Kāpēc kaķiem siekalojas: biežākie iemesli un pazīmes, kad vairs nedrīkst kavēties

Kaķene ieritinās jums klēpī, sāk murrāt, un uz jūsu džempera pēkšņi parādās mitrs plankums. Daži saimnieki par to tikai pasmaida – šķiet, mīlule ir tik ļoti atslābusi, ka pat siekalas tek. Taču nākamajā rītā tas pats kaķis siekalojas pie bļodiņas, negrib ēst un berzē purniņu ar ķepu. Tad šī pati pazīme izklausās pavisam citādi.

Kaķu siekalošanās var būt pilnīgi nekaitīga, taču reizēm tā ir viena no pirmajām pazīmēm, ka dzīvniekam sāp mute, ir slikta dūša vai tas saskāries ar bīstamu vielu. Grūtākais ir tas, ka kaķiem nepatīk izrādīt vājumu: viņi joprojām var staigāt pa māju, meklēt savu iecienīto vietu uz palodzes, lai gan izjūt izteiktu diskomfortu. Tāpēc svarīgi raudzīties ne tikai uz mitro zodu, bet uz visu kaķa uzvedību.

Īpaši satraucoši kļūst tad, kad siekalas sāk pilēt pēkšņi, ir biezas vai putainas, kaķis tās nespēj norīt, slēpjas un atsakās pat no kāruma. Šādos gadījumos gaidīšana ar domu „varbūt pāries” var maksāt vairāk nekā vienu nemierīgu nakti – dažiem stāvokļiem nepieciešama neatliekama veterinārārsta palīdzība.

Kad siekalas nozīmē, ka kaķim vienkārši ir labi

Pilnīgi vesels kaķis reizēm siekalojas, murrājot, mīcot ar ķepām segu vai iekārtojoties cilvēkam uz krūtīm. Visbiežāk tas ir neliels daudzums dzidru siekalu, kas parādās tikai konkrētā mierīgā situācijā. Kaķis izskatās atslābis, viņa acis ir piemiegtas, elpošana – ierasta, viņš labprāt ēd un uzvedas tāpat kā vienmēr.

Dažiem kaķiem siekalas sāk tecēt arī, ieraugot īpaši iecienītu ēdienu vai pirms kāruma došanas. Tā ir līdzīga ierastai organisma reakcijai, gatavojoties ēšanai. Uztraukties nevajadzētu, ja siekalošanās ātri beidzas, no mutes nav nepatīkamas smakas, dzīvnieks nekošļā neparasti un nemēģina slēpt purniņu.

Īslaicīga siekalošanās mēdz būt arī pēc ļoti nepatīkamas garšas zālēm, īpaši tad, ja tablete vai šķidrums bija jāiedod ar varu. Kaķis var putot, spļaudīties, kratīt galvu – tas ne vienmēr liecina par saindēšanos, ja ir skaidrs, ka reakcija sākās uzreiz pēc veterinārārsta nozīmētā preparāta. Tomēr zāles jādod tikai tā, kā norādīts, bet, ja reakcija ir spēcīga vai nepāriet, vērts konsultēties ar klīniku.

Visbiežāk problēma slēpjas mutē vai kuņģī

Viens no biežākajiem iemesliem, kādēļ kaķis sāk siekaloties nevis labsajūtas dēļ, ir sāpes mutē. Smaganu iekaisums, bojāti zobi, mutes gļotādas brūcītes vai starp zobiem iestrēdzis svešķermenis var sāpēt tik ļoti, ka dzīvnieks vairs nespēj normāli norīt siekalas. Saimnieks dažkārt pamana, ka kaķis pieiet pie ēdiena, taču tikai apostās un aiziet, košļā ar vienu pusi, izspļauj kumosus vai izvēlas tikai mīkstu barību.

Par mutes problēmu bieži liecina asa smaka, apsārtušas smaganas, asins pēdas, slapjš zods vai ar ķepu nepārtraukti berzēts purniņš. Mājās nevajadzētu ar varu plaši atvērt nobijušam kaķim muti un mēģināt ar pinceti kaut ko no tās izvilkt. Sāpīgs dzīvnieks var iekost, bet ar nepareizu kustību svešķermeni iespējams iestumt dziļāk vai savainot gļotādu.

Siekalošanās var liecināt arī par sliktu dūšu. Kaķi nereti sāk biežāk rīt, laizīt lūpas, slēpties, izskatīties nemierīgi un vēlāk vemt. Dažkārt sliktu dūšu izraisa spalvu kamols vai apēsta nepiemērota barība, taču tā var pavadīt arī nopietnākus gremošanas vai citu orgānu darbības traucējumus. Cilvēkam ir slikta dūša, un viņš var pateikt, kas nav kārtībā, bet kaķis bieži vien tikai klusi sēž zem gultas – tāpēc uzvedības pārmaiņas šeit ir ļoti svarīgas.

