Suņi tirdzniecības centros un veikalos. Lietuvieši dalās divās nometnēs

Pie veikala durvīm cilvēks apstājas ar pavadu rokā un ar acīm pārskrien uzrakstiem uz stikla. Suns mierīgi luncina asti, jo viņam tā ir vēl viena pastaigas pieturvieta, bet saimniekam – pēkšņi radies jautājums: atstāt četrkājaini vienu ārā vai mēģināt uz dažām minūtēm ieiet? Aiz muguras jau dzirdami nopūtušies cilvēki: vieni smaida, citi saviebjas tā, it kā pie kasēm būtu atvests nevis mazs suns, bet viss zooloģiskais dārzs.

Diskusija par suņiem tirdzniecības centros un veikalos Lietuvā ātri pāraug vienkāršā jautājumā „drīkst vai nedrīkst“. Vieniem kārtīgs, mierīgs mājdzīvnieks uz rokām vai ratiņos šķiet pilnīgi nevainīgs, īpaši tad, ja cilvēks iegriežas tikai pēc maizes un piena. Citiem pārtikas veikals ir vieta, kur nedrīkstētu būt ne spalvu, ne riešanas, ne nepazīstama dzīvnieka bērnu vai pirkumu tuvumā.

Abām nometnēm ir argumenti, tikai bieži vien tās nerunā tikai par suņiem. Patiesībā runa ir par robežām, cieņu kopīgā telpā un par to nepatīkamo sajūtu, kad viena cilvēka ērtības negaidīti kļūst par cita cilvēka problēmu.

Vienam – ģimenes loceklis, citam – neplānots neērtums

Suņa saimnieks bieži redz ļoti konkrētu situāciju: pēc darba jāiegādājas daži produkti, ārā ir mitrs, vējains vai karsts, bet mājdzīvnieku pie ieejas atstāt negribas. Īpaši tad, ja suns ir mazs, mierīgs un pieradis visur būt kopā. Cilvēkam šķiet, ka viņš nevienam netraucē, tāpēc aizliegums vai dusmīgs skatiens tiek uztverts kā pārmetums nevis par rīcību, bet par pašu mājdzīvnieku.

Tomēr citam pircējam tā pati aina var izskatīties pavisam citādi. Daži baidās no suņiem, kaut arī par to skaļi nerunā. Citi audzina mazus bērnus, viņiem ir alerģijas, viņi nevēlas, lai dzīvnieks pietuvotos viņu iepirkumu grozam vai jakai, bet daži vienkārši sagaida, ka vieta, kur tiek iegādāta pārtika, būs bez dzīvniekiem.

Visbiežāk konfliktu izraisa nevis pats četrkājainis, bet negaidītība. Ja cilvēks nezina, ko sagaidīt, pat draudzīgs suns var radīt spriedzi: viens vēlas to paglaudīt, otrs atkāpjas, trešais mēģina iziet ar iepirkumu ratiņiem, bet saimnieks sāk atvainoties par situāciju, ko varbūt nemaz nebija gaidījis. Tā pie plaukta ar augļiem rodas maza sabiedrības diskusija – tikai bez mikrofoniem un pieklājīgiem ievadiem.

Veikala durvis nav tikai formalitāte

Dažādās tirdzniecības vietās var būt atšķirīga kārtība, tāpēc vienā vietā suni var uzņemt mierīgi, bet citur lūgt to iekšā nevest. Nelielā nepārtikas preču veikalā mājdzīvnieks daudziem nešķiet liela problēma, taču pārtikas tirdzniecības vietās cilvēku jutīgums ir saprotami lielāks. Saimniekam nepietiek atcerēties, ka vakar citā vietā neviens neiebilda – noteikumi pie konkrētajām durvīm var būt citādi.

Šeit liela atbildība gulstas arī uz darbiniekiem. Kasieris vai zāles darbiniece reti vēlas kļūt par strīda arbitru starp pircēju ar suni un pircēju, kurš par to ir sašutis. Tomēr viņiem jāievēro konkrētās vietas kārtība, jārūpējas par klientu drošību un jāreaģē, ja dzīvnieks ir nemierīgs, rej vai mēģina pietuvoties pārtikai.

