Bērnam nav obligāti jāapskauj vecmāmiņa: kāpēc piespiedu saskarsme ģimenē nodara vairāk ļaunuma nekā labuma

Ģimenes sanākšanas bieži izskatās ļoti vienkāršas: galds ir nokrauts ar ēdienu, pieaugušie sarunājas, kāds bērniem jautā, kā klājas skolā, bet vecākie radinieki gaida apskāvienu, skūpstu vai vismaz īsu sarunu. No malas tas var izskatīties pēc sirsnīgas tuvības. Tomēr bērnam šāda situācija dažkārt kļūst nevis par siltu ģimenes mirkli, bet par spiedienu, ko viņš vēl nemāk izskaidrot vārdos.

„Ej sasveicināties“, „Noskūpsti vecmāmiņu“, „Nekaunies“, „Vectēvs gaida, nav jauki tā uzvesties“ – daudzi šīs frāzes ir dzirdējuši ne reizi vien. Visbiežāk tās tiek teiktas bez ļauniem nodomiem. Vecāki vēlas pieklājību, vecvecāki vēlas tuvību, bet visa ģimene vēlas skaistu ainu, kurā visi cits citu mīl un labprāt sarunājas. Taču bērna iekšienē tajā brīdī var notikt kaut kas pavisam cits: viņš var būt noguris, apjucis, nobijies, aizkaitināts vai vienkārši nevēlēties fizisku kontaktu.

Tieši šeit sākas ļoti svarīga robeža. Bērns var mīlēt vecmāmiņu, vectēvu, tanti vai krustmāti, bet vienlaikus nevēlēties, lai viņu apskauj, skūpsta vai izjautā tad, kad viņš pats tam nav gatavs. Un tas nav ne izlutinātības, ne necieņas izpausme. Tās ir cilvēka tiesības uz savu ķermeni, savu tempu un savām emocijām.

Kad „vajag“ kļūst nevis par tuvību, bet par spiedienu

Daudzās ģimenēs joprojām ir dzīvs uzskats, ka radniecība automātiski nozīmē ciešu kontaktu. Ja cilvēks ir vecmāmiņa, vectēvs vai tante, tad it kā bērnam vajadzētu vēlēties ar viņu sarunāties, atbildēt uz jautājumiem, ļaut sevi apskaut un uzvesties „skaisti“. Taču bērni attiecības nejūt pēc dzimtas koka. Viņi tās izjūt pēc pieredzes: vai blakus šim cilvēkam ir droši, vai viņš izdara spiedienu, vai ļauj būt pašam, vai respektē „nē“.

Piespiedu saskarsme bieži rada pretēju rezultātu. Bērns, kuru piespiež iet pie radinieka, var sākt no viņa izvairīties vēl vairāk. Viņš iemācās nevis tuvību, bet pienākumu izlikties. Nevis siltumu, bet domu, ka pieaugušo vēlmes ir svarīgākas par viņa pašsajūtu. Laika gaitā tas var izveidot ļoti nepatīkamu ieradumu: smaidīt, kad jūtas neērti, klusēt, kad kaut kas nepatīk, un pakļauties tikai tāpēc, ka „tā vajag“.

Pieaugušie paši bieži vien lieliski atceras līdzīgus bērnības mirkļus. Kad vajadzēja viesu priekšā skaitīt dzejoli, lai gan ļoti negribējās. Kad vajadzēja noskūpstīt radinieci, kuru gandrīz nepazini. Kad uz jautājumu „Vai tev ir kāda simpātija?“ bija jāatbild pie visa galda, lai gan gribējās vienkārši izgaist no zemes virsas. Šādas atmiņas šķiet sīkas, taču tās atstāj skaidru sajūtu: manas robežas toreiz nebija svarīgas.

Pieklājība nenozīmē, ka bērnam jāziedo savas robežas

Ir ļoti svarīgi nošķirt divas lietas: pieklājību un piespiedu tuvību. Bērnam patiešām var mācīt sasveicināties, pateikties, atbildēt uz vienkāršu jautājumu vai izturēties ar cieņu pret vecākiem cilvēkiem. Taču pieklājība nedrīkst nozīmēt, ka viņam ir jāļauj sevi aiztikt, skūpstīt vai ilgstoši sarunāties tad, kad viņš to skaidri nevēlas.

