Kāpēc saulrieta laikā senas atmiņas atgriežas spēcīgāk: atbilde slēpjas mūsu smadzeņu darbībā

„Es nezinu, kāpēc, bet vakaros visu laiku atceros to vasaru“, – šāda frāze bieži izskan pavisam negaidīti. Cilvēks stāv pie loga, virtuvē jau valda krēsla, aiz māju jumtiem noriet saule, bet galvā pēkšņi parādās sen neredzēts pagalms, skolas gaitenis vai cilvēks, ar kuru nav sazinājies daudzus gadus. Šķiet, it kā atmiņa būtu gaidījusi tieši šo stundu.

Saulrietam pašam par sevi nav maģiska spēka atvērt aizslēgtās atmiņas durtiņas. Taču tas rada ļoti īpašu stāvokli: dienas troksnis norimst, ķermenis maina tempu, bet smadzenes iegūst vairāk telpas, lai atgrieztos nevis pie tā, kas jādara, bet pie tā, kas jau ir bijis. Tāpēc vakara debesis dažkārt spēj aizskart daudz dziļāk nekā vēl viena vienkārši skaista fotogrāfija tālrunī.

Tas ir īpaši pazīstami pēc smagas dienas. Kamēr steidzamies uz darbu, atbildam uz ziņām, vedam bērnus, kārtojam māju vai risinām dažādus jautājumus, pagātnei gandrīz neatliek vietas. Taču, tiklīdz temps palēninās, tā atgriežas nevis abstrakti – ar smaržu, krāsu, balsi un to dīvaino sajūtu krūtīs, kuru ne vienmēr izdodas nosaukt.

Vakarā smadzenes beidzot pārstāj skriet

Dienas laikā mūsu uzmanību sarausta neskaitāmi sīki uzdevumi. Jāatceras laiks, maršruts, pirkumi, saruna, darba termiņš un dažkārt arī tas, kur nolikām atslēgas. Šādā brīdī smadzenes vairāk koncentrējas uz tagadni un tuvāko darbību, tāpēc dziļas atmiņas paliek it kā fonā.

Saulriets daudziem ir dabiska robeža starp „vajag“ un „jau drīkst“. Pat ja vēl gaida vakariņas, trauki vai vēstules, apkārtne sāk raidīt signālu, ka aktīvā dienas daļa tuvojas beigām. Mazāk spilgta gaisma, lēnāka kustība ielā, apklusis tālrunis vai kaut īsa pauze balkonā palīdz uzmanībai atkāpties no steidzamiem uzdevumiem.

Tad smadzenes biežāk sāk klejot: izvērtē pagājušo dienu, izkārto nākotnes plānus, salīdzina tagadni ar to, kas bijis agrāk. Kopā ar to parādās arī autobiogrāfiskā atmiņa – mūsu pašu dzīves epizodes. Ne tāpēc, ka mēs apzināti nolemtu iegrimt nostalģijā, bet tāpēc, ka prātam beidzot ir mazāk ārējo kairinātāju, kuriem tas jāapkalpo.

Krāsas un klusums kļūst par spēcīgiem atgādinājumiem

Atmiņa nedarbojas kā kārtīgs arhīvs, kurā atmiņas atrodam tikai pēc datuma. Bieži tās pamodina kāda detaļa: oranža gaisma uz sienas, vēsāks gaiss, tāla automašīnu skaņa, vakara ēna, kas krīt uz zāles. Šādas sajūtas var būt līdzīgas tām, ko piedzīvojām kādā svarīgā dzīves brīdī, un smadzenes ļoti ātri savieno tagadni ar toreizējo.

Ja bērnībā vasaras vakari nozīmēja garas pastaigas, atgriešanos no dārza vai gaidīšanu, kad mamma pasauks mājās, šodienas saulriets var atgriezt ne tikai attēlu. Kopā ar to atgriežas drošības, brīvības, ilgu vai pat vieglu skumju sajūta. Dažkārt mēs atceramies kādu cilvēku nevis tāpēc, ka visu dienu par viņu domājām, bet tāpēc, ka vakara gaisma negaidīti atgādināja kopā pavadīto laiku.

