Robotaksometrs bez vadītāja parādīja nepatīkamu patiesību: kad neviens neredz, pasažieri sāk uzvesties kā savā garāžā

Autonomiālajiem taksometriem bija jāparāda nākotne: automobilis atbrauc pats, durvis tiek atslēgtas ar lietotnes palīdzību, salonā ir kluss, neviens nerunā, neviens nejautā maršrutu, neviens nekurn par sastrēgumiem. Šķita, ka lielākais izaicinājums būs tehnoloģija – vai automobilis laikus apstāsies, vai atpazīs gājēju, vai droši šķērsos krustojumu. Tomēr ASV robotaksometru operatori saskārās ar daudz piezemētāku problēmu. Izrādās, ka tad, kad automobilī nav vadītāja, daļa pasažieru sāk uzvesties tā, it kā atrastos nevis pakalpojuma automašīnā, bet gan savā dzīvojamajā istabā pēc ļoti ilgas ballītes.

„Waymo“ un „Tesla Robotaxi“ automašīnās tiek atrasti atkritumi, izlijuši dzērieni, ēdiena pārpalikumi, alkohola pudeles, aizmirstas mantas un dažkārt arī krietni nepatīkamāki „pārsteigumi“. Pasažiere no Losandželosas Sarah Vasile stāstīja, ka „Waymo“ automašīnās vairākkārt atradusi atkritumu maisus un līdz pusei izdzertas alkohola pudeles. Reiz no sēdekļa apakšas izripoja dzēriena pudelīte, bet citā reizē viņa pat iekāpa suņa izkārnījumos, vēl nepaspējusi normāli iekārtoties salonā.

Tas viss izklausās smieklīgi tikai tik ilgi, kamēr neatceries, ka šīs automašīnas brauc visu dienu un apkalpo citus cilvēkus. Viens pasažieris atstāj nekārtību, cits iekāpj pēc dažām minūtēm un tehnoloģiju nākotnes vietā saņem ļoti vienkāršu jautājumu: kas te notika pirms manis?

Kad nav vadītāja, pazūd arī kauns

Parastā taksometrā vai kopbraukšanas automobilī darbojas nerakstīts noteikums: salonā sēž vēl kāds cilvēks, tāpēc vismaz minimāli ir jāsavācas. Varbūt arī gribas atstāt tukšu skārdeni durvju kabatā, bet vadītājs to redz. Varbūt pēc ballītes ir slikti, bet kāds priekšā to dzird, vēro un var reaģēt. Autonomajā taksometra automobilī šī sociālā bremze gandrīz izzūd.

Cilvēks paliek viens ar ekrānu, skaļruni un domu, ka automobilis „nevienam nepieder“. Lai gan tas pieder uzņēmumam, tajā ir kameras, noteikumi un konts lietotnē, psiholoģiski daļai pasažieru tā tomēr šķiet anonīma telpa. Savukārt anonimitāte ļoti ātri izceļ ne tās skaistākās īpašības.

Šeit robotaksometrs kļūst ne tikai par transportlīdzekli, bet arī par savdabīgu sociālu eksperimentu. Tas parāda, ka cilvēkiem dažkārt ir vajadzīgas nevis noteikumu rindas, bet dzīva cilvēka acis. Kad to nav, atklājas piemēslošana, vandālisms, piedzeršanās un pārliecība, ka „kāds visu sakārtos“.

Pilsētās radusies jauna problēma – aizmiguši pasažieri

Vēl viena negaidīta autonomo taksometru problēma ir pasažieri, kuri brauciena beigās vienkārši nepamostas. Ostinā, Teksasā, policija un glābšanas dienesti šādiem gadījumiem pat sākuši lietot atsevišķu terminu – „sleepers“ jeb gulētāji. Tie visbiežāk ir apreibināti pasažieri, kuri aizmiguši automobiļa salonā un nereaģē uz mēģinājumiem viņus pamodināt ar skaļruņiem.

Pirmajos deviņos „Waymo“ darbības mēnešos Ostinā tika reģistrēti 99 šādi palīdzības izsaukumi. Tikai neliela daļa no tiem beidzās ar cilvēka nogādāšanu slimnīcā, tomēr problēma joprojām ir nopietna: katrs šāds izsaukums aizņem glābēju laiku, kas tajā brīdī var būt daudz vairāk vajadzīgs kādai nopietnākai nelaimei.

