Loreta aizdeva radiniekam savu automašīnu uz vienu nedēļas nogali – pēc dažām dienām saņēma zvanu no policijas

Loreta vienmēr rūpīgi sargāja savu automašīnu. Ne jau tāpēc, ka tas būtu luksusa apvidus auto vai kāds pavisam jauns modelis no salona. Parasta, kārtīga ikdienas automašīna – tāda, ar kuru aizbrauc uz darbu, uz veikalu, pie mammas uz laukiem un vēl aizved bērnu tur, kur vajag. Bet tieši tāpēc tā viņai bija svarīga. Bez automašīnas viņas nedēļa uzreiz izjūk.

Tāpēc, kad radinieks lūdza aizdot automašīnu uz vienu nedēļas nogali, Loreta sākumā sarauca pieri. Ne jau dusmu dēļ. Vienkārši vēderā bija tā nepatīkamā sajūta, kad it kā gribas palīdzēt, bet kaut kas iekšēji saka: labāk nevajag.

„Tikai līdz svētdienas vakaram,” – viņš mierināja. „Aizbraukšu uz dzimšanas dienu, atgriezīšos, uzpildīšu degvielu. Viss būs kārtībā.”

Loreta vēl pajautāja, vai viņam tiešām ir derīga vadītāja apliecība, vai nebūs nekādu muļķību un vai viņš automašīnu nevienam citam neatdos. Radinieks pat apvainojās.

„Ko tu, man neuzticies?”

Un te, kā tas ģimenēs bieži notiek, sākās tas spiediens, ko neviens skaļi neatzīst. Jo, ja nepalīdzēsi – būsi slikta. Ja šaubīsies – būsi iedomīga. Ja pateiksi „nē” – pēc tam ģimenes tikšanās reizēs vēl ilgi jutīsi aukstus skatienus.

Loreta atdeva atslēgas.

Svētdien automašīna atgriezās, bet kaut kas nebija kārtībā

Svētdienas vakarā automašīna tika atdota. Vismaz tas bija noticis. No pirmā acu uzmetiena viss izskatījās normāli: virsbūve neskarta, riteņi savās vietās, salons it kā kārtīgs. Radinieks smaidīja, nometa atslēgas uz skapīša un teica, ka viss noritējis labi.

Tikai Loreta pamanīja dažas sīkumus. Degvielas bija mazāk, nekā solīts. Nobraukums bija lielāks, nekā tam vajadzēja būt saskaņā ar viņa stāstīto. Uz paklājiņa pasažiera pusē bija dubļi, bet uz aizmugurējā sēdekļa mētājās tukšas enerģijas dzēriena bundžas gredzentiņš. Nekas briesmīgs, bet sajūta bija slikta.

„Kur jūs tik daudz braukājāt?” – viņa jautāja.

„Ai, mazliet aizbraucām pie draugiem. Nekas īpašs.”

Tieši šis „nekas īpašs” Loretu kaitināja visvairāk. Jo tad, kad cilvēks sāk tā teikt, tas bieži nozīmē, ka viņš vēl kaut ko nestāsta.

Bet pirmdiena atnāca ar darbu, bērniem, veikalu, veļas mazgāšanu un visām ierastajām rūpēm. Loreta nolēma vairs neuzbāzties ar jautājumiem. Automašīna bija atgriezta, avārijas nebija, tātad viss bija beidzies.

Tikai beidzies nebija viss.

Policijas zvans viņu izsita no līdzsvara

Trešdienas pēcpusdienā Loreta saņēma zvanu no nepazīstama numura. Viņa bija darbā, tāpēc sākumā pat negribēja pacelt klausuli. Bet nez kāpēc tomēr pacēla.

„Labdien, vai es runāju ar automašīnas īpašnieci Loretu?” – jautāja balss.

Viņai uzreiz sarāvās vēders.

