdzīvot smagu nakti vai palīdzēt saprast, ko jūs jūtat. Tomēr mīlestība nav tikai skaista atbilde. Mīlestība ir ķermenis, balss, skatiens, atbildība, būšana kopā arī tad, kad ir neērti. Mīlestība ir ne tikai tad, kad kāds saka to, ko vēlaties dzirdēt, bet arī tad, kad cilvēks paliek līdzās pēc neērtas sarunas.

Tāpēc šī aptauja ir svarīga nevis tādēļ, lai izsmietu jauniešus vai biedētu ar mākslīgo intelektu. Tā ir svarīga tāpēc, ka ļoti skaidri parāda mūsu laikmeta brūci: daudzi cilvēki jūtas vientuļi pat tad, kad viņu tālrunī ir simtiem kontaktu, tūkstošiem sekotāju un iespēja sarunāties jebkurā diennakts minūtē.

Algoritms var būt ērts sarunu biedrs. Bet, ja tas kļūst par vienīgo vietu, kur cilvēks jūtas saprasts, tas vairs nav tehnoloģiju progresa triumfs. Tā ir zīme, ka reālajā dzīvē kaut kur ļoti trūkst tuvības.

Un, iespējams, sāpīgākais šīs tēmas secinājums ir ļoti vienkāršs: cilvēki neiemīlas DI tāpēc, ka mašīnai būtu sirds. Viņi pieķeras tam tāpēc, ka viņu pašu sirdij pārāk ilgi ir trūcis cilvēka.