Arī uzņēmumam tas nav tikai jautājums par to, vai pie durvīm pakārt uzlīmi. Neskaidri noteikumi atstāj darbiniekus vienus pašus nepatīkamās situācijās, bet klientiem liek minēt. Skaidri norādīta kārtība, kas ir saprotama gan suņu saimniekiem, gan pircējiem, kuri nevēlas ar tiem sastapties, bieži izdara vairāk nekā desmit dusmīgi komentāri internetā.

Suņi tirdzniecības centros un veikalos. Lietuvieši dalās divās nometnēsAttēls: Pixabay / ZigmarsBerzins

Mazs suns ne vienmēr nozīmē mazu problēmu

Strīdos nereti izskan arguments, ka suns ir mazs, tīrs un tiek turēts uz rokām. Tas patiešām maina situāciju, taču ne visu. Pat vismierīgākais mājdzīvnieks var nobīties no pēkšņa trokšņa, skrejriteņa, bērna rokas vai cita suņa smaržas uz garāmgājēja apģērba.

Ģimenēm ar bērniem šāda sastapšanās dažkārt ir pavisam vienkārša: bērns ziņkārīgi sniedz roku, vecāki steidzas viņu aizturēt, suņa saimnieks saspringst, bet aiz viņiem gaida rinda. Senioram pie kājām negaidīti pagriezusies pavada var kļūt par šķērsli, ko jaunāks cilvēks pat nepamanītu. Bet cilvēkam, kurš no suņiem baidās pēc iepriekšējas nepatīkamas pieredzes, frāze „viņš tiešām nekož“ reti sniedz mieru.

No otras puses, būtu netaisnīgi visus suņu saimniekus uzskatīt par bezatbildīgiem. Daļa no viņiem lieliski saprot, ka ne katrs vēlas kontaktēties ar mājdzīvnieku, tāpēc izvēlas dzīvniekam piemērotas vietas, neļauj tam tuvoties precēm un neved uz cilvēku pilnu veikalu, ja suns ir noguris vai nemierīgs. Tieši šāda rīcība mazina spriedzi: nevis prasība visiem mīlēt suni, bet spēja laikus pamanīt, kad kopīgā telpā tam nav vietas.

Cieņa sākas vēl pirms ieiešanas

Vienkāršākais risinājums saimniekam – pirms ieiešanas noskaidrot, kāda kārtība ir spēkā konkrētajā vietā, bet šaubu gadījumā pajautāt darbiniekam. Ja suni nedrīkst vest līdzi, vērts izveidot plānu B: iepirkties pirms vai pēc pastaigas, doties divatā vai izvēlēties vietu, kur mājdzīvnieki tiek pieņemti. Arī suņa atstāšana piesieta pie ieejas ne vienmēr ir labs risinājums – dzīvnieks var nobīties, traucēt garāmgājējiem vai kļūt par pārāk vieglu mērķi svešas uzmanības saņemšanai.

Ja mājdzīvnieku drīkst ievest, svarīgākais nav demonstrēt, cik tas ir draudzīgs, bet gan uzņemties par to pilnu atbildību. Īsa pavada, distance no citiem cilvēkiem, nekādas saskares ar precēm un mierīga aiziešana, ja suns jūtas neērti, ir labākā vizītkarte. Sunim nav jāsasveicinās ar katru, bet apkārtējiem nav pienākuma to glaudīt vai smaidīt.

Arī pircējiem, kuriem dzīvnieki veikalā nav pieņemami, ne vienmēr jāsāk ar konfliktu. Ja tiek pārkāpta vietējā kārtība vai situācija rada reālas neērtības, saprātīgāk vērsties pie darbinieka, nevis skaidroties ar cilvēku starp plauktiem. Dažkārt viens mierīgs teikums palīdz vairāk nekā publiska sadursme, kuras beigās slikti jūtas visi – pat suns, jo tas, kā parasti, nemaz nenojauš, par ko te ir tik daudz emociju.

Suņi veikalos, visticamāk, vēl ilgi dalīs cilvēkus divās nometnēs, jo vieniem tie ir ikdienas sastāvdaļa, bet citiem – robeža, kuru kopīgā telpā negribas pārkāpt. Tomēr labākais noteikums šeit ir ļoti cilvēcīgs: tiesības būt kopā ar savu mājdzīvnieku beidzas tur, kur sākas otra cilvēka drošība, miers un skaidri vietas noteikumi. Kad to saprot abas puses, pie veikala durvīm paliek mazāk dusmu – un vairāk vienkāršas pieklājības.