Šādās situācijās vecāki var kļūt par tiltu starp bērnu un radiniekiem. Tā vietā, lai teiktu „Ej apskaut vecmāmiņu“, var sacīt: „Tu vari sasveicināties tā, kā tev ir ērti – ar rokas mājienu, vārdiem vai pamājot.“ Tā vietā, lai teiktu „Neesi nepieklājīgs“, var mierīgi paskaidrot: „Es redzu, ka tu tagad negribi sarunāties. Sasveicināsimies, un vēlāk tu varēsi pievienoties, kad vēlēsies.“ Šādi teikumi ļauj bērnam justies droši, bet vienlaikus saglabā cieņu pret pārējiem ģimenes locekļiem.

Tas nenozīmē, ka bērnam vienmēr jādara tikai tas, ko viņš vēlas. Vecāku uzdevums nav novērst visas neērtās situācijas. Taču pastāv liela atšķirība starp sociālo prasmju attīstīšanu un spiedienu pārkāpt sava ķermeņa un emocionālās robežas. Bērnam var mācīt cieņu, neatsakoties no sevis.

Arī vecvecākiem un radiniekiem nepieciešams skaidrojums

Dažkārt vecākie ģimenes locekļi bērna distancēšanos uztver personīgi. Viņiem ir sāpīgi, kad mazbērns nevēlas apskaut, neatbild uz jautājumiem vai slēpjas aiz vecākiem. Var šķist, ka bērns viņus nemīl, ir slikti audzināts vai vecāki viņam pārāk daudz atļauj. Taču bieži vien tas nemaz nav saistīts ar mīlestības trūkumu. Tas ir saistīts ar bērna vecumu, temperamentu, nogurumu, kautrīgumu vai vienkāršu nepieciešamību pierast.

Tāpēc vecākiem ir vērts ne tikai sargāt bērnu, bet arī maigi izskaidrot situāciju pieaugušajiem. Piemēram: „Viņš tagad ir kautrīgāks, bet, kad pieradīs, pats pienāks“, „Mēs mācām, ka apskāvieniem jābūt brīvprātīgiem“, „Viņa jūs mīl, tikai šodien ir nogurusi un nevēlas daudz sarunāties.“ Šādi teikumi palīdz mazināt spriedzi un nepadara vecvecākus par „sliktajiem“.

Ļoti bieži, kad spiediens pazūd, attiecības tieši uzlabojas. Bērns pats pienāk, kad jūtas droši. Pats apsēžas blakus, kad neviens viņu nevelk aiz rokas. Pats sāk runāt, kad zina, ka viņu nepiespiedīs atbildēt uz neērtiem jautājumiem. Īsta saikne reti rodas no prasības. Tā rodas no pacietības.

Kā veidot siltas attiecības bez piespiešanas

Dabiska saikne starp paaudzēm veidojas caur mazām, vienkāršām lietām. Nevis caur obligātiem skūpstiem, bet kopīgām nodarbēm. Vecmāmiņa var aicināt bērnu kopā maisīt mīklu, vectēvs – parādīt instrumentus garāžā, tante – uzspēlēt galda spēli, tēvocis – pajautāt par mīļāko filmu, nevis par atzīmēm. Bērniem ir daudz vieglāk atklāties, kad sarunāšanās nav eksāmens.

Labs ģimenes noteikums varētu būt pavisam vienkāršs: piedāvāt, bet nepiespiest. Var pajautāt: „Vai tu gribi apskaut vecmāmiņu vai tikai pamāt?“ Var piedāvāt: „Vai tu gribētu parādīt zīmējumu?“ Bet, ja bērns atbild „nē“, šai atbildei nevajadzētu pārvērsties drāmā. Kad mazās situācijās „nē“ tiek respektēts, bērns mācās, ka viņa balsij ir nozīme arī lielākos dzīves jautājumos.

Ģimenes tuvībai nav jābūt izrādītai pie galda. Bērnam nav obligāti jādemonstrē mīlestība tā, kā pieaugušajiem ir ērti. Dažkārt vislielākā cieņa ģimenē sākas ar pavisam vienkāršu lietu – ar atļauju cilvēkam, pat ja viņš ir mazs, būt pašam. Un paradokss ir šāds: jo mazāk spiediena, jo vairāk īstas tuvības var rasties.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!