Kad Tomass nolēma „sakārtot uzturu”, viņš sāka ar to, kas šķita visvienkāršākais, – ar sāli

Internetā viņš bija izlasījis, ka lietuvieši to lieto pārāk daudz, ka sāls paaugstina asinsspiedienu, aiztur šķidrumu un vispār ir viens no tiem produktiem, no kuriem vajadzētu izvairīties. Sākumā viss izklausījās loģiski: mazāk sāls – vairāk veselības.

Taču Tomass rīkojās tā, kā bieži notiek ar cilvēkiem, kad viņi ļoti aizraujas. Viņš nevis samazināja sāls daudzumu, bet nolēma no tā atteikties pilnībā.

No virtuves pazuda sālstrauks. Vairs nebija siera, siļķes, kūpinātu zivju, marinētu gurķu, desas, mērču, čipsu un pat parasta minerālūdens, kurā bija vairāk nātrija. Tomass sāka ēst „tīri”: vārītu vistas gaļu bez sāls, griķus bez sāls, dārzeņus bez sāls, zupu bez sāls. Pirmās divas dienas viņš jutās gandrīz varonīgi. Šķita, ka beidzot dara kaut ko labu sava ķermeņa labā.

Taču pēc nedēļas entuziasms sāka noplakt.

Ēdiens kļuva nevis veselīgāks, bet vienkārši neēdams

Pirmā lieta, ko Tomass sajuta, nebija pašsajūtas uzlabošanās, bet pastāvīgs aizkaitinājums pie galda. Ēdiens kļuva blāvs. Vistas gaļa šķita sausa, griķi – kā kartons, dārzeņi – bez garšas. Pat iecienītā tomātu zupa pārvērtās par kaut kādu siltu šķidrumu, kas bija jāēd tikai tāpēc, ka „tā ir veselīgāk”.

Sākumā viņš mēģināja glābties ar garšvielām. Viņš pievienoja piparus, ķiplokus, citronu sulu, zaļumus. Tas nedaudz palīdzēja, bet ne vienmēr. Dažos ēdienos sāls vienkārši savieno garšas, un bez tās ēdiens šķiet it kā nepabeigts.

Tomass sāka ēst mazāk nevis tāpēc, ka būtu paēdis, bet tāpēc, ka nekas vairs nesagādāja prieku. Brokastis kļuva par pienākumu, pusdienas – par rutīnu, vakariņas – par mēģinājumu pārliecināt sevi, ka „organisms pieradīs”.

Taču organisms nepierada tik ātri, kā viņš bija cerējis.

Tad sākās dīvainās sajūtas

Pēc dažām nedēļām Tomass pamanīja, ka biežāk jūtas noguris. Kāpjot pa kāpnēm, sirds sāka sisties straujāk, pēc darba trūka spēka, bet vakaros viņš vairs negribēja sportot, kā bija plānojis, bet vienkārši gulēt. Reizēm parādījās viegls reibonis, īpaši tad, kad viņš strauji piecēlās.

Viņš visu skaidroja pa savam: varbūt mazāk kafijas, varbūt vairāk darba, varbūt organisms „attīrās”. Tā ir ļoti ērta doma, kad negribas atzīt, ka, iespējams, esi pārcenties.

Kādā nedēļas nogalē Tomass aizbrauca pie vecākiem. Mamma izvārīja kartupeļus, pagatavoja biezpienu ar zaļumiem, uz galda nolika gurķus un tomātus. Kad viņa automātiski paņēma sālstrauku, Tomass viņu apturēja:

„Man bez sāls.”

Mamma paskatījās uz viņu tā, kā prot tikai mammas – bez dusmām, bet ar skaidrām aizdomām.

„Pavisam bez sāls?” – viņa jautāja.

„Jā. Sāls ir neveselīga.”

Viņa neko neatbildēja, tikai nolika sālstrauku atpakaļ. Bet pēc pusdienām, kad Tomass sūdzējās, ka pēdējā laikā jūtas dīvaini, mamma pavisam vienkārši teica:

„Neveselīga nav sāls. Neveselīgi ir tas, ka nav mēra.”

Kāpēc pilnīga atteikšanās ne vienmēr ir laba doma

Sāli visbiežāk kritizē nātrija dēļ. Tā pārpalikums patiešām var būt problēma, īpaši cilvēkiem ar paaugstinātu asinsspiedienu, sirds vai nieru slimībām. Daudz sāls mēs uzņemam ne tikai no sālstrauka, bet arī ar pārstrādātiem produktiem: kūpinājumiem, desām, sieriem, konserviem, mērcēm, ātro ēdienu un sāļām uzkodām.

