Tuvinieki grūtā dienā saka “domā pozitīvi”: šis padoms dažkārt pasliktina pašsajūtu

Tālrunis iezvanās visnepiemērotākajā brīdī: pēc nepatīkamas sarunas darbā, ārsta apmeklējuma, negulētas nakts ar slimu bērnu vai vienkārši dienas, kad viss gāžas no rokām. No otras puses atskan pazīstama, it kā labvēlīga balss: “Neraizējies, domā pozitīvi.” Vārdi ir īsi un izteikti, lai iedrošinātu, taču pēc tiem dažkārt kļūst vēl grūtāk.

Cilvēks taču ne vienmēr meklē ātru risinājumu. Dažkārt viņam vajadzīgas dažas minūtes, kurās var pateikt: “Man šodien tiešām ir slikti,” un nesagaidīt pamācību, ka tā justies nevajadzētu. Kad sāpes, nogurumu vai nemieru aizsedz obligāts optimisms, rodas dīvaina vainas sajūta: ne tikai ir grūti, bet vēl šķiet, ka nemāki būt “pareizi” noskaņots.

Pozitīva domāšana pati par sevi nav nekas slikts. Cerība, spēja pamanīt, kas vēl darbojas, un ticība, ka grūtais posms nebūs mūžīgs, var palīdzēt to izturēt. Tomēr frāze “domā pozitīvi” bieži kļūst nevis par atbalstu, bet par mēģinājumu pēc iespējas ātrāk noslēgt neērtu sarunu.

Kad cilvēkam ļauj justies slikti

Grūta diena nav personiska neveiksme. Dažkārt to rada viens nopietns notikums, bet citreiz – desmit mazas lietas: autobuss kavējas, rēķins, slikts miegs, konflikts mājās, spiediens darbā. Cilvēka pacietība nav neierobežota, tāpēc ir pilnīgi dabiski, ka kādā vakarā viņam vairs nav spēka uz visu raudzīties gaiši.

Uzsakot “neielaist negatīvas domas”, jūtas nepazūd. Tās tikai tiek nospiestas dziļāk, un cilvēks var sākt šaubīties par sevi: varbūt es tiešām pārspīlēju, varbūt man nav tiesību dusmoties, skumt vai baidīties? Šāds iekšējs strīds nogurdina vairāk nekā pats nepatīkamais notikums, jo ir ne tikai jāpārdzīvo grūtības, bet arī jāslēpj to pēdas.

Bieži vien daudz vairāk dod vienkārša reakcija: “Izklausās ļoti grūti”, “Es saprotu, kāpēc tas tevi sadusmoja” vai “Vai vēlies pastāstīt, vai arī labāk vienkārši mierīgi pabūt?” Tā nav dramatizēšana un nenozīmē, ka cilvēks tiek mudināts ļauties skumjām. Tas nozīmē, ka viņa stāvoklis tiek pieņemts kā reāls, nevis kā labojama kļūda.

Viens vakars pēc darba

Iedomāsimies cilvēku, kurš atgriežas mājās pēc dienas, kad darbā viņu kritizēja, pa ceļam nācās risināt negaidītu ģimenes jautājumu, bet mājās gaida vakariņas, mājas darbi un neatbildētas vēstules. Viņš tuviniekam pasaka, ka jūtas pilnīgi izsmelts. Atbilde “nu, vismaz tev ir darbs, domā pozitīvi” var izskanēt kā salīdzinājums: tavs nogurums nav pietiekami svarīgs.

Tuvinieks, visticamāk, negribēja aizvainot. Iespējams, viņš pats neprot būt līdzās cita sāpēm, steidzas piedāvāt gaišāku skatījumu vai baidās, ka saruna aizvedīs līdz asarām un bezspēcībai. Taču nogurušam cilvēkam tajā brīdī nav vajadzīgs atgādinājums par to, par ko viņam vajadzētu būt pateicīgam. Vispirms viņam vajadzīga droša vieta, kur atzīt, ka šī diena bija pārāk smaga.