Kāpēc kaķiem siekalojas: biežākie iemesli un pazīmes, kad vairs nedrīkst kavētiesAttēls: Pexels / Bashar Kadi

Bīstamākais scenārijs – nav skaidrs, ko kaķis nolaizīja

Pēkšņa, spēcīga siekalošanās reizēm ir reakcija uz kairinošu vai indīgu vielu. Kaķis var nolaizīt sadzīves ķīmijas paliekas, telpaugu, cilvēkiem paredzētu zāļu, nepiemērotas barības vai uz kažoka nonākuša līdzekļa atliekas. Viņš ne vienmēr apēdīs daudz: ar ziņkārīgu nolaizīšanu un vēlāku mēģinājumu nomazgāties dažkārt jau pietiek, lai mute tiktu stipri kairināta.

Īpaši nopietni jāvērtē siekalošanās, kas sākas kopā ar vemšanu, trīci, ļodzīšanos, apātiju, paplašinātām zīlītēm, apgrūtinātu elpošanu vai krampjiem. Šādā gadījumā nevajag gaidīt, kamēr kaķis „izvemsies”, un nedrīkst patstāvīgi dot pienu, aktivēto ogli, cilvēkiem paredzētas zāles vai mēģināt izraisīt vemšanu. Steidzami sazinieties ar veterināro klīniku, bet, ja iespējams, paņemiet līdzi iespējamā līdzekļa iepakojumu vai skaidri pasakiet, kam dzīvnieks varēja piekļūt.

Vēl viena situācija, kad nedrīkst kavēties, – kaķis siekalojas, aizrijas, neatlaidīgi klepo, rīstās vai izskatās, ka nespēj norīt. Tā var izpausties mutē, rīklē vai barības vadā iestrēdzis priekšmets. Diegs, spīdīga lente vai plāna sloksnīte kaķiem izskatās pēc rotaļlietas, taču, to norijot, tie var būt ārkārtīgi bīstami. Ja no mutes vai anālās atveres rēgojas diegs, nevelciet to ārā – nekavējoties dodieties pie veterinārārsta.

Kā neļauties panikai, bet nepalaist garām svarīgo brīdi

Ja kaķis vienu reizi pasiekalojās, murrājot, un pēc dažām minūtēm atkal uzvedas ierasti, parasti pietiek viņu novērot. Pievērsiet uzmanību, vai viņš dzer ūdeni, ēd savu barību, izmanto pakaišu kasti, neslēpj galvu, neberzē purniņu un vai siekalās nav asiņu. Šīs mazās ikdienas pazīmes bieži pasaka vairāk nekā mēģinājums tikai pēc siekalu daudzuma izlemt, vai problēma ir nopietna.

Ja siekalošanās atkārtojas, noderīgi pierakstīt, kad tā sākas: pēc ēšanas, brauciena automašīnā, zāļu lietošanas, rotaļas ar konkrētu priekšmetu vai bez jebkāda skaidra iemesla. Veterinārārstam šāda informācija palīdz ātrāk saprast iespējamo cēloni. Tāpat vērts nofotografēt vai nofilmēt neparasto uzvedību, jo klīnikā stresa dēļ kaķis dažkārt sāk izskatīties pavisam citādi nekā mājās.

Pieaugušam kaķim, kurš pēkšņi sāk siekaloties un pārstāj ēst, pēc iespējas ātrāk jāveic apskate, bet kaķēniem, senioriem un jau slimiem dzīvniekiem gaidīt ir īpaši riskanti. Kaķiem ilgstoša neēšana nav sīkums: viņi var ātri novājināties, bet problēma, kas sākusies ar sāpošām smaganām vai sliktu dūšu, var pāraugt daudz lielākās rūpēs. Labākais noteikums ir vienkāršs – mierīgu murrāšanu var novērot, bet siekalas kopā ar sāpēm, neēšanu vai neparastu uzvedību jāuztver nevis kā rakstura iezīme, bet kā pazīme, ar kuru dzīvnieks lūdz palīdzību.

Kaķis nepateiks, ka viņam dedzina mute, sāp zobs vai ir slikta dūša. Dažkārt viņš tikai atstās mitru plankumu uz segas un novērsīsies no pilnas bļodiņas. Tieši šī atšķirība starp mājīgu murrāšanu un pēkšņi mainījušos uzvedību ļauj saimniekam laikus saprast: šoreiz vajadzīgs nevis dvielis siekalām, bet veterinārārsta palīdzība.