Viens no aprakstītajiem gadījumiem lieliski parāda, cik dīvaini var izskatīties šī jaunā realitāte. Losandželosas iedzīvotājs Ditto Kasendaras pēc dzimšanas dienas ballītes aizmiga „Waymo“ automobilī. Brauciens jau sen bija beidzies, attālinātais asistents caur mikrofonu dzirdēja tikai klusu mūziku, bet pasažieri pamodināt neizdevās. Beigās nācās izsaukt ugunsdzēsējus, lai viņi atvērtu automobiļa durvis. Visa drāma sākās ar braucienu, kam vajadzēja maksāt vien dažus dolārus.

Par izlietu dzērienu – rēķins, par vemšanu – vēl lielāks

Uzņēmumi jau ir sapratuši, ka paļauties tikai uz pasažieru sirdsapziņu nepietiks. Tāpēc ir ieviestas skaidras maksas par nekārtību. „Waymo“ noteikumi paredz, ka pasažieris, kurš pats ziņojis par izlietu dzērienu vai līdzīgu kaitējumu, var samaksāt 50 ASV dolārus. Ja nekārtību pirmais pamana cits pasažieris, maksa var pieaugt līdz 100 ASV dolāriem.

„Tesla“ savam robotaksometru parkam piemēro līdzīgu loģiku: par nelielu izlieta ēdiena daudzumu var nākties maksāt 50 ASV dolārus, bet par bioloģiskajiem atkritumiem vai smēķēšanu salonā – 150 ASV dolārus. Summa tiek noņemta, izmantojot lietotni, bet pasažierim, kurš vēlas apstrīdēt maksu, jāvēršas klientu apkalpošanas dienestā.

Tas vairs nav sīkums. Autonomajam taksometram jābūt tīram, drošam un sagatavotam nākamajam klientam. Ja katrs izliets dzēriens nozīmē automobiļa apturēšanu, tīrīšanu un zaudētu darba laiku, pat neliela nekārtība kļūst par dārgu problēmu.

Vandālisms parādīja, ka cilvēki dusmojas pat uz automašīnām

Robotaksometri saskaras ne tikai ar nekārtīgiem pasažieriem. Sanfrancisko „Waymo“ automašīnas tika postītas arī uz ielas: izsisti logi, sagrieztas riepas, fiksēti pat aizdedzināšanas gadījumi. Tas atklāj vēl vienu nepatīkamu pusi – autonomais automobilis dažiem cilvēkiem kļūst nevis par tehnoloģisku jaunumu, bet gan par mērķi.

Iemesli var būt dažādi: dusmas par tehnoloģijām, bailes zaudēt darbavietu, neuzticēšanās lieliem uzņēmumiem vai vienkārša vēlme kaut ko sabojāt. Taču rezultāts ir viens – uzņēmumiem nākas uzstādīt vairāk kameru, sadarboties ar policiju un izstrādāt algoritmus, kas varētu atpazīt agresīvu uzvedību vēl pirms nopietna kaitējuma nodarīšanas.

Daži uzņēmumi jau domā par sistēmām, kas novērtētu apdraudējumu automobiļa apkārtnē, brīdinātu cilvēku ar balsi, mainītu maršrutu vai ziņotu dienestiem. Citiem vārdiem sakot, automobilim bez vadītāja pamazām jāiemācās ne tikai vadīt, bet arī aizsargāties no cilvēkiem.

Nākotnes transportam būs jārisina ļoti sena problēma

Robotaksometru tehnoloģija var būt iespaidīga, taču tā atduras pret ļoti vienkāršu lietu – cilvēku uzvedību. Automašīnas var mācīties redzēt gājējus, aprēķināt attālumus un reaģēt uz satiksmi, taču tām tāpat nākas saskarties ar pasažieri, kurš atstāj atkritumus, aizmieg pēc ballītes, smēķē salonā vai nolemj, ka bez vadītāja viss ir atļauts.

Šī ir svarīga mācība arī Eiropai, kur šādas tehnoloģijas varētu izplatīties. Pirms autonomajiem taksometriem plašā mērogā ļaut iebraukt pilsētās, būs jāatbild ne tikai uz tehniskiem jautājumiem. Kurš atbild par nekārtību? Cik ātri automobilis tiek izņemts no ekspluatācijas? Kā tiek aizsargāti pārējie pasažieri? Kad tiek izsaukti palīdzības dienesti? Kā nodrošināt, lai pakalpojums nepārvērstos par mobilo atkritumu konteineru?

Autonomie taksometri pilsētām sola tīrāku, klusāku un ērtāku transportu. Tomēr ASV pieredze rāda, ka nākotne būs atkarīga ne tikai no sensoriem, kamerām un algoritmiem. Tā būs atkarīga arī no tā, vai cilvēki spēs uzvesties pieklājīgi pat tad, kad priekšā nav vadītāja, kurš pagrieztos un pateiktu: „Varbūt tomēr nevajag?“