Nesteidzieties mizot persikus – kā tos pareizi ēst

Persikus bieži ēd pavisam vienkārši: nomazgā, pārgriež, izņem kauliņu un ēd. Taču ir kāds sīkums, par kuru cilvēki virtuvē joprojām strīdas, – vai persiks ir jāmizo? Vieni nespēj paciest tā samtaino miziņu, citi to ēd, pat neaizdomājoties, bet vēl citi mizo tikai ieraduma dēļ, domājot, ka tā ir drošāk vai veselīgāk.

Patiesībā persiku miziņa ir ēdama. Turklāt tieši tajā ir daļa šķiedrvielu, antioksidantu un citu vērtīgu vielu, kuras vienkārši zaudējam, kad augli nomizojam. Tāpēc, ja persiks ir svaigs, labi nomazgāts un tā miziņas tekstūra jums netraucē, steigties to mizot patiešām nav nepieciešams.

Tomēr te ir viens svarīgs nosacījums. Persiku ar miziņu drīkst ēst tikai tad, kad tas ir pienācīgi nomazgāts. Augļi nonāk noliktavās, kastēs, plauktos, tiem pieskaras cilvēki, un uz virsmas var palikt netīrumi vai pesticīdu atliekas. Tāpēc jautājumam vajadzētu būt nevis “mizot vai nemizot”, bet gan “vai es to tiešām labi nomazgāju?”

Kāpēc persiku miziņu nevajadzētu uzreiz izmest?

Persika miziņa nav tikai plāns, pūkains slānis, kas pirms ēšanas jānoņem. Tajā ir šķiedrvielas, un tās ir ļoti svarīgas normālai gremošanai. Šķiedrvielas palīdz zarnām darboties vienmērīgāk, ilgāk saglabā sāta sajūtu un veicina stabilāku cukura līmeni asinīs. Vienkārši sakot, ēdot persiku ar miziņu, jūs saņemat nedaudz vairāk labuma nekā tad, ja ēdat tikai mīkstumu.

Persikos ir arī C, A un E vitamīni, kālijs, magnijs un antioksidanti. Daļa šo vielu atrodas ne tikai mīkstumā, bet arī tuvāk miziņai. Tāpēc, nomizojot augli, daļa vērtīgo vielu vienkārši paliek uz naža vai nonāk atkritumu tvertnē.

Protams, nevajag domāt, ka viens nomizots persiks pēkšņi kļūst “nevērtīgs”. Arī persika mīkstums ir veselīgs un garšīgs. Tomēr, ja cilvēks augļus pastāvīgi mizo tikai ieraduma dēļ, ir vērts zināt, ka ar miziņu viņš iegūtu vairāk šķiedrvielu un nedaudz vairāk dabisko augu vielu.

Visgaršīgākie persikiAttēls: Ilustratīvs attēls

Vissvarīgākais noteikums – persiks jānomazgā nevis formalitātes pēc

Daudzi augļus mazgā ļoti simboliski: patur zem ūdens divas sekundes un noliek uz šķīvja. Ar persikiem tā labāk nedarīt. To miziņa ir maiga, samtaina, tāpēc uz tās vieglāk uzkrājas putekļi, sīki netīrumi un citi atlikumi.

Pirms persiku mazgāšanas vispirms vajadzētu nomazgāt rokas. Tas izklausās ļoti vienkārši, bet bieži tiek aizmirsts. Ja rokas ir netīras, mazgājot augli, daļu netīrumu jūs vienkārši pārnesīsiet uz tā virsmas. Pēc tam persiks jāpatur zem vēsa tekoša ūdens un ar pirkstiem maigi jānotīra visa tā virsma.

Nav nepieciešams izmantot trauku mazgāšanas līdzekli, ziepes vai agresīvus līdzekļus. Auglis nav šķīvis. Pietiek ar tekošu ūdeni un maigu beršanu. Pēc tam persiku var nosusināt ar papīra dvieli vai tīru virtuves dvieli. Tā tiek noņemta daļa mitruma, un augli kļūst patīkamāk ēst.

Kad persiku tomēr labāk nomizot?

Lai gan persiku miziņa ir ēdama, tas nenozīmē, ka tā vienmēr ir jāēd. Ja miziņas tekstūra jums ir nepatīkama, tā kairina muti vai vienkārši bojā ēšanas prieku, persiku var nomizot. Veselīgam uzturam nevajadzētu pārvērsties par mocībām dažu papildu šķiedrvielu dēļ.

Mizot ir vērts arī tad, ja auglis izskatās bojāts, ir ļoti sasists, ar plankumiem vai neskaidrām virsmas izmaiņām. Šādā gadījumā bojātās vietas labāk noņemt. Ja persiks ir sācis bojāties, ir mīksts nevis nogatavošanās, bet puves dēļ, to vispār labāk neēst.

Vēl viena situācija – jutīgāka gremošanas sistēma. Dažiem cilvēkiem augļu miziņas var būt grūtāk panesamas. Ja pamanāt, ka pēc persiku ēšanas ar miziņu jums uzpūšas vēders vai rodas diskomforts, pamēģiniet ēst nomizotus persikus un vērojiet, vai jūtat atšķirību. Ķermenis bieži pasaka vairāk nekā vispārīgi noteikumi.

Kā ēst persikus, ja miziņas tekstūra kairina?

Ja persika garša jums patīk, bet nepatīk pūkainā miziņa, nav jāizvēlas tikai starp “ciest” un “mizot”. Persikus var izmantot tā, lai miziņa gandrīz nebūtu jūtama. Piemēram, sagrieziet tos putrā, grieķu jogurtā vai biezpienā. Kopā ar citām sastāvdaļām miziņas tekstūra kļūst daudz mazāk pamanāma.

Persiki lieliski der arī kokteiļiem. Sablendēti kopā ar banāniem, jogurtu, kefīru vai ogām, tie piešķir saldumu, svaigumu un patīkamu vasarīgu krāsu. Šādā gadījumā miziņa tiek sasmalcināta, tāpēc jūs to gandrīz nejūtat, bet daļu vērtīgo vielu tik un tā saņemat.

Vēl viena iespēja – cept persikus. Tos var pievienot pīrāgiem, sacepumiem, cept cepeškrāsnī ar nedaudz medus vai kanēļa, kā arī cept uz grila. Termiski apstrādāta miziņa kļūst mīkstāka, tāpēc pat tiem, kuriem svaiga miziņa nepatīk, ceptos persikos tā bieži nemaz netraucē.

Sīka detaļa, kas maina attieksmi pret parastu augli

Persiks šķiet tik ierasts auglis, ka reti kurš lasa vai interesējas, kā to vislabāk ēst. Tomēr viena vienkārša detaļa var mainīt ieradumu: miziņa nav atkritumi. Tā ir ēdama, tajā ir šķiedrvielas un vērtīgas vielas, tāpēc labi nomazgāts persiks nav obligāti jāmizo.

Svarīgākais ir neiekrist galējībās. Ja jums patīk persiki ar miziņu – ēdiet tos tā, tikai labi nomazgājiet. Ja miziņa ir nepatīkama – mizojiet vai izmantojiet augļus kokteiļos, putrās, desertos un konditorejas izstrādājumos. Tāpēc persiki nekļūst ne par brīnumainu produktu, ne par bīstamu izvēli.

Vienkārši nākamreiz, kad roka jau sniegsies pēc naža, ir vērts uz brīdi apstāties. Varbūt šo persiku nemaz nevajag mizot – pietiek to labi nomazgāt un apēst tādu, kādu daba to radījusi.