Policijas darbinieks paskaidroja, ka viņas automašīna nedēļas nogalē varētu būt bijusi saistīta ar incidentu degvielas uzpildes stacijā. Saskaņā ar sākotnējo informāciju automašīna bija fiksēta videonovērošanas kamerās, un tagad tika noskaidrots, kas tajā brīdī to vadīja.

Loreta dažas sekundes vienkārši klusēja. Galvā griezās viens teikums: „Bet es tajā laikā taču nevadīju automašīnu.”

Izrādījās, ka sestdienas naktī automašīna bija apstājusies degvielas uzpildes stacijā. Degviela bija ielieta. Pēc tam automašīna aizbrauca, nesamaksājot. Summa nebija milzīga, bet tas vairs nebija ģimenes pārpratums. Tas bija policijas jautājums.

Loreta mēģināja paskaidrot, ka tajā nedēļas nogalē bija aizdevusi automašīnu radiniekam. Policijas darbinieks runāja mierīgi, bet viņa no tā nejutās mierīgāka. Viņai bija jāsniedz informācija par to, kas izmantoja automašīnu, kad atslēgas tika nodotas, kad tās tika atgrieztas un vai viņa to var apstiprināt.

Tajā brīdī Loreta saprata ļoti nepatīkamu lietu: viņai nebija nekā rakstiska. Nekādu ziņu, nekādas vienošanās, nekāda apstiprinājuma. Tikai mutisks „iedod uz nedēļas nogali, viss būs labi”.

Radinieks sākumā visu noliedza

Tajā pašā vakarā Loreta piezvanīja radiniekam. Viņa vēl cerēja, ka te ir notikusi kļūda. Varbūt kāds kaut ko bija sajaucis. Varbūt degvielas uzpildes stacijā maksājums nebija izdevies. Varbūt cilvēks pēc tam bija atgriezies un samaksājis.

Bet atbilde bija tāda, ka viņa kļuva vēl dusmīgāka.

„Es neko nezinu. Varbūt tu pati kaut kur biji?”

Loreta zaudēja valodu. Tas pats cilvēks, kurš bija lūdzis automašīnu un solījis visu nokārtot, tagad mēģināja izlikties, ka nekas nav noticis. Viņa atgādināja, kad bija atdevusi atslēgas, kad automašīna bija atgriezta un cik kilometru bija nobraukts.

Tad sākās nākamais posms.

„Nu, varbūt draugs mazliet pabrauca. Bet es nezināju, ka viņš nesamaksāja.”

Šī frāze Loretai bija kā pliķis. Viņa bija skaidri pateikusi: automašīnu nevienam citam neatdot. Nevis „labāk nedod”. Nevis „padomā”. Bet tieši: nedod.

Tagad atklājās, ka automašīnu bija vadījis ne tikai radinieks. Viņš bija atdevis atslēgas arī draugam, kuru Loreta pat nepazina.

Viena nedēļas nogale pārvērtās par nervu pilnu nedēļu

Turpmākajās dienās Loreta apkopoja visu, kas viņai bija. Ziņas, kurās radinieks lūdza aizdot automašīnu. Zvanu laikus. Pagalma kameras attēlu, kurā bija redzams, kad viņš bija atbraucis paņemt automašīnu. Incidenta laiku degvielas uzpildes stacijā. Visu, kas varēja parādīt, ka tajā laikā viņa neatradās pie stūres.

Lai gan pati neko nebija izdarījusi, sajūta bija pretīga. Viņa jutās tā, it kā viņai būtu jāpierāda, ka nav vainīga cita cilvēka muļķībā. Vēl sliktāk – tas bija radinieks. Nevis nejaušs cilvēks, nevis svešinieks. Savējo loks, no kura vismaz sagaidi pieklājību.

