Labākā malka ziemai. Lūk, kura deg vislēnāk un “dod” vislabāko siltumu

Vakarā krāsns jau ir piekrauta, uguns skaisti sprakšķ, bet pēc stundas mājās atkal gribas uzmest plecos džemperi. Tad sākas pazīstamais rituāls: vēl viena malkas porcija, vēl viens gājiens uz malkas šķūni, vēl viens jautājums – vai tiešām šī malka tik ātri sadeg?

Ne visa malka ir vienāda, lai gan no pirmā acu uzmetiena pagale paliek pagale. Viena ātri aizdegas un dod daudz liesmu, bet krāsns bieži jāpapildina. Cita uzkarst lēnāk, taču ilgi saglabā ogles, un tieši tāpēc ziemā mājās jūtams pavisam citādi.

Meklējot labāko malku, svarīga nav tikai koka suga. Pat visblīvākais ozols nepalīdzēs, ja tas ir svaigs, slapjš un kurtuvē nonāk gandrīz tieši no pagalma. Taču pienācīgi izžuvusi cietkoku malka var nozīmēt mazāk skraidīšanas, stabilāku siltumu un mazāku malkas kaudzes sarukšanu līdz pavasarim.

Ozols un osis – kad gribas, lai krāsns degtu visu vakaru

Ilgstošai kurināšanai visbiežāk tiek novērtēta blīva lapkoku malka. Ozols ir viena no populārākajām izvēlēm: tas deg salīdzinoši lēni, saglabā spēcīgas ogles un izdala daudz siltuma. Tā ir malka, ko ir patīkami ielikt vakarā, kad negribas pēc dažām stundām atkal ģērbties un doties uz tumšo malkas šķūni.

Par vēl blīvāku koku uzskata osi. Tas ir ciets un smags, tāpēc arī tā enerģijas rezerve ir lielāka – labi izžuvusi oša malka deg mierīgi un ilgi. Tiesa, šādu malku ne vienmēr ir viegli atrast, bet tās skaldīšana var kļūt par darbu, pēc kura cilvēks sāk nopietni domāt par labāku malkas skaldītāju.

Arī osis ir ļoti laba izvēle apkurei. Tas deg vienmērīgi, dod diezgan daudz siltuma un bieži tiek novērtēts ērtās kurināšanas dēļ. Bērzs, lai gan parasti sadeg ātrāk nekā ozols vai osis, arī nav slikts variants: tas viegli aizdegas, patīkami deg un var būt lieliska ikdienas malka, īpaši sajaukta ar blīvākām sugām.

Praktiskākais risinājums bieži vien nav viena “ideālā” suga, bet gan pārdomāts maisījums. Bērza vai alkšņa malka palīdz ātrāk iekurt un paaugstināt temperatūru, bet vēlāk uz izveidotajām oglēm liek ozolu, osi vai skābardi. Tādējādi māja ātrāk sasilst, bet krāsns nepaliek izsalkusi katru stundu.

Ātra liesma vēl nenozīmē labu siltumu

Skujkoku malka – priede un egle – viegli aizdegas, liesmo spoži, taču to koksne parasti nav tik blīva kā cietajiem lapkokiem. Tāpēc tā biežāk der iekurināšanai vai īslaicīgai telpu sasildīšanai, nevis mierīgai kurināšanai visas nakts garumā. Kad ārā valda sals, vien skujkoku malkas saiņi var pārvērsties nebeidzamā darbā.

Te arī rodas vilšanās, kad cilvēks skaita nevis kubikmetrus, bet nepārtrauktos gājienus pie katla vai krāsns. Dusmas rodas ne tikai tāpēc, ka malka ātri beidzas. Vairāk kaitina sajūta, ka siltums mājās ir atkarīgs no tā, vai vēl paspēsi pirms gulētiešanas iemest dažas pagales.

Tomēr nevajag norakstīt vieglāko malku. Tā ir noderīga pārejas sezonā, kad māju nav nepieciešams karsēt ar pilnu jaudu, kad gribas ātri sasildīt virtuvi vai iekurināt pirti. Problēma rodas tad, kad no tās sagaida to pašu, ko no sausām, smagām ozola pagalēm.

