Kāpēc smadzenes atkārto tos pašus lēmumus, pat kad redzam labākas izvēles

Vai jums ir gadījies tā: vakarā vēlreiz apsolāt sev vairs nesēdēt telefonā līdz pusnaktij, no rīta nolemjat mierīgāk reaģēt uz kolēģa piezīmi, bet veikalā zvērāt šoreiz nenopirkt to, kā mājās tāpat ir pilns? Taču pienāk pazīstamais brīdis – pirksts atkal atver lietotni, balss paceļas ātrāk, nekā paspējat padomāt, bet iepirkumu grozā nonāk vēl viena „patiešām vajadzīga“ lieta.

Visvairāk kaitina tas, ka cilvēks bieži lieliski redz labāku ceļu. Viņš zina, ka pēc negulētas nakts būs grūti piecelties, ka impulsīvs pirkums neatvieglos finansiālās rūpes, bet vecā reakcija uz konfliktu tikai vēl vairāk sabojās dienu. Tomēr zināšanas un lēmums ne vienmēr iet kopā.

Tas nenozīmē, ka cilvēkam trūkst gribasspēka vai ka viņš apzināti izvēlas sev kaitēt. Bieži smadzenes vienkārši izvēlas to, kas jau ir pazīstams, ātrs un neprasa papildu spēkus. Pat ja šī izvēle vēlāk atstāj rūgtumu.

Pazīstams ceļš smadzenēm šķiet drošāks

Smadzenes taupa enerģiju. Kad vienu un to pašu darbību atkārtojam daudzas reizes, tā kļūst gandrīz automātiska: nav ilgi jādomā, jāmeklē argumenti vai jācieš neērtā neziņa. Pēc saspringtas dienas roka pati sniedzas pēc saldas uzkodas, bet pirms svarīgas sarunas gribas no tās izvairīties – jo tā jau ir darīts iepriekš.

Pat ne pats labākais ieradums var sniegt īslaicīgu atvieglojumu. Salds ēdiens uz brīdi nomierina, atlikts darbs uz dažām minūtēm noņem spiedienu, bet strīdā pateikts asāks vārds ļauj justies tā, it kā būtu aizstāvējis savu pozīciju. Smadzenes īpaši labi iegaumē šo ātro atlīdzību, lai gan vēlāk par to jāmaksā ar nogurumu, vainas apziņu vai vēl lielāku spriedzi.

Jaunā izvēle sākumā šķiet lēnāka un mazāk skaidra. Tā vietā, lai automātiski našķotos, jāapstājas un sev jāpajautā, vai tiešām esat izsalkuši. Tā vietā, lai atliktu nepatīkamu uzdevumu, pie tā jāķeras tad, kad nemaz negribas. Šāda apstāšanās prasa spēkus, bet vakarā vai stresa laikā to parasti arī trūkst.

Mēs atgriežamies nevis pie lēmuma, bet pie pazīstamas sajūtas

Dažkārt mēs atkārtojam ne tikai darbību, bet arī vecu emocionālo scenāriju. Cilvēks, kurš bērnībā tika kritizēts, var īpaši sāpīgi uztvert pavisam vienkāršu piezīmi. Tas, kuram ilgi nācies visu kontrolēt, var grūti uzticēt darbu citam, lai gan redz, ka viens pats vairs netiek galā.

Tāpēc no malas daži lēmumi šķiet nesaprotami: kāpēc atkal iesaistīties tajā pašā konfliktā, kāpēc atkal izvēlēties pārāk lielu slodzi, kāpēc atkal klusēt, kad vajadzētu pateikt „nē“. Taču iekšēji tas var būt sen iemācīts veids, kā pasargāt sevi no kauna, atstumšanas vai bezspēcības. Problēma ir tā, ka tas, kas kādreiz palīdzēja izdzīvot vienā situācijā, ne vienmēr palīdz dzīvot tagad.