Galu galā viņš atzina, ka automašīnu patiešām bija izmantojis un ka viņa draugs degvielas uzpildes stacijā „kaut kā nebija samaksājis”. Šis „kaut kā” Loretai izklausījās absurdi. Degviela pati no sevis nepazūd. Cilvēks to iepilda, iekāpj automašīnā un aizbrauc. Šeit pārpratumam nav daudz vietas.

Summa tika apmaksāta, bet rūgtums palika. Un ne tikai naudas dēļ.

Visvairāk sāpēja nevis degvielas dēļ

Loretai visvairāk sāpēja nevis tas, ka bija jārunā ar policiju. Un nevis tas, ka dažas dienas viņa izjuta kaunu, lai gan neko sliktu nebija izdarījusi. Visvairāk sāpēja tas, cik viegli viņas labestība tika pārvērsta par problēmu.

Viņa aizdeva automašīnu, jo negribēja izskatīties slikta. Negribēja atteikt. Negribēja būt tā radiniece, kura „nepalīdz savējiem”. Un galu galā viņa pati palika ar satraukumu, zvaniem, skaidrošanos un sajūtu, ka viņas uzticība vienkārši tika izmantota.

Pēc šī stāsta Loreta sev ļoti skaidri pateica: automašīnu viņa vairs nevienam neaizdos. Ne uz nedēļas nogali, ne uz stundu, ne „tikai līdz veikalam”. Jo automašīna nav lietussargs vai katls, ko vari aizdot un aizmirst. Tā ir atbildība. Ja ar to kaut kas notiek, pirmais zvans pienāk īpašniekam.

Un tad nevienu vairs neinteresē, ka tu tikai gribēji palīdzēt.

Ko viņa saprata pēc šī stāsta

Pēc dažām nedēļām Loreta jau varēja par to runāt mierīgāk, taču viņas secinājums nemainījās. Viņa saprata, ka ģimenes saiknēm nevajadzētu aizstāt veselo saprātu. Ja cilvēks lūdz automašīnu, viņam jāsaprot, ka viņš lūdz ļoti lielu uzticēšanos. Ne tikai atslēgas.

Ja tomēr kādreiz nākas aizdot automašīnu, vismaz vajadzētu vienoties rakstiski ziņās: kas vadīs automašīnu, kad to paņems, kad atdos, kā arī to, ka automašīna netiks nodota citām personām. Vajadzētu nofotografēt nobraukumu, degvielas līmeni un automašīnas stāvokli. Tas var izskatīties neērti, īpaši attiecībās ar savējiem, bet vēl neērtāk ir pēc tam skaidroties, kad „savējie” pēkšņi sāk neko neatcerēties.

Agrāk Loreta būtu domājusi, ka šādi rīkojas tikai neuzticīgi cilvēki. Tagad viņa domā citādi. Tā nav neuzticēšanās. Tā ir cieņa pret sevi.

Pēc vienas nedēļas nogales viņa kļuva par „slikto”, bet palika mierīga

Interesantākais bija tas, ka pēc visa šī stāsta daži radinieki joprojām mēģināja viņu mierināt: „Nu, kāpēc to tik ļoti pārspīlēt, viss taču atrisinājās.” Bet Loreta vairs negribēja klausīties. Jā, atrisinājās. Bet tikai tāpēc, ka viņa pati skraidīja, skaidrojās, vāca pierādījumus un piespieda cilvēku uzņemties atbildību.

Tagad, kad kāds lūdz automašīnu, viņa īsi atbild: „Nē, es vairs neaizdodu.” Bez garas skaidrošanās. Bez attaisnošanās. Bez vainas sajūtas.

Dažiem viņa varbūt kļuva neērta. Varbūt pat „iedomīga”. Bet viņai tas vairs nav svarīgi. Jo tajā trešdienā, kad telefonā viņa izdzirdēja policijas darbinieka balsi, viņa ļoti skaidri saprata vienu lietu: dažkārt viens labs darbs var maksāt vairāk nervu nekā jebkurš stingrs „nē”.

Un kopš tā laika Loreta izvēlas mieru.