Arī dažādi cilvēki malku izvēlas atšķirīgi. Ģimenei ar maziem bērniem ir svarīgi, lai temperatūra mājās būtu stabila vakarā un naktī. Vecākam cilvēkam svarīgāk ir retāk nest malku no pagalma. Savukārt tas, kurš malku sagatavo pats, rēķina arī citas izmaksas – cik daudz laika un spēka prasīs zāģēšana, skaldīšana un žāvēšana.

Labākā malka ziemai. Lūk, kura deg vislēnāk un „dod” vislabāko siltumuAttēls: Pexels / Kai-Chieh Chan

Lielākā atšķirība sākas nevis krāsnī, bet malkas šķūnī

Koksnes suga ir svarīga, bet mitrums bieži nosaka vēl vairāk. Slapja malka vispirms tērē siltumu tajā esošā ūdens iztvaicēšanai, tāpēc liesma var izskatīties dzīva, bet mājai paliek mazāk reālā siltuma. Turklāt mitrs kurināmais vairāk dūmo un apgrūtina kārtīgu kurināšanu.

Labai malkai jābūt izžāvētai: tā jāsaskalda nevis tad, kad jau sākusies apkures sezona, bet krietni agrāk. Tā jāglabā zem jumta, pasargāta no lietus, tomēr ne hermētiski noslēgta no visām pusēm. Malkas šķūnim nepieciešams gaiss – citādi pagales pacietīgi gaida nevis ziemu, bet pelējumu un mitrumu.

Bieža kļūda ir sakraut malku tieši uz zemes un pārklāt to ar gaisu necaurlaidīgu plēvi. No augšas tā šķiet it kā pasargāta, bet apakšā uzsūc zemes mitrumu, savukārt zem plēves neelpo. Daudz labāk to pacelt virs zemes, atstāt spraugas gaisam un pārsegt tikai augšu.

Te svarīga ir arī otra puse. Malkas pārdevējam ir vienkāršāk aizvest to, kas jau ir sazāģēts, bet pircējam ir ērti saņemt kurināmo tagad, īpaši tad, kad pirmās salnas pārsteidz negaidīti. Taču “svaigi zāģēta” un “uzreiz kurināšanai gatava” malka nav viens un tas pats. Pērkot ir vērts tieši pajautāt, kad koksne skaldīta, kā tā glabāta un vai tā patiešām ir sausa, nevis tikai skaisti sakrauta piekabē.

Kā kurināt, lai siltums neaizplūstu pa skursteni

Pat vislabākā malka neatklās savu vērtību, ja krāsns būs piekrauta, kā pagadās, un tai būs noslāpēta gaisa padeve. Iekurināšanai der smalkāka, vieglāk aizdegoša sausa malka, bet, kad kurtuvē jau izveidojusies stingra ogļu kārta, var likt lielākas cietkoka pagales. Šāda secība palīdz panākt vienmērīgāku degšanu, nevis nepārtraukti dzēst un no jauna iekurt uguni.

Nav vērts domāt, ka, jo mazāk gaisa, jo ilgāk malka degs un jo vairāk siltuma paliks mājās. Uguns, kas saņem pārāk maz gaisa, sāk gruzdēt, dūmot, piesārņot skursteni un neefektīvi sadedzināt kurināmo. Krāsns, kamīna vai katla ražotāja norādījumi šeit ir svarīgāki par kaimiņa padomu, ka viņš “vienmēr tā dara”.

Ja malka deg kūtri, šņāc, grūti aizdegas, bet stikls vai skurstenis ātri kļūst netīrs, vispirms vērts aizdomāties par tās mitrumu. Ja māja sasilst nevienmērīgi, problēma var būt arī pašā apkures ierīcē, vilkmē vai nekoptā skurstenī. Dažkārt nepietiek tikai nomainīt koka sugu, tomēr sākt ar sausu kurināmo vienmēr ir saprātīgi.

Ziemai vislabāk noder sauss ozols, osis un skābardis, bet bērzs var kļūt par uzticamu ikdienas pavadoni. Tomēr īstā labā malka nav tā, kura sprakšķ visskaļāk. Tā ir tā, kas vakarā ļauj mierīgi pasēdēt siltā virtuvē, nevis ik pēc pusstundas atgādina, ka atkal jādodas pagalmā.