Pēc dažām minūtēm šādas atklātas sarunas optimistiskāka doma var atnākt pati. Var rasties vēlme rīt aprunāties ar vadītāju, sadalīt mājas darbus, agrāk doties gulēt vai meklēt palīdzību. Patiesa nomierināšanās biežāk sākas nevis ar aizliegumu just, bet ar atļauju pateikt patiesību par savu stāvokli.

Tuvinieki grūtā dienā saka “domā pozitīvi”: šis padoms dažkārt pasliktina pašsajūtuAttēls: Pexels / Alena Darmel

Kāpēc viens un tas pats padoms dažādus cilvēkus aizskar atšķirīgi

Senioram, kurš uztraucas par veselību vai vientulību, mudinājums domāt pozitīvi var izklausīties tā, it kā viņa bailes būtu nenozīmīgas. Vecākiem, kuri jau kuro nakti neguļ bērna dēļ, tas var atgādināt, ka no viņiem joprojām tiek gaidīta pacietība un smaids. Cilvēkam, kurš piedzīvo ilgstošu nemieru, depresīvu noskaņojumu vai sēras, šāda frāze dažkārt pastiprina izolētību: šķiet, ka apkārtējie vēlas redzēt tikai viņa ērto versiju.

Strādājošs cilvēks var dzirdēt šo pašu padomu, kad sūdzas par pārāk lielu slodzi, bet mazākas pilsētas iedzīvotājs – kad runā par ierobežotiem pakalpojumiem vai sarežģītu nokļūšanu. Apstākļi ir atšķirīgi, taču sajūta līdzīga: problēma tiek pārvērsta tikai par attieksmes jautājumu. Tā pazūd svarīga patiesības daļa – ne visu var atrisināt ar gaišu domu, jo daļa grūtību ir ļoti konkrētas un prasa konkrētu palīdzību.

Protams, arī tuviniekiem nav viegli. Viņi nav psihologi, un pastāvīgi uzklausīt otra cilvēka raizes var būt emocionāli grūti. Tomēr atbalstam nav vajadzīgi perfekti vārdi. Dažkārt pietiek nemēģināt uzreiz labot situāciju un pajautāt, kāda palīdzība šobrīd būtu visvairāk vajadzīga.

Cerība nav tas pats, kas piespiedu smaids

Cerība var būt ļoti piezemēta. Tā ne vienmēr nozīmē pārliecību, ka rīt viss būs lieliski. Dažkārt cerība ir doma, ka šodien var padzerties ūdeni, paēst, atlikt nebūtisku lēmumu, piezvanīt uzticamam cilvēkam vai rīt vērsties pie ģimenes ārsta un garīgās veselības speciālista, ja sliktā pašsajūta nemazinās.

Ja vēlies atbalstīt tuvinieku, automātiskā “domā pozitīvi” vietā ir vērts izvēlēties konkrētākus vārdus. Var teikt: “Es tevi klausos”, “Tas tiešām nav taisnīgi”, “Ko es varētu izdarīt, lai šodien būtu kaut nedaudz vieglāk?” Šādi jautājumi atgriež cilvēkam izvēles iespēju un parāda, ka viņš nav apgrūtinājums tikai tāpēc, ka piedzīvo grūtu laiku.

Arī pret sevi drīkst izvirzīt mazāk prasību. Slikta diena nekļūst labāka no pavēles būt laimīgam, taču tā var kļūt panesamāka, kad pārstājam ar sevi cīnīties. Ja skumjas, nemiers, bezcerība vai miega traucējumi turpinās, pastiprinās vai sāk traucēt ikdienai, ir vērts nepalikt vienam – palīdzības lūgšana nav pozitīvisma trūkums.

Dažkārt lielākā tuvības zīme nav mēģinājums cilvēku uzmundrināt. Tā ir spēja mierīgi pabūt līdzās viņa grūtajai dienai un neļaut viņam justies slikti tikai tāpēc, ka šodien viņš nespēj domāt pozitīvi.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!