Eksperti brīdina: 2,2 miljoni automašīnu var tikt nozagtas, izmantojot „Bluetooth“, īpašniekam par to nezinot

Vai jums kādreiz ir gadījies izkāpt no automašīnas, aizslēgt to ar vienu pogas nospiešanu un jau pēc dažiem soļiem vairs neatcerēties, vai patiešām redzējāt, kā iemirgojas gaismas? Daudziem šis brīdis ir pazīstams: rokās iepirkumu maisi, galvā darbi, bērni jau gaida salonā, bet tālrunis kabatā nepārtraukti sūta kaut kādus signālus. Izlasot šo, uzzināsiet, kāpēc tieši šāda ierasta ērtība var kļūt par vājo vietu un kāpēc paļauties tikai uz tehnoloģijām vairs nav tik mierīgi, kā šķita.

Brīdinājums par 2,2 miljoniem automašīnu, kurām bez īpašnieka ziņas var draudēt zādzība, izmantojot „Bluetooth“ savienojumu, izklausās draudīgi ne tikai skaita dēļ. Tas skar ļoti vienkāršu sajūtu: automašīna stāv pie mājas, atslēga vai tālrunis atrodas pie īpašnieka, tomēr cilvēks vairs nevar būt pilnīgi pārliecināts, ka viņa transportlīdzeklis ir drošībā. Tieši neredzamība šajā situācijā rada visvairāk satraukuma.

Kad ērts savienojums kļūst par neredzamu ieeju

„Bluetooth“ daudziem saistās ar mūziku automašīnā, brīvroku sistēmu vai tālruni, kas pieslēdzas, tiklīdz apsēžaties pie stūres. Tā ir tehnoloģija, ko mēs gandrīz nepamanām, jo tā darbojas fonā: nav jāpievieno vads, jāmeklē iestatījumi vai katru reizi jāievada kods. Taču, kad savienojums tiek izmantots arī piekļuvei automašīnai, tā nozīme jau ir pavisam cita.

Īpašniekam ir grūti pamanīt to, ko viņš neredz. Skrāpējumu uz durvīm, izsistu logu vai pazudušu atslēgu cilvēks pamana uzreiz, bet bezvadu savienojuma ievainojamība neatstāj tik skaidras pēdas. Tāpēc rodas īpaši nepatīkama sajūta: zādzība var sākties nevis ar troksni pagalmā, bet gan ar tehnoloģisku darbību, ko jūs ne dzirdat, ne redzat.

Virsrakstā minētais 2,2 miljonu automašīnu skaits nenozīmē, ka katra no tām tiks nozagta vai ka katrs īpašnieks jau tagad ir tiešs mērķis. Tomēr tas atgādina, ka runa nav par vienu retu izņēmumu. Ja šāds risks var skart lielu skaitu transportlīdzekļu, drošība kļūst ne tikai par personisku rūpi, bet arī par ražotāju, tehnoloģiju izstrādātāju un servisu atbildību.

Cilvēks dusmojas nevis tehnoloģijas, bet zaudētās kontroles dēļ

Daudziem automašīna nav tikai priekšmets pagalmā. Vienam tā ir nepieciešama, lai agri no rīta nokļūtu darbā, citam – lai aizvestu bērnus uz bērnudārzu, trešajam – lai apciemotu tuviniekus citā pilsētā. Tāpēc ziņa par iespējamu zādzību, izmantojot sistēmu, kurai vajadzēja atvieglot ikdienu, izraisa ne tikai bailes par īpašumu: tā skar visu ierasto dienas ritmu.

Īpaši smagi to var pārdzīvot ģimene, kurai viena automašīna ir vienīgais veids, kā saskaņot darbu, skolu un pulciņus. Senioram grūta ir ne tikai pati zādzība, bet arī turpmākā skaidrošanās, sazināšanās ar apdrošinātāju un aizvietojoša transporta meklēšana. Savukārt cilvēkam, kurš strādā maiņās vai dzīvo vietā, kur sabiedriskais transports kursē reti, pazudusi automašīna jau nākamajā rītā var nozīmēt ļoti konkrētu problēmu.

