Visi par to klusē, bet vasarā tā dara daudzi: kas patiesībā notiek, kad urinējat jūrā, ezerā vai baseinā

Karstā vasaras dienā, kad cilvēks jau ir līdz kaklam ūdenī, bet tualete atrodas kaut kur tālu, kārdinājums „ātri, nevienam nemanot“ var šķist nevainīgs. Jūra ir liela, ezers plašs, baseinā tik un tā ir hlors – tā bieži sevi mierina tie, kuri nevēlas kāpt ārā no ūdens. Tomēr atbilde visur nav vienāda: jūrā viens šāds gadījums parasti nav liela problēma, ezerā tas var veicināt ūdens kvalitātes pasliktināšanos, bet baseinā urinēt ir sliktākā izvēle.

Svarīgākais ir saprast vienkārši: urīns ūdenī parasti nav bīstamākais slimību dēļ. Lielāka problēma ir tas, kā tas maina ūdens ķīmisko sastāvu, ko nodara aļģēm, kā reaģē ar hloru un kādā vidē nonāk. Atklātā okeānā tas ātri atšķaidās, bet mazā baseinā vai stāvošā ezerā ietekme var būt daudz jūtamāka.

Baseinā urīns kļūst ne tikai nepatīkams, bet arī kairinošs

Baseins ir sliktākā vieta, kur urinēt, nevis tāpēc, ka ūdens uzreiz kļūst „inficēts“, bet gan hlora dēļ. Daudzi cilvēki domā, ka hlors visu neitralizē, tāpēc problēma pazūd pati no sevis. Patiesībā ir pretēji: urīns, sviedri, ādas daļiņas un kosmētikas paliekas reaģē ar hloru, un tad var veidoties nevēlami dezinfekcijas blakusprodukti.

Tieši šādu reakciju dēļ baseina ūdens var sākt vairāk kairināt acis, ādu un elpceļus. Tas īpaši attiecas uz bērniem, jutīgākiem cilvēkiem, tiem, kuri baseinā pavada daudz laika, kā arī cilvēkiem ar elpceļu problēmām. Acu graušana baseinā ne vienmēr nozīmē, ka „iepildīts pārāk daudz hlora“. Dažkārt tā ir zīme, ka ūdenī ir pārāk daudz organisko vielu, kuras kopā ar hloru veido kairinošus savienojumus.

Tāpēc baseinā noteikums ir ļoti skaidrs: ja vēlaties doties uz tualeti, ir jākāpj ārā no ūdens. Tāpat pirms peldēšanās ieteicams nomazgāties dušā. Tas nav formalitāte, kas ierakstīta pie sienas piestiprinātajos baseina noteikumos. Duša samazina sviedru, krēmu, ādas daļiņu un citu vielu daudzumu, kas vēlāk nonāk ūdenī.

Ezerā problēma sākas ar aļģēm

Ezers šķiet dabiskāka vieta, tāpēc cilvēki bieži domā, ka tur viss „attīrīsies pats no sevis“. Tomēr tieši mazāki, stāvoši vai lēnāk atjaunojami ūdenskrātuves ir jutīgākas. Urīnā ir vielas, kas var darboties kā papildu barība aļģēm. Viena no tām ir urīnviela.

Ja ezerā jau ir daudz barības vielu, silts laiks un papildu piesārņojums var veicināt aļģu augšanu. Īpaši nepatīkama situācija rodas tad, kad ūdenī savairojas zilaļģes, ko bieži dēvē par zili zaļajām aļģēm. Dažas no tām var izdalīt toksīnus, un tad peldēšanās kļūst ne tikai nepatīkama, bet arī riskanta veselībai.

Viens cilvēks, protams, nepārvērtīs tīru ezeru par zaļu dīķi. Tomēr problēma rodas tur, kur tā rīkojas daudzi cilvēki, īpaši mazās peldvietās, slēgtos līčos vai ļoti apmeklētās pludmalēs. Jo mazāka un mierīgāka ir ūdenskrātuve, jo mazāk tā spēj ātri atšķaidīt papildu piesārņojumu.

Tāpēc ezerā labākais noteikums ir vienkāršs: ja netālu ir tualete, izmantojiet to. Tas ir īpaši svarīgi mazās, stāvoša ūdens ūdenstilpēs, kur vasarā ūdens kvalitāte tāpat pasliktinās ātrāk.

Jūrā viena reize parasti nav traģēdija, taču ir svarīgs izņēmums

Jūra šajā ziņā bieži tiek vērtēta iecietīgāk. Un tam ir loģisks pamatojums. Urīns lielākoties sastāv no ūdens, tajā ir sāļi un citas vielas, kas lielā ūdens daudzumā ātri atšķaidās. Atklātā okeānā viena vai vairāku cilvēku urīnam parasti nav lielas nozīmes kopējā ūdens kvalitātē.

Tomēr tas nenozīmē, ka jūrā visur drīkst rīkoties, kā vien vēlas. Svarīgs izņēmums ir koraļļu rifi un jutīgas ekosistēmas. Siltos, mierīgos līčos, kur ūdens mainās lēni, urīnā esošās barības vielas var veicināt aļģu augšanu. Ja aļģes sāk pārklāt koraļļus, tās var traucēt tiem saņemt gaismu un vēl vairāk vājināt jau tā jutīgo ekosistēmu.

Turklāt urīnā var būt medikamentu paliekas. Viena cilvēka gadījums var arī nešķist nozīmīgs, taču tūristu bieži apmeklētās vietās, īpaši pie koraļļu rifiem, šāda rīcība kļūst par daļu no plašākas problēmas. Tāpēc atklātā jūrā risks ir mazāks, bet pie rifiem, mierīgos līčos un jutīgās dabas vietās ūdenī urinēt nevajadzētu.

Vai no cita cilvēka urīna ūdenī var inficēties?

Lielāko daļu cilvēku visvairāk uztrauc nevis aļģes vai hlors, bet jautājums, vai var saslimt, ja kāds ir urinējis tajā pašā ūdenī. Dabiskās ūdenstilpēs šāds risks parasti tiek uzskatīts par ļoti mazu, jo urīns tiek stipri atšķaidīts. Lai gan dažu slimību gadījumā patogēni var izdalīties ar urīnu, parastos peldēšanās apstākļos ūdens kvalitāti daudz vairāk ietekmē citi piesārņotāji, jo īpaši fekālais piesārņojums.

Baseinā situācija ir citāda. Tur galvenā problēma nav tik daudz pati inficēšanās ar urīnu, cik ķīmiskās reakcijas ar hloru. Jo vairāk cilvēku ūdenī ienes sviedrus, kosmētiku, ādas daļiņas un urīnu, jo grūtāk ir uzturēt labu ūdens kvalitāti.

Īsumā, urinēšana ūdenī visur nav vienāda. Baseinā to nekad nevajadzētu darīt, ezerā labāk izvairīties, bet jūrā viens gadījums parasti nav liela problēma, ja vien tā nav jutīga ekosistēma vai koraļļu rifs. Tomēr visvienkāršākais noteikums paliek tas pats: ja ir iespēja aiziet uz tualeti, tā arī vajadzētu rīkoties. Citiem būs patīkamāk peldēties, bet ūdens ilgāk saglabāsies tīrāks.