Taču tas nenozīmē, ka sāls pilnībā jāizslēdz. Nātrijs organismam ir nepieciešams. Tas piedalās šķidruma līdzsvara uzturēšanā, nervu impulsu pārvadē un muskuļu darbībā. Problēma parasti nav pats fakts, ka cilvēks lieto sāli, bet gan tas, ka viņš to uzņem krietni par daudz un bieži pat to nepamana.

Tomasa kļūda bija galējība. Viņš no vienas puses – ierastā sāļā ēdiena – metās otrā: pilnīgi nekāda sāls. Neapspriedies ar ārstu, neņemot vērā veselības stāvokli, nevis pakāpeniski, bet vienkārši izņēma sāli no savas dzīves un cerēja uz brīnumu.

Brīnuma nebija. Bija tikai negaršīgs ēdiens, sliktāks garastāvoklis un ķermeņa signāli, ka kaut kas nav kārtībā.

Patiesās pārmaiņas sākās nevis ar aizliegumu, bet ar mēru

Pēc kāda laika Tomass nolēma rīkoties vienkāršāk. Viņš atgrieza sāli virtuvē, bet ne tā, kā iepriekš. Viņš vairs nesālīja ēdienu aiz ieraduma, pirms to pagaršojis. Vairs nepirka sāļās uzkodas „pie filmas”. Retāk izvēlējās kūpinājumus, rūpīgāk pievērsa uzmanību mērcēm un pusfabrikātiem.

Taču, gatavojot ēdienu mājās, viņš pievienoja nelielu daudzumu sāls. Ne tāpēc, lai viss būtu sāļš, bet gan tāpēc, lai ēdiens būtu normāli ēdams. Viņš sāka izmantot vairāk garšvielu, ķiploku, sīpolu, citronu, diļļu, pētersīļu un aso papriku. Garša atgriezās, bet sāls daudzums tik un tā samazinājās.

Un tieši tad parādījās reālas pārmaiņas. Ne dramatiskas, ne tādas, par kurām gribas paziņot sociālajos tīklos, bet ikdienišķas. Ēdiens atkal kļuva garšīgs un vienlaikus vairs nebija tik sāļš kā iepriekš. Tomass saprata, ka veselīgākam uzturam nav jābūt sodam.

Kad sāls patiešām jāierobežo

Ir cilvēki, kuriem sāls daudzums jāuzrauga ļoti nopietni. Ja cilvēkam ir paaugstināts asinsspiediens, sirds mazspēja, nieru slimības, nosliece uz tūsku vai ārsts ir skaidri norādījis samazināt sāls daudzumu, šis nav jautājums, ko vajadzētu risināt tikai pēc nojautas.

Šādos gadījumos svarīgi ir ne tikai mazāk kaisīt sāli zupai. Jāpievērš uzmanība visam uzturam, jo lielākā daļa sāls bieži slēpjas produktos, kas pat neizskatās īpaši sāļi. Maize, sieri, mērces, konservi, pusfabrikāti, cīsiņi, picas, uzkodas – tas viss dienas laikā var pievienot daudz nātrija.

Taču arī tad risinājumam jābūt saprātīgam. Vieniem sāls jāierobežo stingrāk, citiem pietiek samazināt pārstrādāto produktu daudzumu. Vislabāk par to konsultēties ar ārstu vai dietologu, īpaši, ja cilvēks lieto medikamentus vai viņam ir hroniskas slimības.

Vienkāršs noteikums mājās

Tomasa stāsts ir labs ar to, ka tas ir ļoti cilvēcīgs. Vēlēdamies sev labu, viņš pārcentās. Tā notiek ar daudziem: vienā dienā atsakāmies no cukura, nākamajā – no maizes, trešajā – no piena, ceturtajā – no sāls. Un ne vienmēr tāpēc dzīve kļūst veselīgāka. Dažreiz tā vienkārši kļūst sarežģītāka.

Ar sāli var rīkoties vienkāršāk. Vispirms ieteicams pagaršot ēdienu, pirms to sālīt. Pēc tam samazināt nevis sāli kopumā, bet tos produktus, kuros tās ir visvairāk. Ļoti sāļu mērču vietā izvēlēties garšvielas. Ikdienas kūpinājumu vietā – vienkāršāku ēdienu. Tā vietā, lai ieraduma dēļ kaisītu daudz, kaisīt mazāk.

Sālim nav jābūt ne ienaidniekam, ne galvenajam garšas avotam. Tam vajadzētu būt nelielai piedevai, nevis visa ēdiena būtībai.

Tomass beidzot saprata vienkāršu lietu: veselīgs dzīvesveids nesākas ar galējībām. Tas sākas ar spēju apstāties pa vidu. Nevis visu aizliegt, nevis no visa baidīties, bet iemācīties lietot saprātīgi.

Un reizēm šī mazā šķipsniņa sāls šķīvī var nebūt kļūda, bet gan zīme, ka cilvēks beidzot pārstājis karot ar ēdienu.