Īpaši skaidri tas redzams ģimenē. Noguruši vecāki var atkārtot bērnībā dzirdētas frāzes, lai gan pirms tam sev apsolījuši runāt citādi. Senioram var būt grūti mainīt ēšanas vai kustību paradumus nevis tāpēc, ka viņš nesaprot ieteikumus, bet tāpēc, ka visa viņa dienas kārtība gadu desmitiem bijusi veidota citādi. Pārmaiņas skar ne tikai vienu lēmumu – tās izkustina ierasto cilvēka dzīves kārtību.

Kāpēc smadzenes atkārto tos pašus lēmumus, pat kad redzam labākas izvēlesAttēls: Pexels / https://kaboompics.com/

Kad nogurstam, labākie nodomi zaudē

Pēc darba, ceļa mājup, rūpēm par bērniem vai slikta miega cilvēks lēmumus pieņem citādi nekā mierīgā nedēļas nogales rītā. Tad gribas nevis ideālu izvēli, bet visātrāko atvieglojumu. Tāpēc ēdiena plāns bieži izjūk nevis pirmdienas rītā, bet vēlu vakarā, kad virtuvē paliekat vieni ar ledusskapi un visas dienas nogurumu.

Strādājošiem cilvēkiem ir grūti veidot jaunus ieradumus, kad katra diena šķiet kā sacensība ar laiku. Vecākiem nelielas pārmaiņas dažkārt neļauj saglabāt haotiskais ģimenes ritms, bet vientuļam cilvēkam trūkst kāda, kas atgādinātu vai vienkārši atbalstītu grūtā brīdī. Savukārt arī darbinieks, kurš atkal reaģē nepacietīgi, ne vienmēr ir vienaldzīgs – viņš var būt vienkārši pārāk ilgi strādājis uz savu spēju robežas.

Šeit ir svarīgi nemeklēt vienu vainīgo. Personiskā atbildība ir nepieciešama, tomēr ne mazāk svarīgi ir arī apstākļi, kuros cilvēks dzīvo. Ir grūti pastāvīgi izvēlēties veselīgāku ēdienu, kad nav laika to sagatavot; ir grūti atpūsties, kad darbs pastāvīgi ievelkas vakarpusē; ir grūti saglabāt mieru, kad mājās vai darbā spriedze kļuvusi par ierastu fonu.

Pārmaiņas sākas nevis ar solījumu, bet ar nelielu pauzi

Lieli solījumi bieži izklausās skaisti, bet vecā rutīna tos ātri aprij. Daudz efektīvāk ir pamanīt konkrēto brīdi, kurā viss atkārtojas: nevis „gribu mazāk dusmoties“, bet „kad jūtu, ka balss ceļas, pirms atbildēšanas izdzeru ūdeni un dažas sekundes paklusēju“. Nevis „sākšu veselīgi ēst“, bet „atgriezies mājās, vispirms apēdu sagatavotās vakariņas, nevis meklēju ātru uzkodu“.

Palīdz arī vides maiņa. Telefonu var atstāt nevis pie gultas, bet citā istabā, saldumus nepirkt „rezervēm“, bet grūtāko darba uzdevumu sākt ar piecām minūtēm, nevis gaidīt ideālu noskaņojumu. Tā nav krāpšanās vai vājuma atzīšana. Tas ir veids, kā neatstāt visu cīņu tikai nogurušā gribasspēka ziņā.

Ja tie paši lēmumi atkārtojas attiecībās, ēšanā, alkohola lietošanā, azartspēlēs vai pastāvīgā trauksmē un jau sāk graut ikdienu, par to būtu vērts aprunāties ar psihologu vai ārstu. Dažkārt cilvēkam vajag nevis vēl vienu padomu „saņemties“, bet drošu telpu, lai saprastu, no kā viņa vecās izvēles patiesībā cenšas viņu pasargāt.

Smadzenes atkārto to, kas ir pazīstams, nevis tāpēc, ka tās neredz labāku ceļu. Bieži tās vienkārši pirmās pamana veco, ātro un kādreiz drošo izeju. Tomēr katra nelielā pauze pirms automātiskas darbības ļauj sev pierādīt, ka pazīstamais ceļš nav vienīgais.