Šajā vietā ir svarīgi neļauties panikai un nesākt aizdomīgi raudzīties uz katru garāmgājēju, kuram ir tālrunis. Tomēr arī vienaldzība nav labs risinājums. Mēs jūtamies mierīgāk, kad saprotam, kādas funkcijas izmantojam, kur atstājam automašīnu un ko varam darīt, ja tehnoloģiskais ērtums sāk radīt vairāk jautājumu nekā uzticības.

Ne visu atbildību var atstāt īpašniekam

Vadītājam ir dabiski jautāt: ja automašīnai ir bezvadu risinājumi, vai viņam būtu pastāvīgi jābaidās tos izmantot? Nē. Cilvēks pērk automašīnu, lai tā būtu droša un ērta, nevis lai katru vakaru kļūtu par sava transportlīdzekļa kiberdrošības speciālistu. Īpašnieka pienākums var būt rūpēties par ikdienas piesardzību, taču drošu sistēmu izveide vispirms paliek to ziņā, kuri šīs sistēmas ir izstrādājuši un ieviesuši.

No otras puses, tehnoloģijas bieži mainās ātrāk nekā mūsu paradumi. Daudzi joprojām rūpīgi pārbauda, vai ir aizslēguši dzīvokļa durvis, bet mazāk domā par automašīnas programmatūru, savienojuma iestatījumiem vai iespējamajiem ražotāja atjauninājumiem. Tas ir saprotami: šādas lietas izklausās tehniski, turklāt informācija par tām ne vienmēr tiek sniegta vienkāršā veidā.

Arī darbinieki, kuri apkalpo klientus salonos vai servisos, šeit nonāk starp divām gaidām. Cilvēki vēlas skaidru atbildi, vai viņu automašīna ir droša, taču tikai vispārīgs mierinājums nepalīdz. Daudz vairāk uzticības rodas tad, kad īpašniekam konkrēti un saprotami tiek izskaidrots, vai viņa automašīnai tiek piemēroti drošības atjauninājumi, kā tie tiek instalēti un kur vērsties aizdomu gadījumā.

Mieru atgriež nevis minējumi, bet daži paradumi

Sākt vērts ar visvienkāršāko – neignorēt automašīnas paziņojumus par programmatūras vai sistēmas atjauninājumiem. Ja rodas jautājumi par bezvadu savienojuma funkcijām, vērts vērsties pie oficiālā automašīnas servisa pārstāvja un lūgt izskaidrot nevis tehniskiem terminiem, bet vienkārši: vai ir zināmi drošības atjauninājumi un kā tos saņemt. Tā nav pārmērīga aizdomīguma izpausme – tā ir tikpat normāla apkope kā riepu vai bremžu pārbaude.

Ikdienā palīdz arī ierasti pasākumi: atstāt automašīnu labi pārredzamā, apgaismotā vietā, pārliecināties, ka tā patiešām ir aizslēgta, un neatstāt salonā priekšmetus, kas varētu piesaistīt uzmanību. Ja automašīna ļauj pārvaldīt noteiktus savienojuma vai piekļuves iestatījumus, nevajadzētu atstāt ieslēgtas funkcijas, kuras cilvēks pats neizmanto vai nesaprot. Ne tāpēc, ka katra funkcija būtu bīstama, bet tāpēc, ka mazāk nevajadzīgu piekļuves iespēju nozīmē mazāk neskaidrības.

Ja šķiet, ka automašīna uzvedas neparasti – dīvaini reaģē uz atslēgu, neizskaidrojami atslēdzas, rāda negaidītus paziņojumus vai rodas citas šaubas, labāk tās nenorakstīt tikai uz traucētu savienojumu. Šādā gadījumā vērts pēc iespējas ātrāk konsultēties ar speciālistiem un fiksēt notikušo. Daudz mierīgāk ir risināt aizdomīgu situāciju jau sākumā, nekā vēlāk mēģināt atjaunot visu notikumu secību.

Tehnoloģijām vajadzētu taupīt cilvēka laiku, nevis piespiest viņu katru vakaru šaubīties, vai viņa automašīna vēl atrodas tur, kur tā tika atstāta. Brīdinājums par „Bluetooth“ risku atgādina vienkāršu lietu: īsta drošība sākas nevis tad, kad īpašnieks iemācās baidīties, bet gan tad, kad ērtības tiek radītas tā, lai tām varētu uzticēties.