Šī saikne nav vienāda visiem. Vienam saulriets asociējas ar atvaļinājumu pie ezera, citam – ar pēdējo vakaru vecvecāku mājās, vēl citam – ar vientuļu ceļu mājup pēc šķiršanās. Tāpēc tās pašas debesis vienu cilvēku nomierina, citu aizkustina, bet vēl kādu pamudina uzrakstīt ziņu, no kuras viņš ilgi izvairījās.

Kāpēc saulrieta laikā senas atmiņas atgriežas spēcīgāk: atbilde slēpjas mūsu smadzeņu darbībāAttēls: Unsplash / Tarik Haiga

Nostalģija bieži nav tikai skumjas

Vakarā atgriezušās atmiņas dažkārt mulsina, jo šķiet, ka bez jebkāda iemesla kļuvis skumji. Tomēr nostalģija bieži ir jaukta sajūta: tajā ir gan siltums, gan zaudējums. Cilvēks atceras ne tikai to, kas beidzies, bet arī to, ka kādreiz spēja tik ļoti priecāties, mīlēt, gaidīt vai justies vajadzīgs.

Dažādos dzīves posmos viens un tas pats saulriets iedarbojas atšķirīgi. Vecāki, vakarā beidzot iemidzinājuši bērnus, var atcerēties savu jaunību, kad laiks šķita neierobežots. Senioram krēsla dažkārt atnes spilgtākus agrīno gadu tēlus, jo tagadnes rutīna ir mierīgāka, bet pagātnes pieredze ir uzkrājusi daudz emocionālu slāņu. Strādājošs cilvēks var pēkšņi sajust, ka sen vairs neapstājās, lai vienkārši paskatītos pa logu.

Tomēr ir vērts nošķirt īsu, aizkustinošu atmiņu no stāvokļa, kas sāk nomākt katru vakaru. Ja pagātnes tēli izraisa spēcīgu nemieru, neļauj gulēt vai kļūst par vienīgo domu, nevajag sevi lamāt par „pārmērīgu jutīgumu“. Dažkārt šāds vakara klusums tikai izceļ nogurumu, vientulību vai nepārdzīvotu zaudējumu, kam dienas laikā vienkārši nebija laika.

Atpūšas ne tikai cilvēks – dienas beigas apstrādā arī prāts

Vakara atmiņu pieplūdums ir saistīts arī ar to, ka smadzenes nepārtraukti mēģina piešķirt pieredzei jēgu. Tās savieno atsevišķus dienas notikumus ar senākiem pārdzīvojumiem, meklē līdzības, briesmas un pazīstamas emocijas. Saulriets kļūst par ērtu pārejas punktu: mēs vēl neesam aizmiguši, taču vairs neesam pilnībā iesaistīti dienas darbībās.

Tāpēc cilvēks var atcerēties arī pavisam sīkas lietas – vecu dziesmu, klasesbiedra smieklus, vecmāmiņas galdautu, pirmo darbu. Šķiet, it kā galvā pēkšņi iedegtos gaisma telpā, kurā sen neesam ienākuši. Bieži vien šādas atmiņas nav signāls, ka kaut kas steidzami jālabo vai jāatgūst; tās vienkārši atgādina, ka dzīve nav sadalīta kārtīgi aizvērtās nodaļās.

No otras puses, vakara emocijas var pastiprināt arī vienkāršs fizisks nogurums. Kad neesam izgulējušies, esam pārguruši vai visu dienu turējušies „uz gribasspēka“, jutīguma slieksnis pazeminās. Tad pat skaists skats var kļūt par pēdējo impulsu, pēc kura gribas raudāt – ne tikai pagātnes dēļ, bet arī tāpēc, cik daudz esam sevī uzkrājuši.

Ja saulriets iekustina domas, nav obligāti tās uzreiz apklusināt ar tālruni vai vēl vienu darbu. Dažkārt pietiek ar dažām minūtēm pie loga, īsu pastaigu vai pierakstītu teikumu par to, kas parādījās. Bet, ja atmiņa ir silta, var ļaut tai tādai arī palikt – nevis kā pārmetumam, ka laiks ir pagājis, bet kā zīmei, ka noteikti mūsu dzīves mirkļi patiešām bija svarīgi.

Varbūt tāpēc vakara debesis tik bieži liek apstāties: tās neatgriež mūs pagātnē, bet uz brīdi noņem dienas troksni, aiz kura šī pagātne visu laiku klusi dzīvo.